2īds — vārdā Naheless — nu sāka arī iet un mācīties. Pagājušajā svētdienā viņu vajadzēja kristīt. Bet sestdien šis apvaicājas popam, vai nevarot kristībās ierasties kopā ar savu kompanjonu, jo 'firma tagad saucoties «Naheless un Kasatkins» un visas darīšanas viņi nokārtojot kopīgi.
Svētdien šī gadījuma dēļ baznīcā bija lielas svinības.' neviens vēl nebija piedzīvojis, ka kāds vecāks žīds pārietu pareizticībā. Sapulcējas visi Gomeļas popi; bija arī krusttēvs un krustmāte un vēl daudz dažādi ļaudis. Un, lūk, nu Naheless ar Kasatkkiu stāv abi svētā altāra priekšā, un pops viņam jautā:
«Vai tu tici, ka Kristus bija Dievs un tajā pašā laikā ari cilvēks?»
Un Naheless atbild:
«Es ticu, ika viņš bija cilvēks, bet, ka viņš būtu arī Dievs — tam apsolās ticēt mans kompanjons.»
Pops atkal vaicā:
«Vai tu tici. ka viņš izdalīja piecas miežu maizes pieciem tūkstošiem cilvēku un tos paēdināja?»
Un Naheless atbild:
«Es ticu, ka viņš izdalīja piecas maizes, bet, ka no tām būtu paēduši pieci tūkstoši cilvēku — tam apņemas ticēt mans kompanjons.»
•Tad pops vaicā trešo reizi:
«Vai tu tici, ka viņš nomira pie krusta un pēc tam cēlās augšā?»
Bet žīds neatlaidīgi paliek pie sava:
«Tam, ka viņš nomiris pie krusta, es ticu, bet tam, ka viņš augšā cēlies, tic mans kompanjons. Cita pēc taču man viņa nemaz veikalā nevajadzētu.»
Pēc tam pops viņus abus izdzina no baznīcas.
«Gluži tas pats notiks ar šo čehu armiju,» Sveiks skumji piebilda. «Tikai par to nerunā vēl atklāti un to šodien vēl nevar tik skaidri manīt. Vai man vairs būtu vērts pasaulē dzīvot, ja tur kaujā kristu Mareks? Tāpēc man jāsteidzas pie viņa un jāpastāsta par to žīdu — gan tad viņš pats visu sa;pratīs.»
«Bet tu taču nedomā te mani vienu pamest,» Horžins iesaucās. «Ko es te iesākšu bez tevis?»
Un, vēlreiz asaras noslaucīdams, Sveiks deva svinīgu solījumu:
«Nē, tevi es neatstāšu, lai visi mēs neizklīstu kā čigāni plašajā pasaulē. Nē, mēs vēl pakarosim kopa!»
No tā laika sakot, Sveiks kļuva domīgs, vairs nespēlēja kārtis, neklausījās avīžu lasīšanu, tikai vientulīgi kaut ko pārdomāja un kala dažādus plānus. Drīz arī pienaca ziņas par «lielo uzvaru» pie Zborovas, ko laikraksti pēc pāris dienām, jau bija spiesti izsludināt par «katastrofu pie Tarnopoles». Nāca drausmīgas ziņas, ka visa čehu družīna tur esot apšauta un kritusi gūstā, bet krievi paniskās bailēs bēgot. Pēterburgā.
$>ez tam esot sācies lielinieku apvērsums. Uz nārām sēdēdams, Sveiks tikai melanholiski šūpoja savas kājas:
«Cik labi tomēr, ka es esmu muļķis. Ja es būtu gudrs un visu saprastu, kas ar ļaudīm notiek, tad sen jau sēdētu ārprātīgo namā. Bet tagad ar mani nekas slikts nevar notikt, jo es .nekā nezinu, kas un kāpēc viss tas notiek…»
«Biedri, te ilgāk vairs palikt mēs nevaram,» ierunājās "Kādā dienā Horžins, «Ko var zināt, kas viss vēl te nākamībā var atgadīties. Un vai kronis vispār par mums vairs rūpēsies? No rītdienas- sākot, maizi izsniegs tikai pa mārciņai dienā. Hotelī es aprunājos ar kādu cilvēku, kuram apmēram simts verstis no šejienes ir muiža. Viņš ir ar mieru mūs abus pieņemt r par ganiem. Viņš varētu arī mūs pieklājīgāk apģērbt, jo drī- ;zumā atkal sāksies ziema, un mēs esam puskaili. Tad arī ziemu mēs varētu tur kaui kā (pavadīt, un, kad iestāsies pavasaris — karš droši vien beigsies un dosimies mājup. Vai jā?»
«Lai notiek: brauksim,» Šveiks īsi atteica. «Tagad man vēl jāiepazīstas ar govīm, jo ēzeļi man ir jau diezgan labi pazīstami un apnikuši līdz pat kaklam.»
Jau pēc nedēļas abi draugi plašajā stepē ganīja lielus govju barus. Horžins ganāmpulkam jāja apkārt uz zirga, bet Sveiks— kluss un domīgs •— gulēja zālē un skatījās mākoņos.
«Palienē man tējas trauku,» viņš kādā pievakarē teica Horžinam. «Iešu un izslaukšu, lūk, tur to raibaliņu. Man ir tāds kā rūgtums sakrājies mutē. Piens, varbūt, to atņems.»
Bet raibaļa spītīgi negribēja slaukties, viņa aizskrēja tālu prom stepē, un Šveiks dzinās tai pakaļ. Drīz tālumā Horžins ieraudzīja tikai divus melnus punktus, kuri lēni aizpeldēja un izzuda zaļajā bezgalībā. Tad horizonts palika tukšs un vientulīgs.
Govs ganāmpulkā atgriezās tikai vēlu naktī, bet Šveiks bija bez vēsts pazudis, it kā ūdenī iekritis. Savā dienasgrāmatā .Horžins ierakstīja:
«Šveiks bez vēsts pazuda 1917. gada 26. augustā.»
★
Bija nelāga, lietaina 1920. gada februāra diena. Prāgu svinīgi greznoja nacionālie karogi. Pa ielām, neraugoties uz lietu, pastaigājās daiļas meitenes tautiskos kostīmos. Ļaudis sadrūzmējās uz trotuāriem, un no visu mutēm atskanēja jautājums:
«Vai jau nāk?»
Vaclava laukuma stūrī stāvēja liels, loti ziņkārīga izskata kungs ar kuplu bardu.
«Šodien es biju biržā,» tas teica cilvēkam, kas viņu pieturēja pie rokas, «un ar nolūku tur aizkavējos, lai varētu noskatīties šīs svinības. Lai gan te Prāgā ir nežēlīga dārdzība, mēs — melderi — tomēr varam sev atjauties tādu prieku te dienu ilgāk padzīvot. Galvenais — mājās es gribu pamatīgi pastāstīt par tiem leģionāriem. īstenībā gan par viņiem visiem vairāk interesē kāds cilvēks, ar kuru kopā reiz bijām frontē — kāds Sveiks. Viņš ari krita krievu gūstā. Akurāt pagājušajā naktī redzēju viņu sapnī, un tāpēc man liekas — Sveiks būs viņu vidū! Tas bija tik mīļš un lēnīgs karabiedrs, kādu otru var vēl pameklēt. Viņš saucās Jozefs Sveiks. Bet vai neiesim vēl kaut ko uzkost?»
«Jēzus Marija, mani kungi,» tos abus uzrunāja kāda paveca sieviete. «Tad jūs pazīstiet manu istabas iemītnieku? Es esmu Millera atraitne. Līdz karam Sveiks mitinājās manā dzīvoklī. Cik labi, ka tā nejauši sastapainies! Viņš tiešām brauc šurp. Vēl šodien es saņēmu telegrammu no Triestas.»