— Nu, kas ir, Sveik? — virsleitnants Lukašs uzprasīja, kad viņi bija pagājuši kādu gabaliņu.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — ka vienmēr ir labāk atzīties pēc iespējas ātrāk un negaidīt, kamēr viss uzprāgst gaisā. Jūs pilnīgi nepārprotami pavēlējāt, obrlajtnanta kungs, lai Baluns, iekāms mēs iebraucam Buda- peštā, atnes jums aknu pastēti un vienu frančmaizi.
— Vai tu saņēmi šo pavēli vai ne? — viņš griezās pie Ba- luna.
Baluns tikai aizvien sparīgāk vēcināja rokas, it kā atkauda- mies 110 uzbrucēja.
— Šī pavēle, — Sveiks turpināja, — diemžēl, nebija izpildāma, obrlajtnanta kungs. Es to jūsu aknu pastēti apēdu . .. Jā, es to apēdu, — viņš stingri atkārtoja, iegrūzdams pārsteigtajam Balunam dunku sānos, — jo domāju, ka aknu pastētē var ātri samaitāties. Es esmu vairākkārt lasījis laikrakstos, ka ar aknu pastēti noindējas veselas ģimenes. Vienreiz tas bija noticis Zderazā, otrreiz Berounā, trešo reizi Taborā, ceturto reizi Jaun- boļeslavā, piekto reizi Pršibramā. Visi šie gadījumi beidzās ar nāvi. Aknu pastētē ir visniknākā inde . . .
Baluns, kas to bija drebēdams noklausījies, atkāpās, iebāza pirkstu mutē un sāka rīstīties.
— Kas jums kait, Balun?
— Ma-man ne-labi, oba-bar-lajtnanta kungs, — rīstījās nelaimīgais Baluns, — es tak vi-viņu apēdu vie-vie-viens pats.
No cietēja Raluna mutes nāca ārā pat gabaliņi staniola papīra, kurā pastētē bija iesaiņota.
— Kā jūs pats redzat, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, nezaudēdams ne drusciņu no sava dvēseles miera, — katra tāda apēsta pastētē nāk ārā kā korķis no ūdens. Es gribēju to uzņemties par savu vainu, bet tas nelga nodeva sevi. Citādi viņš būtu kārtīgs cilvēks, bet viņš aprij visu, kas viņam uzticēts. Es vienreiz pazinu tādu pašu, viņš kalpoja bankā. Viņam varēja uzticēt tūkstošus: reiz viņš bija saņēmis1 no kādas citas bankas naudu un dabūjis par tūkstoš kronām vairāk, tad viņš uz vietas aiznesa tās atpakaļ, bet, ja viņam lika atnest par piecpadsmit kreice- riem dūmu desu, tad viņš pusi ceļā notiesāja. Viņš bija traks izēdējs! Un, kad viņu sūtīja pēc aknu desām, tad viņš ar kabatas nazi izčakarēja tām vietvietām vidu un vēlāk aizlīmēja caurumus ar angļu plāksteri, kas viņam uz piecām desām maksāja vairāk nekā viena vesela desa.
- Virsleitnants Lukašs nopūtās un devās projām.
— Vai jums nelabpatiks ko pavēlēt, obrlajtnanta kungs? —• Sveiks nosauca viņam pakaļ, kamēr nelaimīgais Baluns atkal un atkal bāza pirkstu rīklē.
Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku un nogriezās uz apgādes noliktavas pusi. Pie tam viņam radās tā dīvainā doma, ka Austrija nevar karā uzvarēt, jo kareivji apēd virsniekiem aknu pastētēs.
Tikmēr Sveiks pārveda Balunu otrā pusē sliežu ceļam. Viņš mierināja Balunu, ka viņi abi tūliņ došoties uz pilsētu un nopirkšot obrlajtnanta kungam Debrecinas desiņas. Šī speciālā desu šķirne Sveikam nezin kāpēc cieši saistījās ar priekšstatu par Ungārijas ķēniņvalsts galvaspilsētu.
— Jā, bet vilciens pa to laiku aizies, — Baluns gaudās, jo viņa skopums bija tikpat liels kā viņa ēdelība.
— Kad jābrauc uz fronti, — Sveiks paskaidroja, — tad tu nekad nevari nokavēt vilcienu, jo neviens vilciens negribēs nogādāt galapunktā tikai pusi kaujas bataljona. Bet es tev redzu cauri, Balun. Tu trīci par savu kabatu.
Viņi tomēr nekur neaizgāja, jo tajā brīdī atskanēja iekāpšanas signāls. Kareivji pa rotām nāca atpakaļ no apgādes noliktavas tukšām rokām. 150 gramu Ementales siera vietā katram bija izsniegta kārbiņa sērkociņu un pastkarte, ko bija izdevusi kritušo karavīru kapu apkopšanas komisija (Vīne XIX, Kanizija ielā 4). 150 gramu siera vietā katrs turēja rokā Sedlickas
kareivju kapsētas uzņēmumu Rietumgalicijā, kur bija redzams piemineklis nelaimīgajiem zemessargiem, celts pēc skulptora, brīvprātīgā feldfebeļa Šolca meta.
Pie štaba vagona valdīja neparasta rosība. Kaujas bataljona virsnieki pulcējās ap kapteini Zāgneru, kas viņiem kaut ko uztraukti skaidroja. Viņš tikko bija atnācis no stacijas komandantūras un turēja rokās stingri slepenu īstu brigādes štaba tele- gramu ar asi garām instrukcijām un norādījumiem sakarā ar jauno situāciju, kādā Austrija atradās kopš 1915. gada 23. maija. Stabs telegrafēja, ka Itālijā pieteikusi Austroungārijai karu. Vēl Mostā pie Litavas, virsnieku klubā pie pusdienām vai vakariņām pastāvīgi mēdza pārrunāt jautājumu par Italijas dīvaino izturēšanos, bet patiesībā neviens gan neticēja, ka varētu piepildīties idiota Bīglera pravietiskie vārdi, ko viņš kādreiz izteica, noraidīdams vakariņās savu makaronu porciju: — Tos es vēl dabūšu atēsties pie Veronas mūriem. Kapteinis Zāgners, iepazinies ar brigādes štaba atsūtītajām instrukcijām, lika taurēt trauksmi.
Kad viss kaujas bataljons bija sapulcējies, kareivjus sastādīja pa rotām un kapteinis Zāgners neparasti pacilātā balsī nolasīja viņiem brigādes štaba pavēli:
«Savā nesalīdzināmā nodevībā un alkatībā Italijas karalis aizmirsis brālīgās saites, kas viņu padarīja par mūsu ķeizar- valsts sabiedroto. Kopš sākās karš, kurā viņam vajadzēja stāties mūsu varonīgā karaspēka pusē, zvēresta lauzējs Italijas karalis rīkojās kā maskēts bandits, savas divkosīgās izturēšanās laikā vezdams slepenas sarunas ar mūsu ienaidniekiem un sagatavodams savu nodevību, kas sasniedza savu augstāko pakāpi naktī no 22. uz 23. maiju ar kara pieteikšanu mūsu ķeizarvalstij. Mūsu visaugstākais karavadonis ir pārliecināts, ka mūsu vienmēr varonīgais un uzvarošais karaspēks atbildēs uz zvēresta lauzēja ienaidnieka nekrietno nodevību ar tādu triecienu, kas liks nodevējam atzīt, ka viņš ar savu kauna pilno un nodevīgo iejaukšanos šajā karā pats sev parakstījis nāves spriedumu. Mēs paliekam stingrā pārliecībā, ka ar dieva palīdzību drīz ausīs tā diena, kad Italijas līdzenumi atkal ieraudzīs Santa Lūcijas, Vi- rencas, Novārās un Kustocas uzvarētājus. Mēs gribam uzvarēt, mums jāuzvar, un mēs noteikti uzvarēsim!»