Rezerves virsniekos ļoti dzīvi un ļoti pareizi atspoguļoti vidējās un sīkās, galvenokārt čechu buržuazijas rakstura vilcieni. Bodnieki paliek bodnieki, arī virsnieka mundierī. Viņi arī armijā ir tādi paši, kādi bija miera laikā, Viņus demoralizējusi nacionalo spaidu un uzpirkšanas politika — «pātagas un kliņģera» politika. Viņi uzdodas par vāciešiem, kaut arī klusībā vāciešus nīst un nicina. Viņi slēpj savu nacionālismu zem iztapības maskas. Tieši šī ir tā čechu buržuāzijā, kas pārdeva savas zemes neatkarību. Hašeks atmasko šo cilvēku plēsonīgo un gļēvo dvēseli.
Interesants ir virsleitnanta Lukaša tēls. Viņš ir Austrijas militārismā audzēknis un cītīgi kalpo monarclīijai. Viņš ir pietiekamā mērā izvirtis, bet viņā vēl saglabājušās cilvēcības un nacionalās pašcieņas paliekas, vēl nav pavisam atrofējusies sirdsapziņa. Viņš svārstās un stāv uz divu pasau|u robežas. Viņa nievājošā izturēšanās pret leitnantu Dubu liecina par kritisku attieksmi pret rungas uisciplinu Austrijas armijā un par kritisku attieksmi pret karu, pret Austrijas stratēģiju. Lūkasam patīk Sveiks. Čechu virsnieks pacietīgi izturas pret dienestā disciplinas pārkāpumiem un ne vienreiz vien paglābj savu kalpotāju no nelaimes. Domas var izsekot Lukaša turpmākajam liktenim. Iespējams, ka viņš atrastos starp čechu leģionu vadītājiem Krievijā. Vai viņš būtu pieslējies to kontrrevolucionarajai daļai vai gājis kopā ar Sveiku — grūti pateikt. Lukaša politiskais tēls nav vēl pietiekami noskaidrojies līdz tam laikam, kad spalva izkrita no Hašeka rokas.
Kareivju aprindas ir daždažādas. Tā ir dzīvā čechu tauta, uzticīga savai dzimtenei ari austriešu mundieri. Nekavēsimies pie atsevišķām personām. Autors attēlojis dažādas aprindas, sākot ar zemniekiem, beidzot ar sīkburžuaziju un buržuāzisko inteliģenci. Vienkāršo Jaužu vidū Sveiks jūtas kā savās mājās. Kareivji ar patiku uzklausa viņa militāro informāciju un komentārus oficialajām relacijām. Kareivju vidē atklājas Sveika patiesā būtībā. «Tāds ir Sveiks,» saka par viņu Juliuss Fučiks, «negatīvs tips Austrijas reakcijas acīs, bet pozitīvs — pretestības pilnās, apspiestās tautas acis.» (Juliuss Fučiks, Izlase, Maskava, 1950. g., 202. lpp.)
Literāro krāsu bagātība šai romana daļā ļauj pamatoti runāt par šā darba tautiskumu. Hašekam piemīt tautas daiļrades izpratne. Viņa humors ir dziļi tautisks. Viņa stāstu, anekdotu, dziesmu, un joku krājums nav izsmeļams. Kurai katrai parādībai viņš atrod paralēlēs sadzīvē un izmanto tās, lai saiiriski un dzēlīgi izsmietu pavēlniecības augstā stila «patriotisko» retoriku.
Tauta mīl dzēlīgus stāstus, kam strāvo cauri ņirgāšanās par kungiem. Sais stāstos šķietami nav politikas. Ar visnaivāko seju Sveiks stāsta par to, kā krituši kaunā ģenerāļi, virsnieki, fabrikanti un viņu sievas. Bet, pēc Fučika vārdiem, Sveiks «kā ķirmis grauž reakcionaro iekārtu un pilnīgi aktivi, lai arī ne vienmēr pilnīgi apzinīgi, palīdz graut spaidu un varmācības ēku». (Turoat, 201. lpp.)
Hašeks parāda romānā arī «apzinīgumu». Sveiku papildina brīvprātīgais Mareks. Viņa monologi ir satiriski pamfleti, kas vērsti pret visu satrunējušo impērijas iekārtu. Marekā jaušams revolucionārs, kam turpmākajā romana attīstībā lemta barveža loma.
Attīstība jaušama arī Sveika tēlā. Pēdējās daļās tas guvis lielāku asumu. Pirmajās nodaļās darbība norit galvenokārt čechu sabiedrības zemākajos slāņos. Pēdējās nodaļās tiek atmaskota un izsmieta augstākā pavēlniecība, par asas satiras objektu kļūst visa armijas un impērijas struktura. «Naivie» Sveika prātojumi par ķeizaru, par kuru ar prieku jāmirst vienkāršajiem kareivjiem, gūst revolucionāru nokrāsu.
Pēc savas formas «Krietnā kareivja Sveika dēkas» ir noveļu virknējums bez noteikta sižeta. Tās saistītas ar parasto klasiskās satiras paņēmienu: ar galveno varoņu ceļojumu. Tas dod iespēju izvērst bagātīgu reālās sadzīves pano- ramu. Literarajā ainavā redzami kareivji, virsnieki, ģenerāļi, dažādu apvidu un dažādu tautību zemnieki, tirgoņi, žandarmi, ierēdņi… Parādītas nacionalās nesaskaņas arī pašā armijā. Ar nacionālismu saindētie čechi neieredz ungārus kā monarehijas uzticamos kalpus, ungāri nīst čechus, bet čechi un ungāri kopā — vāciešus. Parādīts birokrātiskais chaoss daudztautību armijā. Parādīta nežēlīgā, plēsonīgā izturēšanās pret iedzīvotājiem, pret. zemniekiem.
Viss tas ir materiāls skaudrai politiskai satirai. Viss tas dod bagātīgu vielu šķietami vientiesīgajiem, iznīcinošajiem Sveika «gadījuma» stāstiem.
Sais stāstos galvenokārt lietoti divi satiriski paņēmieni.
Pirmkārt, oficiālās ideoloģijas un frazeoloģijas novešana līdz absurdana. Sveiks iedragā kroņa patriotismu ar savu pārspīlēto, kariķēto padevību ķeizaram un «tēvijai»; iedragā rungas disciplīnas svētumu ar savu smieklīgo izdarību, ar aplamo un bezjēdzīgo pavēļu burtisko izpildīšanu.
Otrkārt, oreola laupīšana augsti svinīgām ceremonijām ar sadzīves paralēļu palīdzību. Parādes salīdzināšana ar kārtību publiskajā namā norauj masku krāšņajai ainai. Augstākās pavēlniecības oreols neglābjami pagaist, kad tiek parādīts klozetā. Katoļu baznīcas autoritate tiek iedragāta, kad dievišķīgo aksesuaru svētumu parāda kopā ar aizkulišu ikdienas detaļām.
Hašeka satirai ir antiklerikals raksturs.
Tam visam vēl piedevām romana možā, asā, patiesi tautiskā valoda. Bet te jāsaka daži vārdi par Hašeka «rupjumu».
Hašeka romāns ne tikai pēc satura, bet arī pēc literārā stila bija atklāts un tiešs izaicinājums visai buržuāziski estētiskajai literatūrai par karu. Kara gadi bija pārplūdinājuši grāmatu tirgu un periodisko presi ar derdzīgu romantiski ņaudulīgu produkciju, kas apdziedāja Austrijas armijas vīrišķību un varoņdarbus impērijai par godu. Tautu postu centās noslēpt ar saldeni patriotiskiem savirknē jumiem pantos un prozā.