Vorobcovs klusu izmanījās no barakas laukā, atgriezās savā kancelejā, lika pasaukt feldfēbeli Anņenkovu un tam teica:
«šovakar noturi stundu ar zaldātiem. Pastāsti viņiem par cara famīliju. Es arī tad aiziešu un palūkošos, kā tev veicas.»
Vakarā Anņenkovs godīgi un pēc labākās sirdsapziņas izpildīja šo pavēli. Viņš bija jau paguvis iztukšot pudeli denatu- rētā spirta un tadēļ atradās ļoti pacilātā garastāvoklī. Pēc īsiem ievada vārdiem, kuros feldfēbelis sabāra zaldātus, ka tie protot tikai kroņa putru rīt un utis meklēt, viņš tūlīt stājās pie sarunu temata: cara famīlija. Tai brīdi ienāca Vorobcovs un apsēdās uz nārām.
«A nu pasaki man,» griezās Anņenkovs pie kāda zaldāta, «kas tas tāds ir Nikolajs Otrais?»
«Tas ir mūsu ķeizars,» atteica uzrunātais.
«Labi!» uzslavēja feldfēbelis. «Viņš valda pār mums visa? lielajai Krievijai par svētību, karā viņš uzvarēs vāciešus, bet
vodku, lūk — nelabais, ir aizliedzis un zaldātiem vairs nedod!»
Vorobcovs saknieba lūpas, apslēpa smaidu. Anņenkovs to saprata kā uzmudinājumu un tūlīt izsauca nākamo zaldātu:
«Nu, bet tu man pasaki: kas tā Aleksandra Fjodorovna īsti ir?»
«Nevaru zināt!» pa paradumam īsi atteica zaldāts.
«Kā tad tu, lops, nezini, kas viņa tāda?» uztraucās feldfēbelis. «Pasaki vismaz, kas viņa varētu būt?»
Zaldāts klusēja.
«Vai tev pašam sievas nav mājās?» piepalīdzēja Anņenkovs.
Zaldāts vēl brīdi nopietni padomāja un tad teica:
«Būs laikam cara saimniece.»
«A-lek-san-dra Fjo-do-rovna!» pa balsieniem svarīgi atkārtoja feldfēbelis, pie katras skaņas zaldātam ar mācību grāmatu pa galvu sizdams.
«Diezgan, diezgan!» Vorobcovs viņu apsauca. «Šodienai jau pietiks,» viņš vēl piemetināja, pats projām aiziedams. Ar nolūku viņš gāja ļoti lēni un aiz muguras sev dzirdēja, kā zaldāti savā starpā runāja:
«Nu, palūk, kādas slampas dēļ mūsu brālis dabūja pa purnu!»
«Visur tagad runā vienu un to pašu valodu,» poručiks pie sevis teica, iesēzdamies uz ielas ormanī, kas viņu aizveda mājup. Tur Vorobcovs no skapja izvilka balta papīra loksnes un sāka kaut ko, istabā ieslēdzies, cītīgi rakstīt. Kad vairākas rindas jau bija pabeigtas, viņš vēl drusku sevī padomāja un
tad uzlika drošu virsrakstu: Biedri!
*
«Šodien es eju uz tirgu,» teica kādu rītu Sveiks Horžinam, kas tajā pašā laikā gatavojās atkal apciemot savus kolēģus — restorānu sulaiņus. «Man preces ir. tagad daudz saražotas, bet tā Jau sāk kristies cenā. Maize turpretī paliek arvien dārgāka; gaļa un tauki tāpat. Var pienākt laiks, kad gredzenus neviens vairs labprāt nepirks.»
«Sveik,» atbildēja Horžins, «pielūko tikai un neko neizpaud tālāk. Vakar vakarā Savojas viesnīcā ģenerāļiem bija kāda slepena apspriede. Runā, ka Pctrogradā esot izcēlusies revolūcija. Sulaiņi dzirdējuši no sarunām, ka tur jau pamatīgi šaujoties. Liekas, ka sacēlušies būs strādnieki.»
«Arī tepat pie mums jau krietni ož pēc gruzduma,» Sveiks
domīgi atteica. «Laiks būtu gan pamatīgāk izvēdināt. Es pats;, protams, esmu te neitrāls cilvēks un nekāda šļurā neiejaukšos.. Pagaidi, iesim šoreiz kopā — mums jau pa ceļam.»
Pa dubļainu ceļu viņi devās uz pilsētu.
«Ja arī kas notiek, turi acis un ausis vaļā.» Horžins vēlreiz brīdināja Sveiku, kad garām tiem pajāja kāda kazaku patruļa.
«Vai man nav galvas uz pleciem,» atteica Sveiks. «Neesmu jau nemaz tik liels muļķis, kāds izskatos. Es palikšu neitrāls. Esi drošs, ka ar mani nekas nenotiks, tāpat kā ar to Hrdlišku, kas Roširžos gāja uz «dzirnaviņām». Kādreiz tur, krietni iemetuši, sāka kauties viņa dēls un meitasvīrs savā starpā. Tie kliedz kā nelabie, sit viens otru ar dūrēm, spārda ar kājām, plēš matus, un citi ļaudis sauc veco Hrdlišku palīgā šos izšķirt, jo ko gan citu tādi cīkstoņi vairs klausīs. Bet vecais tikai atrunājas: «Kas man tur par daļu: lai viņi paši izšķir savu ķildu. Es esmu mierīgs un neitrāls cilvēks.»
Tad atskrēja policija, abus cīkstoņus arestēja un iesēdināja Smihavas iecirknī. Pēc trīs dienām tos izlaida; pārnāk nu viņi mājās un sāk kaustīt veco: «Kas tu par tēvu? Kas par sievastēvu, ja atļāvi mums tā kauties? Kad mūs arestē, tu arī nekā nedari, lai to novērstu!» Abu apvainoto «pateicība» bija tik pamatīga, ka veco Hrdlišku ar ātrās palīdzības ratiem vajadzēja aizvest uz slimnīcu. Kad tur dakteris viņa zilumiem sāka uzlikt ledu, vecais teica:
«Jaunie cilvēki! Visu svēto vārdā — uzklausiet mani, vecāku un piedzīvojušāku vīru: kad kaut kur notiek kāds skandāls — nekad neesiet neitrāli, bet gan radikāli! Nostājieties vienā vai otrā pusē — tikai vienmēr iejaucieties lietas būtībā. Un ja nekā lāga tur neizprotat — sitiet, kas priekšā pagadās? Ja būsiet, neitrāli, tad sitīs jūs pašus. Lūk, visas šīs rētas un zilumus es dabūju tikai no neitralitātes!»
Pēc stundas Sveiks atradās jau uz tirgus laukuma un pats pārliecinājās, ka pieprasījums pēc viņa gredzeniem ir tiešām pavisam niecīgs. Ļaudis stāvēja baros, satraukti un skaļi sarunādamies: «Telegrammu aizturējuši, suņa bērni tādi!»
«No Petrogradas esot kāds delegāts atbraucis.» — «Kara apriņķa priekšnieks ir tomēr telegrammu saņēmis!» — «Bet kāpēc viņš to zaldātiem nenolasīja?» — «Fabrikās jau visur streiko. Vakar kāds cilvēks no Maskavas atbrauca. Saka, ka te pie mums arī vajagot streikot. Petrogradā jau iet vaļā!» šādas balsis tagad bija dzirdamas visapkārt. «Stāsta, ka cara jau vairs neesot.» — «Kā nav? Vai tad mēs varam iztikt bez.
cara?» — «Muļķis! Bez maizes mēs nosprāgsim, bet kāda velna pēc mums cars ir vajadzīgs?»
Sveiks noprata, ka nupat sākas lieli, svarīgi notikumi, un tādēļ savus gredzenus viņš klusu iebāza atpakaļ ķešā. No tirgus laukuma viņš gāja pa galveno ielu pretī uzbudinātajam ļaužu pūlim, kas devās uz kara pārvaldes namu.