— Kaķim uz astes der jūsu sistēma, kadet Bīgler, — kapteinis Zāgners ar īgnumu un nicināšanu pārtrauca. — Katrā gadījumā skaidrs, ka sistēma, par ko mēs runājām un ko es jums izskaidroju, ir viena no vislabākajām, jāsaka, taisni nepārspējama. Te visi mūsu ienaidnieka pretizlūkošanas darbinieki aplauzīs ragus. Viņi nevarēs izlasīt mūsu šifru, kaut viņi plēstos vai pušu. Tas ir kaut kas pavisam jauns. Šim šifram nav nekā līdzīga.
Centīgais kadets Bīglers nozīmīgi nokāsējās.
— Atļaujiet, kapteiņa kungs, — viņš sacīja, — aizrādīt, uz Kerikhofa grāmatu par militāriem šifriem. Šo grāmatu katrs var iegādāties «Militāri techniskajā apgādā». Tur ir sīki aprakstīta tā metode, ko es pieminēju, kapteiņa kungs. Tās izgudrotājs ir pulkvedis Kirchers, kas Napoleona I laikā kalpojis sakšu armijā. «Kirchera šifrētie vārdi», kapteiņa kungs, katru telegramas vārdu izskaidro ar atslēgu pretējā lappusē. Šo metodi papildinājis virsleitnants Fleisners savā grāmatā «Militārās kriptogrāfijas rokasgrāmata», ko katrs var nopirkt kara akadēmijas apgādā Vīnē. Lūdzu, kapteiņa kungs! — Kadets Bīglers izņēma no somas grāmatu un turpināja: — Fleisners min to pašu piemēru, lūdzu, pārliecinieties visi! Tas pats piemērs, kuru mēs nupat dzirdējām.
Telegrama. Pie augstienes 228 novirzīt ložmetēju uguni pa kreisi.
Atslēga: Ludviga Ganghofera «Tēvu grēki», II daļa.
Paskatieties, lūdzu, tālāk! Šifrs: «Lieta — ar — mums — tas — mēs — uzskatīt — iekšā — tie — apsolīt — tā — Marta …» un tā tālāk. Taisni tas pats, ko mēs nupat noklausījāmies.
Neviens nekā nevarēja iebilst. Šim smurgulim «svēteļa spārnam ar zivs asti» bija taisnība.
Kāds ģenerālis armijas štābā bija atvieglinājis sev darbu. Viņš bija paņēmis Fleisnera grāmatu par militārajiem šifriem, un viss kārtībā.
Šo pārrunu laikā bija redzams, ka virsleitnants Lukašs pūlas apspiest dīvainu dvēseles satraukumu. Viņš kodīja lūpas, gribēja ko teikt, bet beidzot sāka runāt pavisam par ko citu.
— Tas nav jāuztver tik traģiski, — viņš sacīja savādā mulsumā, — kamēr mēs atradāmies nometnē, Mostā pie Litavas, mainīja jau vairākas šifru sistēmas, un, iekāms sasniegsim fronti, droši vien būs ieviesta atkal kāda jauna sistēma. Man tomēr šķiet, ka mums karalaukā nebūs laika nodarboties ar tādu kriptogramu atrisināšanu. Iekāms kāds no mums paspētu šādu šifrētu pavēli atburtot, ir rota, ir divizija, ir brigāde sen jau būtu kārtīgi apstrādātas. Praktiskas nozīmes tādiem šifriem nav.
Kapteinis Zāgners negribot piekrītoši pamāja ar galvu.
— Praksē, — viņš piebilda, — vismaz ciktāl sniedzas mana pieredze Serbijas frontē, nevienam nav bijis laika nodarboties ar atšifrēšanu. Es, protams, nesaku, ka šifram nebūtu nozīmes poziciju karā, kad karaspēks atrodas ierakumos un nogaida. Ka šifrus bieži maina, tas arī taisnība.
Kapteinis Zāgners atkāpās uz visas līnijas:
— Ka mūsu štābi frontē aizvien mazāk izmanto šifrus, tur krietna daļa vainas jāmeklē tajā apstāklī, ka mūsu tālruņi nav pietiekami labi un, sevišķi artilērijas uguns laikā, neskaidri pārraida atsevišķus balsienus. Tad vienkārši nekā nevar sadzirdēt un rodas nevajadzīgs chaoss. — Viņš apklusa.
— Apjukums ir tas ļaunākais, kas karalaukā var gadīties, kungi, — viņš pravietiski piebilda un apklusa.
— Pēc kāda laiciņa mēs būsim Rabā, — viņš atkal ierunājās, raudzīdamies pa logu ārā. — Mani kungi! Kareivjiem šeit jāsaņem pa 150 gramiem ungāru desas. Atpūta — pusstundu.
Viņš paskatījās maršrutā: — Vilciens aties 4.12. Visiem jābūt vagonos 3.58. Izkāpšana pa rotām: 11. un tā tālāk. Iet pa vadiem, virziens — pārtikas tirgotava Nr. 6. Par kontrolieri pie produktu izsniegšanas ieceļu kadetu Bīgleru.
Visi paskatījis uz kadetu Bīgleru, it kā teikdami:
— Nu tu, pienapuika, dabūsi ko matīt!
Bet cītīgais kadets jau izvilka no somas loksni papīra un lineālu, savilka līnijas, pierakstīja kaujas rotas un apjautājās atsevišķu rotu komandieriem pēc viņu apakšnieku skaita, ko neviens no galvas nezināja, un tāpēc visi sniedza Bīgleram nepieciešamās ziņas aptuveni pēc šādām tādām atzīmēm bloknotos.
Tikmēr kapteinis Zāgners aiz bēdām sāka lasīt nelaimīgos «Tēvu grēkus» un, kad vilciens pieturēja Rabas stacijā, aizvērdams grāmatu, piezīmēja:
— Šis Ludvigs Ganghofers nemaz neraksta slikti.
Virsleitnants Lukašs pirmais izlēca no štaba vagona un steidzās uz to vagonu, kur atradās Sveiks.
Sveiks un pārējie sen bija metuši kārtis pie malas, un virsleitnanta Lukaša kalpotājs Baluns bija jau tā izbadojies, ka sāka kurnēt par savu priekšniecību un stāstīt, ka viņš ļoti labi zinotr ko visu virsnieku kungi sarijoties. Tagad esot daudz ļaunāk nekā dzimtkungu laikos. Agrāk karadienestā tā gan neesot bijis. Viņa vectēvs, kas dzīvojot mājās bērnu maizē, stāstījis, ka 66. gada karā virsnieki dalījuši ar kareivjiem ir vistas, ir maizes kumosu. Viņa gaudām nebija gala, un Sveiks uzskatīja par vajadzīgu teikt labu vārdu par kareivju stāvokli pašreizējā karā.
— Tev ir gan jauns vectēvs, — viņš laipni ierunājās, kad vilciens tuvojās Rabai, — ja viņš atceras tikai 66. gada karu. Es pazinu kādu Ronovski, un tam bija vectēvs, kas bijis Itālijā vēl dzimtkungu laikos, nokalpojis tur divpadsmit gadu un atgriezies mājās kā kapralis. Bet, tā kā darba viņam nav bijis, tad paša dēls paņēmis viņu pie sevis par kalpu. Reiz viņi braukuši klaušās pie baļķu vešanas, bet baļķi bijuši tādi, ka tikko divi vīri varējuši aptvert, — tā tas vectēvs stāstīja, kas kalpojis pie sava dēla. Viņi nav varējuši to kustināt, un vectēvs teicis: «Lai guļ vien, diedelnieks, kas ar viņu ies pušu rauties.» Bet mežsargs, kas to dzirdējis, sācis brēkt un draudēt ar rungu, jo baļķis viņiem esot jāieceļ ratos. Mūsu Ronovska vectēvs vairāk nekā neesot sacījis kā tikai: «Klusu, kucēn, es esmu vecs, izkalpojis karavīrs,» — bet pēc nedēļas viņš jau dabūjis pavēsti, un tam vajadzējis doties atkal uz Itāliju, kur viņš šoreiz pavadījis desmit gadu. Viņš rakstījis uz mājām, ka šis mežsargs dabūšot no viņa ar cirvi pa galvu, kad viņš atgriezīšoties. Par laimi mežsargs paguvis nomirt pats savā nāvē.