rējām dabūt. Bet līdz Bosnijai mūs gan dzirdināja ar visādu šķirņu degvīniem, un vīns plūda straumēm. Atceros, ka vienā stacijā kaut kādas kundzītes un jaunkundzītes gribēja mūs pamielot ar alu, bet mēs tajā traukā pielaidām klāt paši no sava ūdens. Kā tad viņas metās projām!Visu ceļu mēs bijām vienā miglā, un es pat kārtis nevarēju atšķirt. Bet mēs nepaguvām ne atjēgties, te uzreiz pavēle klāt: nepaspējām ne partiju pabeigt, kad jau ārā no vagona. Kāds kapralis, — vairs neatceros, kā viņu sauca, — uzbrēca savējiem, lai šie dziedot: «Und die Serben miissen sehen, das wir Osterreich Sieger, Sieger sind!»1 Tad kāds viņam iespēra no mugurpuses, un viņš apvēlās uz sliedēm. Pēc tam viņš sāka brēkt, lai šautenes saslien piramīdās, bet vilciens pa to laiku aizgāja tukšā atpakaļ un, kā tas vienmēr tādā steigā atgadās, aizveda līdzi visu mūsu proviantu divām dienām. Bet tādā atstatumā no mums kā tur tie koki sāka jau sprāgt šrapneļi. No otras puses atjāja mūsu bataljona komandieris un sasauca visus uz apspriedi. Atnāca mūsu obrlajtnants Maceks, simtprocentīgs čechs, kaut gan runāja tikai vāciski, un, bāls kā krīts, paziņoja, ka tālāk braukt nevarot, jo ceļš uzspridzināts, nakti serbi pārcēlušies pāri upei un tagad atrodoties kreisajā flangā, bet tas esot tālu no mums. Mēs dabūšot palīgspēkus un viņus sakaušot. Tikai lai neviens nepadodoties gūstā: serbi gūstekņiem nogriežot ausis un degunu un izdurot acis. No šrapnejiem, kas te sprāgstot, lai nebaidoties, — tur mūsu artilērija izdarot pie-šaudi. Pēkšņi kaut kur aiz kalna atskanēja ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta. Tur izdarot piešaudi mūsu ložmetēji. Tad kļuva dzirdama kano-nade pa kreisi, un mēs tūliņ pakritām uz vēdera. Mums pārlidoja pāri driži šāviņi un aizdedzināja staciju, no labās puses sāka svilpot lodes, mēs varējām dzirdēt zalves un šauteņu kla-boņu. Obrlajtnants Maceks pavēlēja izjaukt piramidas un pielādēt ieročus. Dežurants paziņoja viņam, ka tas nav iespējams, tāpēc ka mums nav patronu, jo bijis taču rīkojums patronas izsniegt turpmākajā ceļā, poziciju tuvumā. Mums pa priekšu gājis vilciens ar municiju, kas nu jau droši vien kritis serbu rokās. Obrlajtnants Maceks palika stāvam kā sasalis un tad deva rīkojumu piespraust durkļus, laikam tāpat vien, izmisumā, lai vispār kaut ko darītu. Tad mēs krietnu laiciņu nostāvējām kaujas gatavībā un pēc tam sakritām starp gulšņiem, jo parādījās kāda lidmašīna im apakšvirsnieki brēca: «Ailes decken, decken!»1 Vēlāk gan izrādījās, ka tā bijusi mūsu pašu lidmašīna un mūsu artilērija pārskatoties to sašāvusi. Tad mēs piecēlāmies, kaut ari nebi ja nekādas pavēles. No flanga auļoja pie mums kāds kava-lerists un jau iztālēm kliedza: «Wo ist das Bataillonskom-mando?»2 Bataljona komandieris izjāja viņam pretī, jātnieks iedeva viņam kādu papīru un aizlēkšoja pa labi. Komandieris izlasīja to un uzreiz kā jucis izrauj zobenu, laiž auļos pie mums un brēc uz virsnieku: «Ailes zuriick, ailes zurūck! Direktion Mulde, einzeln abfallen!»3 Un tad sāka iet vaļā. Uz mums sāka šaut no visām pusēm, it kā to vien būtu gaidījuši. Pa kreisi no uzbēruma atradās kukuruzas lauks, un tur gāja kā pa elli. Mēs metāmies četrrāpus lejup; mugursomas palika uz tiem sasodīta-
1 Visiem paslēpties! (Vāc.)
2 Kur bataljonu komandieris? (Vāc.)
3 Visi atpakaļ, visi atpakaļ! Virziens — ieplaka, pārskriet pa vienam! (Vāc.)
jiem gulšņiem. Obrlajtnants Maceks dabūja lodi galvā, tā ka nepaguva ne iepīkstēties. Kamēr mēs nokļuvām līdz ieplakai, ievainoto un kritušo bija atliku likām. Mēs tos atstājām, bet paši jozām tālāk līdz pat vakaram. To apvidu mūsu karaspēks bija jau agrāk paguvis izlaupīt pa tīro. Kad mēs beidzot ieradāmies stacijā, tur jau gaidīja jauna pavēle: sēsties vilcienā un braukt atpakaļ uz štābu. To mēs tomēr nevarējām izpildīt, jo, kā mums jau no rīta bija paziņots, štābs dienu iepriekš bija padevies gūstā. Tā nu mēs palikām kā bārenīši, neviens par mums negribēja nekā zināt, un beidzot mūs pieskaitīja 73. pulkam, lai dodoties tam līdzi, ko mēs ari darījām ar lielāko prieku. Bet mums vēl vajadzēja cilpot veselu dienu, iekāms sasniedzām 73. pulku. Pēc tam . . .
Neviens vairs neklausījās. Sveiks un Vaneks spēlēja divatā sešdesmit seši, pavārs okultists no virsnieku virtuves rakstīja plašu vēstuli savai sievai, kas viņa prombūtnē bija sākusi izdot jaunu teozofisku žurnālu; Baluns snauda uz sola, un telefonistam Chodunskim cits nekas neatlika kā atkārtot: — Jā, to es nekad neaizmirsīšu. . .
Tad viņš piegāja pie spēlētājiem un sāka raudzīties to kārtīs. — Tu varētu man vismaz pīpi aizdedzināt, ja jau gribi glūnēt kārtīs, — Sveiks draudzīgi aizrādīja. — Spēle uz sešdesmit seši ir nopietnāka lieta par visu šo karu un visām jūsu sasodītajām dēkām pie Serbijas robežām. Ak, kādu muļķību es izdarīju, nudien, varētu pats sevi izpļaukāt! Kāpēc es nevarēju brītiņu pagaidīt ar to kungu, tagad man ir kalps rokā. Aitasgalva!
Tikmēr pavārs okultists pabeidza savu vēstuli un vēlreiz pārlasīja to, būdams visai apmierināts, ka to tik veikli uzrakstījis, apvezdams ap stūri kara cenzuru. j
Dārgā sieva!
Kad tu saņemsi šis rindiņas, es jau vairākas dienas atrādīšos vilcienā, jo mēs braucam uz fronti. Tas mani diezin kā neiepriecina, jo man vilcienā jāstāv dīkā un es nevaru būt noderīgs, tāpēc ka mūsu virsnieku virtuvē neko nevāra, bet ēdienu saņem stacijās. Es labprāt būtu pagatavojis mūsu virsnieku kungiem Segedinas gul ašu, kamēr braucam cauri Ungarijai, bet nekas neiznāk. Varbūt, kad ieradīsimies Gali- cijā, man būs izdevība pasniegt viņiem Īstu Galicijas šo- letu — sautētu zosi ar grūbām vai rīsiem. Tici man, dārgā