— Pag, doktor, —• kapteinis Zāgners pārtrauca, — par Šilleru nav runas. Kas tad galu galā kadetam Bīgleram kaiš?
Doktors Velfers smīnēja.
— Jūsu kadets Bīglers, kandidats uz virsnieka pakāpi, vienkārši pietaisījis bikses. Tā nav ne kolera, ne dizenterija, bet gluži parasta caureja. Viņš mazliet vairāk ieķēris konjaku, šis jūsu kandidats uz virsnieka pakāpi, un konjaks nav viņam turējies iekšā . . . Kaut gan tas būtu noticis ari bez visa konjaka. Viņš ir vēl bērna prātā . . . Klubā, cik atceros, viņš dzēra katrreiz tikai vienu glāzīti vīna. Atturībnieks.
Doktors Velfers nospļāvās.
— Stacijās viņš vēl bija pircis Linčas kūkas.
— Tātad nekā nopietna nav? — kapteinis Zāgners pārvaicāja. — Tomēr tas ir tāds gadījums … Ja tas kļūst visiem zināms . ..
Virsleitnants Lukašs piecēlās un sacīja Zāgneram:
— Pateicos par tādu vada komandieri.
— Es viņam mazliet palīdzēšu tikt uz kājām, — Velfers turpināja, joprojām smīnot, — bataljona komandiera kungs var parūpēties par tālāko… Es nosūtīšu kadetu Bīgleru uz hospitāli. Izdošu apliecību, ka viņš slimo ar dizentēriju. Dizenterija smagā formā. Izolācijā. Kadetu Bīgleru ievietos dezinfekcijas barakā . . .
— Katrā ziņā, — viņš piebilda ar to pašu pretīgo smīnu, — ir taču labāk, ja bataljonā ir kadets, kas saslimis ar dizentēriju, nekā kadets, kas pietaisījis bikses.
Kapteinis Zāgners oficiālā tonī uzrunāja virsleitnantu Lukašu:
— Virsleitnanta kungs, kadets Bīglers 110 jūsu rotas saslimis ar dizentēriju un ārstēšanās nolūkā paliks Budapeštā.
Kapteinim Zāgneram likās, ka doktora Vellera smīns kļūst visai izaicinošs, bet, kad viņš ciešāk pavērās «kara laika ārstā», tad redzēja tā sejā tikai vienaldzību.
— Tad viss kārtībā, kapteiņa kungs, —- Velfers mierīgi sacīja, pamādams ar roku. — Kandidati uz virsnieka pakāpi tādi paši cilvēki vien ir, un dizentērijas gadījumā visi taisa biksēs.
Tādā kārtā brašo kadetu Bīgleru aizveda uz Uj būdas militāro izolatoru.
Viņa daudz cietušās bikses pazuda kara virpulī.
Kadeta Bīglera sapņus par lielām uzvarām ieslodzīja izolācijās barakā.
Kad viņš uzzināja, ka saslimis ar dizentēriju, viņa sajūsmai nebija robežu. Tas taču bija vienalga, vai viņš ievainots vai saslimis, izpildot savu pienākumu pret viņa ķeizarisko majestati.
Tad viņam atgadījās maza ķibele. Tā kā dizentērijas barakā visas vietas bija aizņemtas, viņu nogādāja koleras barakā.
Kāds ungāru štaba ārsts galvu vien negrozīja, kad kadetam Bīgleram pēc vannas ielika padusē termometru un tas rādīja tikai 37°! Krasa temperatūras pazemināšanās — tas ir pats bīstamākais simptoms, ja cilvēks saslimis ar koleru. Slimnieks kļūst apatisks.
Kadets Bīglers tiešām neizrādīja nekāda uztraukuma. Viņš bija neparasti mierīgs un domās nepārtraukti atkārtoja, ka cieš par savu kungu un ķeizaru.
Staba ārsts pavēlēja ielikt kadetam Bīgleram termometru tūpļa zarnā.
«Pēdējā koleras stadija,» ārsts domāja. «Agonijas simptomi,
ārkārtīgs vārgums, slimais nesaprot vairs, kas ap viņu notiek, viņa apziņa aptumšojas. Viņš smaida nāves krampjos . . .»
Tiešām, kadets Bīglers tēloja varoni un visas šās procedūras laikā smaidīja kā moceklis un nekustināja ne pirksta.
«Šādi simptomi, kā pasivitate,» ārsts turpināja savus novērojumus, «koleras gadījumā nozīmē nāvi.»
Viņš vaicāja ungariski vecākajam sanitaram, vai kadets Bīglers vannā vēmis un vai tam bijusi caureja.
Saņēmis noraidošu atbildi, viņš cieši paraudzījās Bīglerā. Ja koleras slimniekam izbeidzas vemšana un caureja, tad tas liecina, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa.
Kadets Bīglers, ko pēc siltās vannas bija ielikuši gultā gluži kailu, šausmīgi sala, un viņam klabēja zobi. Viss viņa ķermenis pārklājās ar zosādu.
— Redziet nu, — ārsts ungariski sacīja. — Stiprs drudzis, locekļi sastingst. Tās ir beigas.
Pieliecies pie kadeta Bīglefa, viņš vāciski jautāja:
— Kā jūs jūtaties?
— Ļ-ļ-ļoti l-lab-bir — kadets Bīglers atbildēja, zobiem klabot. — M-m-man — s-seg-gu
— Apziņa daļēji aptumšota, — ungāru štaba ārsts konstatēja. — Ķermenis ļoti nespēcīgs. Lūpām un nagiem vajadzētu kļūt melniem. Tas jau trešais nāves gadījums mūsu koleras slimniekiem, kad lūpas un nagi nekļūst melni.
Viņš noliecās atkal pie kadeta Bīglera un turpināja ungariski:
— Sirds sāk jau stāties.
— Vie-vienu s-s-seg-gu, — kadets Bīglers stostījās.
— Tie ir viņa pēdējie vārdi, — štaba ārsts ungariski sacīja vecākajam sanitaram. — Rīt mēs viņu apglabāsim reizē ar majoru Kochu. Viņš tūliņ zaudēs samaņu. Vai viņa dokumenti ir kancelejā?
— Tie tur būs, — vecākais sanitars mierīgi atbildēja.
— V-vie-n-nu s-s-seg-gu-gu, — kadets Bīglers klabināja zobus viņiem nopakaļ.
Telpā ar sešpadsmit gultām bija pieci cilvēki. Viens jau bi ja miris kopš vairākām stundām un gulēja, pārsegts ar baltu palagu. Viņu sauca tāpat kā zinātnieku, kas bija atklājis koleras bacili. Tas bija majors Kochs, ko štaba ārsts rītdien gatavojās apbedīt reizē ar kadetu Bīgleru.
Kadets Bīglers apsēdās uz gultas un pirmo reizi dabūja redzēt, kā cilvēki mirst ar koleru kungam un ķeizaram par godu, jo divi no slimajiem cīnījās ar nāvi. Viņiem trūka elpas, sejas kļuva zilas, viņi izgrūda kaut kādas saraustītas skaņas, tā ka pat nevarēja saprast, kādā valodā viņi runā. Tie bija tikai neskaidri gārdzieni.
Abi pārējie, kas bija ceļā uz izveseļošanos, ar savu ārkārtīgi straujo reakciju atgādināja tifa drudža slimniekus. Viņi kliedza nesaprotamus vārdus un svaidīja zem segas izdēdējušas kājas. Pie viņiem stāvēja bārdains sanitars un savā Štirijas izrunā (ko kadets Bīglers saprata) centās tos nomierināt: