Kazaku patruļas jadelēja šurpu un turpu. Gorodovoji staigāja pa 3—4 grupās un likās ļoti uzmanīgi, it kā no kaut kā nelāga baidīdamies.
Pēkšņi no kādas šķērsielas uz galveno laukumu iznāca streikotāju pūlis. Gaisā viņi bija pacēluši kādu mietu, un tā galā plīvoja sarkanais karogs. Gorodovoji steidzās pie karoga, lai to atņemtu, bet pūlis viņus tai pašā brīdī ielenca' un atņēma izvilktos zobenus. Uz ielas atskanēja saucieni: «Lai dzīvo revolūcija! Sitiet gorodovojus! Sitiet suņa bērnus!» Uz cara kārtības sargiem sāka birt sitienu krusa, un, galvas rokās saķēruši, tie spraucās caur pūli, lai aizmuktu no tautas tiesas. Militārās sardzes posteņi arī tagad vēl palika neitrāli. Bet drīz vien jau pa galveno ielu tuvojās kāda zaldātu rota ar sarkanām lentēm pie krūtīm. Viņu veda poručiks Vorobcovs. Pie kara pārvaldes ēkas zaldāti pacēla viņu plecos, un poručiks, cepuri noņēmis, sauca: «Biedri, zaldāti un strādnieki! Petrogradā ir revolūcija! Cars ir gāzts! Vecās valdības vairs nav. Tur tagad valda zaldātu un strādnieku deputātu padome. Policija ir iznīcināta. Arī te valsts vara pāriet pašas tautas rokās. Biedri, tagad mēs darīsim galu karam. Zeme tiks sadalīta zemniekiem. Fabrikas piederēs strādniekiem. Lai dzīvo revolūcija! Lai dzīvo revolucionārā armija un proletariāts!»
'Kaut kur no logiem atskanēja daži šāvieni, un lodes atsitās nama sienās. Pūlis saviļņojās. Daži metās bēgt.
«Nebēdziet. Tie ir gorodovoji, nolādētie! Viņus vajag izķert: un pārmācīt. Arestējiet gorodovojus — viņi ir pret tautu!» Drīz visi klātesošie izklīda pa pilsētu, gorodovojus gūstīdami. Lai gan tie nometa zobenus, pagonas un ordeņus, viņus tomēr pazina pēc zilajām biksēm. Gorodovojiem tā bija īsta pastardiena.
Revolūcijas jūklī pa ielām klīzdams, Sveiks pie kādas mājas vārtiem pamanīja cilvēku, kas tur bailēs drebēja, un kājās viņam bija tikai apakšbikses. Mūsu brašais kareivis tūlīt saprata, ka tas ir gorodovojs un ka viņa zilās amata bikses ir noslēptas kaut kur pagalmā.
«Vai jūs tur nosnausties domājat?» Sveiks painteresējās par šo dīvaino cilvēku. «To es jums gan neieteiktu, jo te velk diezgan stiprs caurvējš, un tas var kaitēt veselībai.»
Turpat apstājies, Sveiks ar interesi nolūkojās, kā gorodovo- vojam dreb abi stilbi un kā viņš neveikli mēģina apslēpt savu ērmoto garderobi, pa pusei pietupies.
«Man liekas, jums stilbi sāk ļodzīties,» Sveiks līdzcietīgi turpināja. «Bet tā jau dažkārt gadās. Tagad man liekas: palieciet gan labak vēl tepat, jo tirguslaukumā pašreiz notiek vēl trakākas lietas. Tur ļaudis sāk priecāties, ka savus grūtākos brīžus tie jau pārdzīvojuši, tā sagādādami citiem vēl lielākas nepatikšanas. Patlaban tur jau paikāra sešus gorodovojus. Bet tur, tajā ielā vienu uzdūra mieta galā. Tagad viņš tur sēž, nabadziņš, un dzied «Dievs, sargi ķeizaru», elpu neatņēmis. Droši vien, jūs ari protat to vareno dziesmu?» Sveiiks, labsirdīgi smaidīdams, beidzot jautāja un gorodovoju vērīgi aplūkoja.
«Esmu jau aizmirsis un nekad vairs nedziedāšu! .. .» zobus klabinādams, dievojās gorodovojs.
«Man liekas, jums metas auksts. Zobi jums klab kā sunim, blusas meklējot. Jeb, varbūt, jūs no kaut kā baidāties? Nomierinieties: te viņi jūs tik drīz vēl neatradīs. Dieva dzirnavas maļ lēni, bet pamatīgi.»
Pēc šiem vārdiem gorodovojam mati aiz šausmām saslējās stāvus. Sveika priekšā viņš nokrita uz ceļiem un lūdzošā balsī iesaucās:
«Balodīt, visu svēto vārdā — glāb mani! Ko ļaunu es esmu nodarījis? Kalpoju, kā jau visi citi arī kalpo. Ko man pavēlēja, to darīju. Vai pats es varēju ko iesākt? Man mājās ir sieva un bērni!… Ak, Jēzus Marija — tagad tie paliks bf reņi!»
Gorodovojs sāka izmisumā plēst sev matus un Sveikam, gluži tuvu klāt pielīdis, ņēmās iegalvot — nekad un nekam uz savu galvu un atbildību neesot nekā ļauna darījis. Tikai priekšniecības pavēles izpildījis •— vairak nekā. Tad viņš sāka steidzīgi grābstīties pa kabatām.
«Te būs piecdesmit rubļi! Ņemiet tos un atdodiet man savas bikses. Bet manas zilās bikses paņemiet vietā — audums ir varens! Dariet to, savu dvēseli glābdams. Un paglābjiet šoreiz arī mani — nelaimīgu bērnu tēvu …»
«Ta kā tev patiešām ir bērni, es varu arī apžēloties,» Sveiks lēni un apdomīgi teica, izstiepdams roku pēc piecdesmit rubļu gabala: «Lai tad arī iet — kristīgas mīlestības vārdā!»
Sveiks atāķēja jostu un, savas zaldāta bikses novilkdams, vēl piemetināja:
«Dieva laime, draudziņ, ka tu mani no tirguslaukumā ne- padzini ar gredzeniem. Ja tas būtu gadījies, tad žēlastības nebūtu. Nu vairs nav pa jokam!»
Gorodovojus ātri uzvihka Sveika bikses, pateicīgi paspieda viņam roku un teica:
' «Ja Dievs palīdzēs, vecie laiki vel atgriezīsies, un tad es tev par visu atmaksāšu. Bet, paklau', tu esi gudrs cilvēks. Dārzu ielā atrodas ģimnāzija, kurā daudz mūsējo ir aizbari- kādējušies. Aizskrien tur, paņem viņu zilās bikses un aiznes tās uz mājām viņu sievām. Par to tev krietni samaksās. Vai jā? Tu tā izdarīsi? Neaizmirsti, ka vecie laiki drīz atkal atgriezīsies un mēs tad tev neļausim pat taukus zagt uz tirgus laukuma. Ir tāds sakāmvārds: roka roku mazga! Paldies,, brāl!»
Gorodovojs cieši apkampa Sveiku un krietni noskūpstīja uz vaiga. Tad viņš veikli izmanījās uz ielas, sāka līst dažus soļus uzmanīgi gar namu sienām un, ielai otrā pusē pārgājis, drīz atradās barā, kur to neviens vairs neievēroja. Tai pašā laikā Sveiks soļoja jaunās biksēs, kuras viņam bija pārāk lielas, un teica pats sev:
«Nudien, viņš bija nodzēries kā īsts policists. Bet pielūko vien tagad — drīz vēderiņš sakritīsies, ka pats vairs pazīt nevarēsi!»
Pēc tam Sveiks nolēma uzmeklēt ģimnāziju Dārzu ielā, kur nocietinājušies atradās gorodovoji.
Ilgi nebija jāmeklē. Ļaudis labprāt parādīja, uz kuru pusi jāiet; pateica pat nama numuru. Tas bija divstāvu nams uz stūra, ap kuru redzēja augstas barikādes, saceltas no skolas soliem, skapjiem, kastēm, tāfelēm, izbāztiem putniem un spirtā preparētām čūskām.