Tam sekoja parastais trīskārtējais «Lai dzīvo!», un kareivji, mazliet apmulsuši, sasēdās vagonos. 150 gramu Ementales siera vietā viņi bija dabūjuši uz kakla karu ar Itāliju.
*
Vagonā, kur sēdēja Sveiks, mantzinis Vaneks, telefonists Chodunskis, Baluns un pavārs Juraida, iesākās interesanta saruna par Italijas iejaukšanos karā.
Prāgā, Tabora ielā, ari reiz bija tāds gadījums, — Sveiks stāstīja, — tur dzīvoja kāds tirgotājs Iloršeišijs. Gabaliņu tālāk bija veikals tirgotājam Pošmurnijam, un starp viņiem abiem atradās sīktirgotāja Havlasa veikaliņš. Tirgotājam Horšeišijam reiz bija ienācis prātā, ka viņš varētu, tā sacīt, sabiedroties ar sīktirgoni I-Iavlasu pret tirgotāju Pošmurniju, tāpēc viņš bija jau ievadījis šo lietu par abu veikalu apvienošanu vienā firmā «Horšeišijs un Havlass». Bet sīktirgonis Havlass tūliņ aizgāja pie tirgotāja Pošmurnija un pateica tam, ka Horšeišijs dodot viņam 1200 par viņa sīktirgotavu un gribot viņu par savu kompanjonu. Ja Pošmurnijs došot viņam 1800, tad viņš labāk sabiedrojoties ar to pret Iloršeišiju. Tā viņi abi vienojās, bet Hav-
lass vēl labu laiku grozījās ap Horšeišiju, izlikās par tā labāko draugu un, kad iznāca runa par vienošanos, vienmēr sacīja: «Jā, tas jau drīz būs jānokārto. Es tik gaidu, kad vasarnieki atgriezīsies.» Un, kad vasarnieki atgriezās, tad tas ari bija nokārtots viens un divi, kā viņš to Horšeišijam bija solījis. Proti, kad Horšeišijs rīta agrumā izgāja atdarīt veikala aizvirtņus, viņš ieraudzīja lielu uzrakstu pār sava konkurenta veikalu, milzīgu firmas izkārtni: «Pošrnurnijs un Havlass».
— Pie mums arī reiz tā notika, — muļķa Baluns iejaucās, — es gribēju pirkt kaimiņos teli un biju jau noteikti sarunājis, bet Voticu miesnieks paķēra to man taisni no deguna gala.
— Tagad, kad mums ir vēl viens karš, — Sveiks turpināja, - kad mums ir par vienu ienaidnieku vairāk un jauna fronte
klāt, mums vajadzēs ar munīciju taupīgāk rīkoties. «Jo vairāk ģimenē bērnu, jo vairāk nolieto rīkstes,» — tā mēdza teikt vecais Motolas Chovaneks, kas par zināmu atlīdzību uzņēmās apkārtējo kaimiņu bērnu pēršanu.
— Man tikai bailes, — Baluns ierunājās, sākdams atkal drebēt, — ka sitās Italijas dēļ mums izsniegs mazākas porcijas.
Mantzinis Vaneks kļuva domīgs un nopietni sacīja:
— Viss var būt, jo tagad mūsu uzvara drusku ieilgs.
— Tagad mums gan noderētu jauns Radeckis, — Sveiks prātoja, — tas vismaz pazītu to apvidu, tas zinātu uziet itāliešu vājās puses, zinātu, kur tam jāuzbrūk un no kuras puses. Tas nav nemaz tik vienkārši — ņemt un kaut kur ielīst. Ielīst jau ielīstu katrs, bet izkļūt ārā — tā ir īstā kara māksla. Kad tu kaut kur lien iekšā, tad tev jāzina viss, kas notiek apkārt, lai nenokļūtu tādā ķezā, ko sauc par katastrofu. Reiz pie mums mājā, kad es vēl biju vecajā dzīvoklī, bēniņos notvēra zagli. lelavīda- mies mājā, viņš bija ievērojis, ka strādnieki labo gaismas šachtu, tāpēc, kad viņš izrāvās un pasita sētnieci gar zemi, viņš nolaidās pa sastatnēm šachtā, un tur viņam vairs nebija kur sprukt. Bet mūsu tētiņš Radeckis — tas tev zināja katru ceļu, un neviens viņu nevarēja noķert. Kādā grāmatā par ģenerāļiem tas viss bija rakstīts: kā viņš meties bēgt no Santa Lūcijas, kā itālieši arī metušies bēgt un kā viņš tikai otrā dienā apķēries, ka viņš taču ir uzvarējis. Kad viņš itāliešus nav vairs tur uzgājis un pat ar tālskati nav varējis saredzēt, tad viņš nācis atpakaļ un ieņēmis pamesto Santa Lučiju. Par to viņu iecēluši feldmaršala godā.
— Nu, bet pati Itālijā ir patīkama zeme, — pavārs Juraida ieteicās. — Es reiz biju Venecijā un zinu, ka itālieši visus lamā par cūkām. Tiklīdz itālietis noskaišas, viņam katrs ir «porco ma- ledetto»[15]. pat romas pāvests tad ir cūka un madonna cūka.
Mantzinis Vaneks arī izsacījās par Itāliju ļoti labvēlīgi. Kra- lupā, savā drogu preču veikalā, viņš priekš kara bija pārdevis citronu sīrupu, ko gatavojis no iepuvušiem citroniem, un vislētākie un visvairāk sapuvušie citroni nākuši no Italijas. Tagad citronu sūtīšanai no Italijas uz Kralupu svītra pāri. Karš ar Itāliju sagādāšot, bez šaubām, visādus nepatīkamus pārsteigumus, jo Austrija gribēšot atriebties.
— Viegli teikt: atriebties! — Sveiks iesmējās. — Dažreiz cilvēks domā, ka viņš atriebjas, bet galu galā cieš tas, ko viņš tā sakot, izraudzījies par savas atriebības ieroci. Kad es priekš pāris gadiem vēl dzīvoju Vinohradā, tad mums pirmajā stāvā dzīvoja šveicars, un tas bija izīrējis vienu istabu kādam bankas ierēdnītim, kas pastāvīgi apmeklēja kādu krodziņu Krameriusa ielā. Tur ierēdnis bija saplēsies ar kādu kungu, kam kaut kur Vinohradā piederēja laboratorija urina izmeklēšanai. Šis kungs vispār ne par ko citu nerunāja un nedomāja kā tikai par urinu, pastāvīgi nēsāja sev līdzi pudelītes ar urinu un bāza tās visiem pie deguna, lai arī tie dotu savu urinu izmeklēt, jo no šādas izmeklēšanas esot atkarīga cilvēka un visas viņa ģimenes laime un tas maksājot tik maz, pavisam tikai sešas kronas. Visi, kas apmeklēja šo krodziņu, arī pats krodzinieks un viņa sieva, bija devuši izmeklēt savu urinu, tikai šis ierēdnis nepielaidās, tāpēc tas kungs staigāja viņam pakaļ pat uz klozetu un noraizējies runāja: «Es nezinu, Skorkovska kungs, bet man tas jūsu urins nemaz nepatīk. Ielaidiet drusku šinī pudelītē, kamēr nav par vēlu!» Beidzot, viņš to piedabūja. Ierēdnim tas maksāja sešas kronas, un šis kungs ar izmeklēšanas rezultātiem iedzina viņam pamatīgas bailes, kā viņš to darīja ar visiem, arī ar krodzinieku un viņa sievu, kuriem viņš bija sagādājis krietnus zaudējumus, jo pēc katras analizēs mēdza izteikties, ka tas esot nopietns gadījums, ka dzert cita nekā nedrīkstot, tikai ūdeni, ka smēķēt arī nedrīkstot un precēties tāpat un ka esot jāēd tikai dārzeņi vien. Ierēdnis bija uz viņu ārkārtīgi pārskaities, tāpat kā visi, un izraudzījās šveicaru par savas atriebības ieroci, jo pēdējais bija ļoti rupjš cilvēks. Tā nu ierēdnis pateica tam kungam, ka šveicars jau labu laiku jūtoties nevesels un lūdzot, lai šis rīt ap pulksten septiņiem ierodoties pēc urina, lai to varētu izmek-