— Man gan jābrīnās, ka jūs taisni mani esat izraudzījies par mērķi savām muļķīgajām asprātībām, — telefonists Chodunskis viņu pārtrauca, redzami aizskarts.
Vai jums nav rada tas Chodunskis, kam Prāgā pieder privātdetektīvu birojs ar to trejkāršo aci firmas zīmē kā svētajai trīsvienībai? — Sveiks nevainīgi ievaicājās. — Man ļoti patīk privātdetektīvi. Es reiz biju karadienestā kopā ar kādu privātdetektīvu Štcndieru. Tam bija tāds puns galvā, ka mūsu feldfebelis vienmēr mēdza sacīt: šis savā mūžā esot gan redzējis visādas karavīru galvas, bet tādu pat sapnī ne. «Paklau, Štend- ler,» viņš tam vienmēr teica, «ja šogad nebūtu manevru, tad jūsu pauris karadienestā nederētu, bet tagad vismaz artilērija varēs izdarīt pēc tā piešaudi, kad nonāksim apvidū, kur nebūs neviena labāka orientiera.» Ko tik šis Štendlers no viņa neiz- cieta! Dažreiz pārgājienos feldfebelis aizsūtīja viņu piecsimt soļu priekšā un tad deva pavēli: «Virziens — galva ar punu.» Šim Štendlera kungam vispār, arī kā privatdetektivam, bija visādas ķibeles. Cik reižu viņš mums netika bufetē stāstījis, kas viņam viss nav bijis jāiztur! Piemēram, viņam uzdevuši izsekot, vai kāda klienta sieva, kurš pie viņiem atskrējis kā bez galvas, nav ielaidusies ar kādu citu, un, ja ir, tad ar ko, kur un kā ielaidušies. Vai atkal otrādi: kāda greizsirdīga sieva grib uzzināt, ap ko īsti lakstojas viņas vīrs, lai varētu viņam mājās sacelt lielāku traci. Viņš bija izglītots cilvēks un, runājot par laulības pārkāpšanu, lietoja visai izmeklētus izteicienus, un gandrīz vai
19
raudāja, stāstīdams mums, kā visi gribējuši, lai viņš notver attiecīgo personu in flagranti[5]. Citam varbūt no priekiem būtu acis vai ārā spiedušās no pieres, kad viņš notvertu tādu pārīti in flagranti, bet Stendlera kungam, kā viņš mums apgalvoja, tas viss bijis gluži vienaldzīgi. Viņš ļoti inteliģenti paskaidroja, ka viriarn bijis pat pretīgi noraudzīties šādās neķītrībās. Mums bieži, kad viņš sāka stāstīt par visiem tiem stāvokļiem, kādos viņš šos pārīšus atradis, tecēja slienas kā sunim, ja tam novelk gar degunu vārītu šķiņķi. Kad mums bija uzlikts kazarmu arests, tad viņš mums to visu attēloja. «Tā», viņš saka, «es pārsteidzu tādu un tādu kundzi ar tādu un tādu kungu.» Arī adreses viņš mums pateica. Un pats vienmēr tik bēdīgs. «Tās pļaukas,» viņš mēdza teikt, «ko es saņēmu no abām pusēm! Bet visvairāk mani nospiež tas, ka es ņēmu kukuļus. Vienu tādu piekukuļošanas gadījumu es neaizmirsīšu līdz nāvei. Viņš kā no mātes miesām
piedzimis, viņa tāpat. Viesnīcas numurā un pat durvis nebija aizbultējuši, muļķi beidzamie! Gultā viņiem nepietika vietas, jo abi bija resni, tāpēc viņi ņēmās uz paklāja kā kaķēni. Bet paklājs nolāčots, putekļu pilns, papirosu galiem nomētāts. Kad es iegāju, abi uzlēca kājās, viņš nostājās man pretī, turēdams roku priekšā kā vīģes lapu, viņa atkal pagrieza man muguru, bet uz ādas iespiedies viss paklāja raksts un vēl pielipusi papirosa čaulīte. «Piedošanu, Zemeka kungs,» es saku, «es esmu privātdetektīvs Štendlers no Chodunska biroja un esmu ieradies oficiālā uzdevumā pārsteigt jūs nozieguma vietā sakarā ar jūsu sievas kundzes iesniegumu. Šī dāma, ar ko jūs šeit bijāt stājies nelikumīgos sakaros, ir Grota kundze.» Tik aukstasinīgu pilsoni gan es savā mūžā nebiju redzējis. «Ar jūsu atļauju es tūliņ apģērbšos,» viņš teica, it kā tā būtu pati par sevi saprotama lieta. «Pie visa vainīga tikai mana sieva, kas mani ar savu nepamatoto greizsirdību novedusi līdz nelikumīgiem sakariem un tukšu aizdomu dēļ apvaino savu laulāto draugu ar nedibinātiem pārmetumiem un apkaunojošu neuzticību. Bet ja tomēr nekādu šaubu nav un negods nav noslēpjams . .. Kur manas apakšbikses?» — «IJz gultas.» Uzvilcis apakšbikes, viņš turpināja: «Ja negods nav vairs noslēpjams, tad jāievada šķiršanās, kaut gan ar to taču kauna traips nav izdzēšams. Šķiršanās vispār ir nepatīkama lieta,» viņš ģērbdamies prātoja, «tāpēc ir labāk, ja laulātā draudzene bruņojas ar pacietību un nedod nekāda iemesla publiskam skandalam. Tomēr dariet, kā gribat, es atstāju jūs ar cienīto kundzi divatā.» Grota kundze tikmēr bija ielīdusi gultā, Zemeka kungs sniedza man roku un aizgāja.» Es vairs lāgā neatceros, ko mums Štendlera kungs vēl stāstīja par savu sarunu ar dāmu gultā, tikai viņi runājuši gan ļoti inteliģenti. Piemēram, ka laulība nav tāpēc radīta, lai visus vienkārši padarītu laimīgus, ka ikvienam pienākums laulībā apspiest savas iekāres un padarīt savu miesīgo dzīvi pēc iespējas šķīstu un apgarotu. «Un pie tam,» Štendlera kungs stāstīja, «es sāku pamazām izģērbties, un, kad jau biju izģērbies un apstulbis, un iekarsis kā briedis riesta laikā, pēkšņi istabā ienāk mans labs paziņa Stachs, arī privatdetektivs no mūsu konkurenta Šterna biroja, kur bija griezies pēc palīdzības Grota kungs, būdams pārliecināts, ka viņa sieva arī ar kādu ielaidusies. Šis Stachs vairāk nekā neteica, kā tikai: «A, Štendlera kungs in flagranti ar Grota kundzi, apsveicu!» Viņš atkal klusiņām aizvēra durvis un aizgāja. «Tagad viss vienalga, jums nav ko steigties ar ģērbšanos,» Grota kundze sacīja, «man blakus vietas ir diezgan.» — «Man, cienītā kundze, daudz vietas nav vajadzīgs,» es atbildēju un pēc tam vairs pat neatminos, ko vēl sarunāju, atceros tikai apgalvojumu, ka no laulāto nesaskaņām cieš bērnu audzināšana. Pēc tam Štendlera kungs stāstīja, kā viņš apģērbies un laidies teciņus projām, lai pastāstītu par notikušo savam šefam Cho- dunska kungam, bet pa ceļam iegriezies iestiprināties, un, kad Viņš ieradies birojā, tad tur jau bijusi ievārīta kārtīga putra. Tur sava šefa uzdevumā jau bija paguvis ierasties Stachs, lai paziņotu Chodunska kungam, kādi ir viņa privātdetektīvu biroja darbinieki, un pēdējais nebija varējis izdomāt nekā labāka kā atsaukt Štendlera kunga laulāto draudzeni, lai tā vīram sadod par to, ka viņš, aizsūtīts dienesta pienākumos, pieļāvis konkurenta aģentam notvert sevi nozieguma vietā. «Un no tā laika,» Štendlera kungs mēdza, piebilst, tiklīdz par to iznāca runa, «man vēl palicis tas lielais puns.»