Satiriskais «vientiesīgā», «naivā» Sveika tēls šausta visus trulās un brutālās reakcijas pārstāvjus. Bet viņa sitieni sniedz ari tālāk un dziļāk. Šai tēlā ir dzēlīgs izsmiekls gan par opozicionalās buržuazijas liberālismu, gan par tās politisko tuvredzību, oportunismu, pielāgošanos. Sveiks ļauni izzobo tos, kas nevis liekuļoti, bet īstenībā ir padevīgi reakcionarajam režimam un pacietīgi panes pārestības un apvainojumus. Mēs zinām, ka tādu politisku pasivitati liberālā buržuāzijā visur centās iepotēt tautai, lai tādējādi cīnītos pret atklātu, revolucionāru protestu. Politisko gļēvulību buržuāzijā ietērpa (un ietērpj) liberālo politisko un filozofisko doktrinu izsmalcinātajās formās.
Hašeks ar Sveika satirisko tēlu šausta čechu buržuazijas politisko pielāgošanos un čechu sīkpilsoņu politisko pasivitati.
Hašeks ir nesamierināms politiskās pasivitātes ienaidnieks. Viņš ticēja savas tautas veselīgajai politiskajai un nacionalajai nojautai. Viņš piederēja pie tiem progresivajiem cilvēkiem, kuri saprata, ko nozīmē brakšķēšana impērijas vecajā valsts graustā. Viņš, tāpat kā labākā čechu inteliģences daļa, "tr interesi un dziļām simpātijām sekoja revolucionāro notikumu attīstībai Krievijā. Viņš pazina krievu demokrātisko literaturu. Viņa naids pret Austrijas valsts rēgu bija aktivs, revoluciorars. Viņš nepadarīja savu Sveiku par apzinīgu revolucionāru, bet Sveiki izveido to spēku, uz kā balstās neizbēgamā vēsturiskā momentā revolucionārais proletariāts un ko ved sev līdz drosmīga, patiesi revolucionārā partija.
Pašās XIX gadsimta beigās, 1899. gadā, labējie Austrijas sociāldemokrāti pieņēma savā kongresā Brno nacionalu programu par Austroungārijas impērijas nesatricināmību kā galveno izejas punktu, kā neapstrīdamu dogma tu, bet pašā XX gadsimta sākumā, pēc diviem gadu desmitiem, šī «nesatricināmā» impērija sabruka un pārvērtās drupās. Ķeizars un viņa galms, Austrijas armija ar tās lielīgajiem ģenerāļiem, žandarmērija, tiesas, ministrijas, politiskās partijas ar savām programām, kulturas un nacionalā autonomija un pārējās drazas — viss pārvērtās drupās, vēstures gružos, ierosinot vecajai Eiropai jautājumu: kā tas varēja notikt tik «piepeši»?
Pat vistūļīgākajām galvām kļuva skaidrs, ka viss tas nepavisam nenotika piepeši», ka šo feodāli buržuāziskās valsts katastrofu jau sen bija sagatavojuši ilgie iekšējā sabrukuma gadi, ka visas impērijas celtnes sienas, visas sijas bija tautas zemāko slāņu skaudrās kritikas saēstas un sagrauztas.
Mierīgos ārpolitiskos apstākļos Austroungārijas monarehija būtu varējusi vēl dažus gadus pastāvēt. Karš paātrināja neizbēgamo bojā eju. Parādēs A\ist- ijas armija vēl varēja radīt draudīga militārā spēka iespaidu, varēja vēl pēc tradīcijas saglabāt savu pirmšķirīgās armijas reputāciju. Karš parādīja, ka armija slimo ar tām pašām kaitēm kā valsts. Tā bija ielāpu armija. Tā bija armija, kuras nacionalie pulki — poli, ungāri, čechi — nīda vāciešus vairāk par savu oficiālo ienaidnieku — krieviem. Austrijas «patriotisms», kā jau tas bija gaidāms, izrādījās izdomāts, un tam nespēja līdzēt arī Austrijas žandarmi.
Visspilgtākais piemērs šai ziņā bija čechu pulki. Veselas karaspēka daļas ar komandieriem, ieročiem un karogiem pārgāja Krievijas pusē. Tā vajadzēja beigties arī romanam par Sveiku. Viņa labprātīgo padošanos gūstā jau iepriekš nosaka visa satiriskā romana attīstības gaita.
Hašeka vēsturiskais romāns aptver notikumus Austroungārijā pasaules kara priekšvakarā un kara pirmajos gados. Var iebilst, ka Hašeka darbu nevar saukt par vēsturisku romānu, ka tas ir satīrisks romāns. Notikumi, sak, attēloti visai vienpusīgi un nesniedz pilnīgu priekšstatu par kara sākumu un gaitu. Ne jau visi Austrijas armijas ģenerāli bija neapdāvināti un stulbi; ne visi virsnieki bija žūpas; ne visi pulka garīdznieki bija izvirtuli; ne visi kareivji bija Sveiki. Austrijas armija guva dažas uzvaras. Dažas karaspēka da]as cīnījās drošsirdīgi un nepadevās labprātīgi gūstā. Austrijas armija, kaut vairs nebija pirmšķirīga, tomēr vēl bija liels militārs spēks.
Tā tas i'-. Un tomēr «Krietnā kareivja Sveika dēkas» ir patiesi vēsturisks romāns. Tā satīriskais virziens nerunā šim slēdzienam pretī. Vēsturiskie notikumi apgaismoti no vienas —krasi negativas puses, bet tā ir svarīgākā puse. Notikumi, uz kuru fona darbojas Sveiks, ir tipiski nolikumi, bet Austrijas armijas atsevišķās uzvaras nebūt nav tipiskas parādības. Hašeka romāns ir patiess un dzīvības pilns. Satira ir pilnīgi reālistiskā. Tā atmasko galveno: tās tendences, tās parādības un notikumus, kas noveda pie Austrijas armijas neizbēgamās sakāves un Austroungārijas impērijas pilnīgas katastrofas.
Dzīvei un patiesībai atbilstošas ir visas pārējās romana personas, kas darbojas kopā ar Sveiku. Tās ir savdabīgas un spilgtas. Satira neko neizdomā — tā tikai pasvītro raksturīgās īpašības. Austrijas kadru virsnieku kastas trulums, neapdāvinātība, tumsonība, izvirtība — tādas vēsturiskas pazīmes ir šai militārajai, galvenokārt vācu tautības kastai, kas radusies feodalajā impērijā gadsimtu gaitā. Ģenerāļu un pulkvežu portretus Hašeks zīmējis no dabas.