— Tagad zem mums ir Marss, — šoferis iesakās pēc ilgākas klusēšanas.
Bīglers ir atkal nomierinājies.
— Vai jūs zināt no vēstures par tautu kauju pie Leipcigas? —■ viņš jautā. — Kā feldmaršals firsts Švarcenbergs 1813. gada 14. oktobrī maršēja uz Libertkovicu un kā 16. oktobrī notika cīņa par Lindenavu? Vai zināt, kā kāvās ģenerālis Mervelts, kā austriešu karaspēks ielauzās Vachovā un kā 19, oktobrī krita Leipciga?
— Ģeneraļa kungs, — šoferis pēkšņi nopietni ierunājas,
mēs esam taisni debess vārtu priekšā. Kāpiet ārā, ģeneraļa
kungs! Mēs nevaram izbraukt pa debess vārtiem, to ir milzīga drūzmēšanās — karavīri vien.
— Brauc viņiem taisni virsū, — Bīglers kliedz, — tad viņi zinās, kā jāgriež ceļš.
Un, izliecies no auto, viņš uzbrēc:
— Uzmanību, salašņas! Ragulopi tādi! Labi redz, ka brauc ģenerālis, un nevar nostāties «uz labo».
Šoferis mēģina viņu nomierināt:
— Tas nav tik viegli, ģeneraļa kungs, vairumam jau nemaz nav galvu.
Ģenerālis Bīglers tikai tagad ierauga, ka pūlis pie paradīzes vārtiem sastāv no visvisādiem invalidiem, kas zaudējuši karā kādu ķermeņa daļu un tagad nes to līdz mugursomā — galvu, roku, kāju. Kāds godīgs artilerists, kas noskrandušā šinelī lauzās iekšā paradizē, bija ielicis mugursomā vēderu ar visu ķermeņa apakšējo daļu. No kāda cienījama zemessarga somas ģenerālī Bīglerā raudzījās puse sēžamvietas, ko zemessargs bija pazaudējis kaujā pie Ļvovas.
— Tas ir kārtības dēļ, — šoferis atkaļ, ierunājās, spiezdamies ar mašīnu blīvajā pūlī, — viņiem acīm redzot jāiet cauri debesu komisijai.
Paradizē laida iekšā tikai ar paroli «Fūr Gott und Kaiser»[12], ko ģenerālis Bīglers tūliņ atcerējās.
Auto iebrauca debesīs.
— Ģeneraļa kungs, — kāds spārnots eņģelis — virsnieks sacīja, kad viņi brauca garām jauniesaukto eņģeļu kazarmām, — jums jāpiesakās galvenajā komandantūrā.
Viņi pašreiz brauca garām apmācības laukumam, kur mudžēja vien no jauniesauktiem eņģeļiem, kurus apmācīja «ale- luja» saukšanā.
Viņi piebrauca pie kādas grupas, kur sarkanmatains eņģelis- apakšvirsnieks «apstrādāja» neveiklu jauniesaukto eņģeli, grūda tam ar dūri vēderā un rēca: «Attaisi purnu, kā nākas, Betlemes cūka! Vai tā sauc «aleluja»? Vai tev kaklā kas iesprūdis? Kāds ēzelis tevi ielaidis paradizē, ragulops beidzamais? Pamēģini vēlreiz! «Hachlechluja»? Sasodīts, tu paradizē arī vēl šņaukāsies? Vēlreiz, tu Libanas ciedra miets!
Viņi brauca tālāk, un vēl ilgi viņiem skanēja nopakaļ iesnu apstātā jauniesauktā eņģeļa bailīgais «Hachlechluja» un eņģeļa- kapraļa brēcieni: «Aleluja, aleluja, tu Jordanas govs!»
Tad viņi ieraudzīja milzīgu, blāzmas apstarotu celtni, līdzīgu Marijas kazarmām Cechu Budejovicē. Virs celtnes bija divas lidmašīnas, viena pa kreisi, otra pa labi, bet starp tām bija izstiepts milzīgs audekla plakats ar uzrakstu:
Ķ. un Ķ. DIEVA GALVENĀ MlTNE.
Divi karalauka žandarmu formās tērpti eņģeļi izvilka ģenerāli Bīgleru no auto, saķēra aiz apkakles un uzveda otrajā stāvā.
— Izturieties pieklājīgi dieva kunga priekšā, — viņi sacīja pie pašām durvīm un iegrūda Bīgleru zālē, kur pie sienām karājās Franča Jozefa, Vilhelma, troņmantnieka Franča Ferdinanda, ģeneraļa Viktora Dankla, erchercoga Fridricha un ģenerālštābā priekšnieka Konrādā fon Hecendorfa ģīmetnes. Zāles vidū stāvēja pats mīļais dievs.
— Kadet Bīgler, — dievs tas kungs uzsvērti sacīja, —• vai jūs mani nepazīstat? Es esmu jūsu bijušais kapteinis Zāgners no 11. marša rotas.
Bīglers sastinga.
— Kadet Bīgler, — dievs tas kungs atkal pacēla balsi, — ar kādām tiesībām jūs piesavinājāties ģenerālmajora titulu? Ar kādām tiesībām jūs, kadet Bīgler, braucāt štaba mašīnā caur ienaidnieka pozīcijām?
— Padevīgi ziņoju . . .
— Turiet muti, kadet Bīgler, kad pats dievs ar jums runā!
— Padevīgi ziņoju, — Bīglers vēlreiz nostostījās.
— Tātad jūs neturēsiet muti? — dievs tas kungs uzbrēca, atvēra durvis un sauca: — Dodiet šurp divus eņģeļus!
Iesteidzās divi eņģeļi ar šautenēm pār kreiso spārnu. Tie bija Matušics un Bacers.
Un no dieva tā kunga mutes atskanēja:
— Iemetiet viņu atejā!
Un kadets Bīglers iekrita drausmīgā «smirdoņā.
*
Uz otra sola pretī guļošajam kadetam Bīgleram sēdēja Matušics ar kapteiņa Zāgnera kalpotāju Baceru un spēlēja bez apstājas sešdesmit seši.
— Smaka gan no viņa nāk kā no seska, — piezīmēja Bacers, kas ar interesi vēroja, kā kadets Bīglers miegā grozījās, — laikam bikses būs pilnas.
— Tas katram var atgadīties, — Matušics filozofiskā mierā atteica, — lai viņš guļ, tu jau neiesi gar viņa biksēm krāmēties. Dali labāk kārtis!
Virs Budapeštas bija redzama gaiša blāzma, un starmeši šaudījās pār Donavu.
Kadets Bīglers sapņoja jau atkal ko citu, jo viņš run aia pa miegam: «Sakiet manai drošsirdīgajai armijai, ka tā uzcēlusi sev manā sirdī mūžīgu mīlestības un pateicības pieminekli.»
Kad viņš pie šiem vārdiem atkal apsviedās uz otriem sāniem, Baceram iesitās degunā tik stiprs amonjaks, ka viņš nospļaudamies nomurmināja:
— Ož kā īsts zelta vedējs, nudien!
Bet kadets Bīglers grozījās aizvien jo nemierīgāk, un viņa jaunais sapnis bija ārkārtīgi fantastisks. Viņš aizstāvēja l inču karā par Austrijas mantojumu. Viņš redzēja redutes, tranšejas un aizsprostus ap pilsētu. Viņa galvenā mītne bija pārvērtusies plašā hospitālī. Visapkārt blandījās slimie un turēja sev vēderus. Aiz pilsētas aizsprostiem jādelēja Napoleona I dragūni.