«Bet tu tuvu tur neej!» brīdināj;a viņu kāda sieva, uz barikādēm norādīdama. «Viņi, suņa bērni, uz mums vēl šauj kā nelabie!» Un pati tūlīt pazuda aiz stūra.
Sī sieva nebija melojusi. Kolīdz Sveiks pagājās dažus soļus uz priekšu, no barikādēm atskanēja vairāki šāvieni un lodes žvingstēdamas paskrēja viņam gar ausīm. Pēc visiem kara- mākslas likumiem rīkodamies, Sveiks nolaidās uz vēdera gar zemi, tur brīdi kaut ko padomāja, tad novilka zilās bikses, pacēla tās augstu gaisā kā karogu un devās skriešus pa pašu ielas vidu uz priekšu. Tas palīdzēja. Neviens vairs nešāva. Tikai, kad viņš jau pie pašiem vārtiem sāka celties augšā, vairāki stobri tam izstiepās pretī.
«Kas tu tāds?»
«Savējais!» Šveiks mierīgi atteica, ar vienu roku no stilbiem lejā slīdošās apakšbikses pieturēdams.
«Bet kāpēc tu, austrietis būdams, lien šurp?»
«Gribu jums palīdzēt,» Sveiks noslēpumaini čukstēja. Stobri atvilkās atpakaļ, un sākās īsa apspriede, kura nolēma:
«Nu, tad lien augšā!»
Apmēram trīsdesmit gorodovoji stāvēja uz barikādēm, un savs simts cilvēku ar pristavu un policijmeistaru priekšgalā atradās ģimnāzijas ēkā. Katram bez revolvera bija arī šautene plecos, un mājas otrajā pusē atradās pat kāds vecāks lauka lielgabals.
«Kungi, tā gan jūs mājās netiksiet,» teica Sveiks bez kāda ievada. «Gorodovojus tagad visur sit un piespiež pat cara himnu dziedāt. Es vienu jau izglābu, atdodams viņam savas bikses un paņemdams viņējās vietā. Viņš tad arī sūtīja mani šurp, lai jūs man atdotu savas bikses. No mājām es vietā jums tad atnestu zaļās — zaldātu bikses, lai jūs vairs no dumpiniekiem neviens nevarētu atšķirt.»
«Jā, viņam ir taisnība!» iesaucās vairaki zemākās pakāpes policisti. «Tā tik ir ideja! Vedīsim viņu tieši pie policijmeis- tara.»
Tā arī notika. Tur Sveiks savu plānu vēlreiz atkārtoja. Po- licijmeistars pakasīja aiz auss, brīdi padomāja un tad vaicāja:
«Kas tagad notiek pilsētā?»
«Viss karaspēks ir pārgājis revolūcijas pusē.»
Policijmeistars nobālēja. Tad mēģināja vēl ķerties kā slīcējs pie salmiņa:
«No frontes atnāks cits karaspēks. Mēs to pieprasīsim, un gubernātors izsauks.»
«Man gan šķiet, ka jums pats Dievs tēvs vairs nespēs palīdzēt, ja es tagad atteikšos sniegt palīdzīgu roku,» Sveiks nopietni atteica. Un tālāk viņš sāka tikpat svinīgi stāstīt, ka šurp jau dodoties smagā artilērija un aiz pilsētas patlaban stobrus mērķējot uz ģimnāziju:
«Vajag tikai pāris labi mērķētu šāvienu, un no jums nekas vairs pāri nepaliks. Bet, ja nu arī kaut kas arī paliktu — to viegli ir uzspert ar bumbām gaisā. Es pats ar savām acīm redzēju sapierus, kuri no blakus ielas ir jau sākuši parakties jums apakšā. Šovakar viņu darbs būs jau padarīts, un rīt jūs dosieties pēdējā lidojumā uz augšu! Tas tiešām būs grandiozs skats, jo tagad ir skaidrs un kluss laiks, tādēļ ceļu uz debesīm nebūs grūti sameklēt.» Policijmeistaru šis ceļojums tomēr nemaz neiepriecināja. Drebošām rokām viņš sāka atpogāt un nolaist savas zilās amata bikses.
«Ja tu man vietā atnesīsi privātās bikses, tad saņemsi par to veselus simts rubļus. Bet, ja tu man tādas bikses neatnesīsi
un manai sievai nepaziņosi, ka esmu vēl sveiks un vesels —» tad dabūsi lodi pierē! Bez žēlastības! Vai saproti? Te būs adrese. Lai viņa uzliek patvāri. Saki, ka drīz būšu mājās. Citādi — lode pierē, nudien!»
Drebēdams pats kā izpērts bērns, viņš vēl norādīja Sveikam uz revolveri, kas turpat uz galda atradās. Sveiks ieroci tagad arī vērīgāk aplūkoja un tad lietpratīgi teica:
«Jā, tas, kā es skatos, ir īsts desmitmilimetru revolveris. Viņa lode galvā atstāj diezgan ērtu caurumu.»
Tagad arī visi pristavi novilka savas bikses, Sveiks fras līdz ar adresēm savāca vienkopus, un, kad viņš atgriezās uz barikādēm — tur visi gorodovoji to jau gaidīja, katrs savas bikses padevīgi rokās turēdami.
«Es vairāk nevaru rokās saturēt,» Sveiks teica un viņam bija taisnība. Bet aiz labas sirds mūsu brašais kareivis vēl piemetināja: «Klājiet to mantu man uz pleciem. Es stiepšu, kamēr jaudāšu.»
Kad Sveiks laidās lejup pār skapjiem un soliem, gorodo- vojoi bikses vēl lidoja viņam pakaļ kā zils mākonis. Viņš rūpīgi savāca tās kopā un nolika pie sētas vārtiem. Tad uzsauca oficieriem:
«Tūlīt es sālkšu iznēsāt! Rezerves krājums lai paliek vēl pagaidām šeit!»
Tai pašā laikā uz ielas izbrauca divi salmu vezumi. Tie tuvojās ģimnāzijas ēkai, bet dīvaini — neviens viņus nevilka! Uz barikādēm šo viltīgo manevru drīz vien pamanīja un atklāja sirdīgu uguni.
Tagad vezumi bija jau pie vārtiem, aiz kuriem Sveiks noglabāja savu bikšu krājumu. Zaldati un studenti, kas šos ratus stūma, tad veikli sarāpās uz vezumiem, kur uz dēliem novietoja ložmetējus.
«Šodien es viņas aiznesīšu uz baraku, bet rīt uz tirgu,» Sveiks prātoja, savu ieguvumu rūpīgi saskaitīdams. «Četrdesmit pāri, rēķinot caurmērā pa desmit rubļiem gabalā, tas iznāks veseli 400 rubļi!»
«Biedri, ko tu tur dari?» viņam uzsauca kāds students, kas pirmais bija šo ērmoto skatu pamanījis. Un Sveiks vēl nepaguva atbildēt, kad atskanēja jau otrs, izbrīna pilns jautājums: «Kur tu izrāvi tik daudz policistu bikšu?»
«Tās man gorodovoji uz barikādēm uzdāvināja, lai es pārdodot tās uz tirgus laukuma,» Sveiks paskaidroja, bet students .sataisīja nopietnu seju un pavēlēja:
«Neniekojies! Dod šurp mums tās. Vakarā būs auksts — noderēs!»
Tā Sveiks pret paša gribu drīz vien atradās uz vezuma ar visām savām biksēm un vēl tajā laikā, kad ložmetēji jau sāka apšaudīt barikādes.
Šaušana turpinājās nepārtraukti līdz krēslai, bet. bez kādiem noteiktiem rezultātiem. Tikai tumsai iestājoties, revolucionāri pieveda divus astoņcentimetru lielgabalus, atvilka vienu vezumu atpakaļ un ar dažiem šāvieniem piespieda aiz barikādēm stāvošos apklust. Tur kādā kārtsgalā pacēlās baltas apakšbikses, kuras aizvietoja padošanās balto karogu.