Poručiks pacēla roku pie cepures, sasita piešus un aizgāja,, bet kazaki izdalīja gūstekņiem lāpstas, zāģus un cirvjus.
Kad vakarā viņi atgriezās barakā, tur ar Sveiku, atskaitot: Horžinu, neviens vairs nevēlējās sarunāties.
«Te tev būs gabaliņš desas,» Horžins čukstēja. «Es, protams, aizbēgu no darba. Pilsētā ir daudz hoteļu un restorānu. Varēšu atkal drusku sapelnīt. Bet izgāja gan mums dumji ar to darbu!»
Nākamajā rītā atkal barakā ieradās Vorobcovs:
«Kungi, šodien darba nav. Vai tēju esat jau padzēruši?' Nu, labi! Tad ņemiet katrs maisu pār pleciem, kazaki jūs pavadīs, un ejiet uz smilšu bedrēm, verstis piecpadsmit no šejienes.. No turienes atnesīsiet smiltis un izbērsiet te visapkārt barakām-, lai izskatītos glīti un tīri.»
Bet trešajā dienā viņš atnāca un uzslavēja:
«Labi padarījāt! Šodien atkal iesiet pēc smiltīm, atnesīsiet, uzbērsiet vēl vienu kārtu un pēcpusdienā dariet tāpat. Jā, jā, kungi, vajag strādāt un izlocīt locekļus, lai vakarā nav jānodarbojas ar kaušanās sportu.»
Vakarā gūstekņi pārnāca pagalam nosaluši, bet Sveiks barakā sēdēja pie siltas krāsns un spēlēja kārtis ar krievu zaldātiem. Par to visi uz viņu bija nikni: pīkstulis vairs nesarunājās, Mareks izvairījās, un tikai Horžins izstāstīja savus jaunākos piedzīvojumus pilsētā.
Pāris dienas pēc tam ieradās emisāri. Tie izlasīja un aizveda: sev līdz' visus, kas bija pierakstījušies brīvprātīgajos pulkos;. Viņi aizbrauca naktī un nākamajā rītā rotā vairs nebija ne; pīkstuļa, ne Mareka.
Kad Sveiks gāja pēc tējas ūdens, katliņā viņš atrada salocītu šādu zīmīti:
«Mīļais biedri, nedusmojies uz mums, tāpat kā mēs nedusmojamies uz tevi. Visu laiku kopā palikt mēs nevaram. Aizbraucam družinās. Ir taču vienalga, vai nošauj tur, vai badā nosprāgt te, kur ir apnicis jau līdz kaklam. Emisāri apsolīja labas pusdienas un teica, ka brīvprātīgajiem esot krietni panā- kurni pie sievietēm. Mareks dodas man līdz. Nu piedod mums, ka te vairs nesastapsimies, bet es ticu, ka vispār jau kaut kur vēl tomēr šai pasaulē redzēsimies. J. P.»
Zīmīti izlasījis, brašais kareivis Sveiks noslaucīja smagu asaru no vaiga un nopūtās:
«Jā, viņam tomēr ir taisnība. Mēs nevaram visu laiku palikt kopā, jo neesam dvīņi.»
★
Toreiz pieturējās ilga un barga ziema. Horžins klejoja pa restorāniem un rādīja brīnumus visiem oficiantiem ar savu mākslu. Sveiks gan tikai retumis apmeklēja tirgu, kur pārdeva savus jaunsaražotos kara gredzenus; lielāko tiesu laika viņš pavadīja barakā, sēdēdams tur no rīta līdz vakaram un gaidīdams draugu, kas parasti atgriezās ar kotletēm, bulkām, dažādu gaļu un citiem gardumiem pilnu somu plecos.
Viņi abi tagad bija labi paēduši un sāka jau uzbaroties. Horžins atnesa arī krievu laikrakstus un vakarā, lampas gaismā, lasīja Sveikam priekšā telegrammas par to, cik frontē viss mierīgi, ka Urālu kazaki vajājuši pašu Vilhelmu, kas izbēdzis tikai tādēļ, ka vēl laikā paguvis ietīties balta palagā un tā pazust sniega klajumā. Par to klausīdamies, Sveiks piemetināja:
«Nu, lūk, cik labi, ka cilvēks ir pasācis visur līdzi nēsāt baltu palagu, kas var izglābt dzīvību pašam Vācijas ķeizaram. Bet, kad es vēl kalpoju pulkā, tur kāds zeņķis no sestās rotas saņēmās un tādā palagā pakārās. Ei tad nu sazini — iegādāties sev tādu palagu, vai nē?»
Horžins lasīja tālāk:
«Vācu tekstilrūpniecība pēdējā laikā ir attīstījusies tādos apmēros, ka tagad jau visa viņu fronte noklāta ar baltiem palagiem un mūsējiem viņu ierakumi ir kļuvuši pavisam nesaskatāmi. Tādēļ arī mūsu artilērijas darbība ir ļoti apgrūtināta un tai lielāko tiesu jāstāv dīkā .. .»
«Bet, kad Vācijā tagad kāds aiziet karā,» Sveiks papildināja, «tad sieva aizmet tam krustu priekšā un saka: «Ej nu un mirsti par tēvuzemi! Vai šautene ir? Nauda arī? Un patronas? Pag' pag' — es taču esmu pavisam aizmirsusi tev balto palagu iedot!» Māņticīgās sievas saloka zaldātam somā to pašu palagu, uz kura tās gulējušas pirmajā laulības naktī. Man liekas, Horžin, ka šo karu kādreiz vēsturnieki nosauks par «palagu karu.»
Avīžu ziņas klausoties, Sveika redzesloks ievērojami piapla- šinā jās. Viņš tagad zināja par katru kauju, par katru diplomātisku soli, ko spēris pats Romas pāvests, lai samierinātu abas karojošās puses, jo šī lielā slaktiņa laikā svētā baznīca vairs neko nenopelnīja tādēļ, ka zaldātus sameta bedrēs tāpat bez garīdzniekiem. Par to domādams, Sveiks smagi nopūtās:
«Ir gan tam svētajam tēvam laba sirds! Nu, protams, tāds karš jau nav vairs nekāda joku spēle, un viņš ieņem tik atbildīgu posteni kā Dieva, tā cilvēku priekšā. Vai tad nevar atgadīties, ka pēc nāves tam augšā noprasa: «Atbildi, kāpēc tu toreiz lielajā kara laikā sarīkoji tādu spiešanos un drūzmēša- nos pie paradīzes vārtiem? Vai par velti tevi tur lejā jau padarīja par bezgrēcīgu? Vai tu nezināji, ka debesis nav sagatavotas tādai masu pēkšņai uzņemšanai un tādēļ mums tagad draud nopietna dzīvokļu krīze.»»