Viņa pasniedza kādu papīra laipu, un iepriekšējais runātājs sasveicinādamies teica: «Baluns, dzirnavnieks no Taboras!»
«Bet es saku: aiziesim pretim pie Franča Jozefa jeb Vilsona stacijas,» ierunājās kāds cits drukna auguma cilvēks otrajam, mazāka auguma ar katliņu galvā. Viņi stāvēja turpat pāris soļu nopakaļ. Mazākais pieklājīgi atteica:
«Velns lai parauj šo lietu! šodien saulei vajadzēja spidēt uz visām pusēm. Liecies taču mierā, Vodička! Nevelc mani drūzmā iekšā. Ja jau te viņu nesastapsim — pievakarē Sveiks tik un tā atnāks Kalihu krodziņā pasēdēt. Skaties, tur viņš jau nāk!»
Laukuma galā, pie muzeja, atskanēja sajūsmināti saucieni, un ielas vidū parādījās raiba meiteņu rinda kā lauku ziedu virtene, ko pavadīja sokoli sarkanos kreklos, pēc tam nāca daži oficieri, un viņiem sekoja kareivji savās zaļganajās blūzēs, šautenēm plecos, smagus soļus sperdami uz slapjajiem, slidenajiem akmeņiem. Iela dunēja no viņu zābaku piesitieniem. Pulks nāca ātri, dodamies uz Pšikopu pusi, kad pēkšņi kāds resns cilvēks piesteidzās pie oficiera, kas soļoja sava vada ,priekšgalā.
«Ak mans Dievs, virsleitnants Lukašs! Virsleitnanta kungs, vai jūs atcerieties vēl Balunu, kas piecus gadus atpakaļ kalpoja ar jums vienā pulkā?»
Izbrīnā pārsteigtais oficieris pasmaidīja un māja pienācējam soļot viņam blakus. Tai pašā laikā no kareivju rindām atskanēja sauciens:
«Marek, paskaties, tas ir resnais Baluns! Ko tu tur dari, izsalkušais suns?»
Dzirnavnieks pagriezās, lai atbildētu, bet kolīdz viņš atplēta muti, kareivju rindā ieskrēja Millera atraitne, kliegdama un raudādama pilnā balsi:
«Jēzus Marija, kada laime! Mans kungs atgriežas no kara mājās! Kungs, steigsimies drīzāk mājās — tur es jums jau uzsildīju ūdeni, ko nomazgāties, un sagatavoju naktskurpes! Es samainīju arī matraci, un jūs labi izgulēsieties mīkstajā gultā pēc visām tam mocībām! Jūs taču mums tagad esiet tikpat kā svētais bruņinieks — pati vakar to avīzē izlasīju.»
«Nu, nu, tantiņ, paejiet labāk sāņus. Netraucējiet gājējus,» pabīdīja viņu kāds no rindas laukā. «Sveiks, Pepi'k! Vai vakarā atnāksi krūzi alus izdzert un pastāstīt par saviem piedzīvojumiem? Mums tagad atkal ir Smihova alus. Pumpējam pāri pusnaktij.»
«Nu, protams, ka ieradīšos, brāl Polivec.» Šveiks svinīgi atteica. «Un tu vēl vienmēr tāds pats? Nūjā, mēs visi šai karā esam rupjāki kļuvuši.»
«Dodiet man to šauteni, es viņu tagad panesīšu!» lūdza Sveikam viņa dzīvokļa saimniece, ieroci mūsu brašajam kareivim no pleca noceldama. Bet tai pašā brīdī kāds viņai uzsauca: «Liec mierā, veca, tā ir kroņa manta! Viņu par to var vēl nošaut! Bet pielūko, Sveik, katra ziņā ierodies «Kalihos»! Vai atceries vēl, kā Kiralgida, Ungārijā, tu man apsolīji atnāiet tieši pulksten pussešos?»
«Nē, es teicu sešos, Vodička! Un akurāt sešos ari būšu norunātajā vietā,» Sveiks atteica, sapierim ar skatienu uzsmaidīdams.
Ļaužu pūlis devās kareivjiem līdz. No visām pusēm atskanēja priecīgi saucieni, sveicieni. Pūlis gaisā vicinaja mutautiņus un karodziņus. Meitenes skaļi smējās.
«Ja nebūtu šis karš pagadījies,» teica Šveiks, «tad tadas svinības es nebutu sagaidījis pat savas bērēs!»
«Bet mēs ar virsleitnanta kungu jau šo to norunājām, Sveik,» teica Baluns. «Tev reizē ar viņu vajadzēs nakamajā svētdienā atbraukt pie manis ciemos. Man tur mājās ir īsti trekns sivēns, ta ap 200 kilogramu svarā, un, šķiet, ka ar to> mums trijiem tad pietiks. Melderiem tagad te neklājas slikti.»
«Protams, ka aizbraukšu,» nolēma Šveiks. «Vajag redzēt, kā tu tagad rij, lai pielādētu sev vēderu.»
Tā viņi aizgāja līdz Vecpilsētas laukumam. Husa piemineklim blakus pie rātsnama bija uzcelta tribīne, no kuras runāja valstsvīri. Leģionārus apsveica ministri un deputāti. Debesīs lidoja daudz skaistu vārdu par tautas svētajām un neaizskaramajām tiesībām, par lielo cīņu šo tiesību labā un par tautas senseno sapņu piepildīšanos.
Sīs runas klausīdamies, brašais kareivis šveiks ar dziju interesi sekoja kādam nelielam šunelim, ko saitē veda eleganta jaunkundze, dažkārt ar mutautiņu rokā mādama leģionāriem. Tai laikā viņas šunelim nemanīts piesteidzās kāds cits takšelis un sāka to galanti apostīt, apdraudēdams sabiedrisko pieklājību. Jaunkundze, šo scēnu pamanīdama, stipri nosarka. Turpat blakus viņai stāvēja kads jauns, elegants pulkvedis un profesionāla operatora balsī skaidri un skali atbildēja:
«Tautas labklājība ir iespējama tikai tad, kad visi viņas locekli nav egoisti, bet godīgi pilsoņi un darbarūķi.»
«Pavaicā tur tai jaunkundzei, kur viņa dzīvo,» it kā pulkveža vārdus apstiprinādams, teica Sveiks Vodičkam. «Varbūt, ka viņai ir mājās vēl vairāk tādu šuneju. Ja nav — var ierasties. Es arī gribu tagad strādāt godīgi. Rīt pat jau es varētu iemaksāt rokasnaudu nākamajam veikalam.»
Runas beidzās. Bundzinieki sāka rībināt bungas, orķestris spēlēja maršu, un pulkvedis komandēja:
«Mierā! Marš uz priekšu! Pagrieziens pa labi!»
Leģionāri aizmaršēja parādē gar valstsvīriem, un, kad uz priekšu doties vajadzēja arī Sveika rotai, viņš teica:
«Tātad pulksten sešos «Kalihos»! Vai melnais alus tur ir?»
«Ir!» atsaucās Polivecs.
«Un kārtis arī vēl spēlējat?»
«Protams, uzspēlēsim arī. Esi bez bēdām!» apstiprināja Vodička.
«Rota, mierā!» priekšgalā iesaucās kapitans Lukašs. «Soļos, marš! Labo plecu uz priekšu!»
Ar labo kāju pirmo soli piesizdams* Šveiks vēl atsaucās:
«Nu, tad mēs vēl parunāsim! Visa šī šļura ar viņas kaujām, runām un parādēm man ir jau līdz kaklam apnikusi! Krūze laba alus, lūk, tā pavisam cita lieta!»
«Tātad sešos!» vēl viņam pakaļ sauca Vodička, bet nedabūja dzirdēt vēl nekādas atbildes.