Pēcpusdienā, kad gājiens atkal devās pa Pagrabu ceļu, skatītājos izcēlās troksnis. Kāds tur bija novērojis, ka viena un tā pati gūstekņu nodaļa paiet garām jau septīto reizi. Pūlī sāka kliegt par krāpšanu un par to, ka ienaidnieks drīz vien jau būšot Kijevā. Gorodovoji gan strādāja amerikāniski un viņiem arī izdevās apcietināt dažus jaunekļus, tomēr pūlis tik viegli neapmierinājās. Dūrēm un nūjām draudēdams, tas ielenca kārtības sargus. Ziņkārīgie saskrēja arī no citām ielām. Sākās īsta cīņa, kliedzieni, lamāšanās, un gūstekņiem nekas cits neatlika, kā no ņudzekļa bez kavēšanās mukt tālāk projām. Kad pēc pusstundas viņus atkaļ sapulcināja un šoreiz jau izveda ārpus pilsētas, konvojs paziņoja, ka nu varēšot atpūsties un kādā lielā ēkā dabūšot arī pusdienas. Sveiks, priecīgi pasmaidīdams, tad teica:
«Arī te braši kaujas ar policistiem. Krievu tauta man arvien vairāk sāk iepatikties!»
Pagalam noguruši, gūstekņi pieplaka pie zemes, cits valstījās un staipīja locekļus, cits ātri aizmiga un gulēja kā nosists. Apkārt viņiem gluži vienaldzīgi staigāja krievu zaldāti, līdz beidzot atvērās milzīgā šķūņa durvis, iznāca kāds jauns ofi- cierītis un komandēja:
«Nu, dzen viņus šurp! Pa četri rindā!» Zaldāti tūliņ sāka gūstekņus spārdīt kājām, lai tie atmostos, kārtoja viņus pa četri un tad iegrūda pa plaši atvērtajām durvīm. Tur viņus saņēma citi, no kazarmām atsūtītie zaldāti un vispirms pamatīgi izkratīja: bāza rokas visās kabatās, atlocīja un iztaustīja katru vīli, izvandīja somas, lika noaut vēl atlikušos apavus un visu, ko vien atrada nepieļaujamu varenās Krievijas drošības labad, atņēma un sasvieda lielā gubā. To stingri apsargāja vēl citi, šautenēm un durkļiem apbruņoti karavīri.
Atņēma, protams, visu to, kas kratītājiem patika pašiem. Cehiem nepalika vairs neviena katliņa, ne dzerampudeles, ne siksnu, mēteļu, ziepju, apakšbikšu, ne pretutu smēres, ne bār- dasnaža, ne pulksteņa, ne maka ar naudu. Turpat gubā palika arī apavi, ko daudzi nesa uz pleciem, jo, ilgi ejot, tie ļoti noberza kājas.
Visu šo procedūru noskatījās oficierītis, kas mierīgi stāvēja pie durvīm un ar pletni pliukšķināja pie saviem spoguļspīdī- giem kavalērista zabakiem. Reizēm viņš labsirdīgi pasmīnēja, vērodams, cik nelabprāt gūstekņi grib šķirties no savām lietām. Tikai tad, kad kāds sāka nopietnāk pretoties, turēdamies pie sava pulksteņa vai laulības gredzena, un vācu valodā mēģi- naja atgādināt. Ženēvas nolīgumu un starptautiskās tiesības — šis oficierītis spēra noteiktus soļus. Viņš piegāja pie nepaklausīgā, uzšāva tam pāris reizes ar pipku pa gurniem un sānos iegrūda krietnu kulaku, laipni piemetinādams:
«Nekas! Sibīrijā dabūsi visu jaunu. Jūsējie, job tvoju maķ, mūsu gūstekņus tur Austrijā jūdz arklos, bet mēs jums kā kungiem ļaujam pastaigaties. Jo mazāk nesamā — jo vieglāk būs tālāk iet. Nu, marš!»
Laukā pa to laiku bija pienācis jauns gūstekņu ešelons, un iepriekšējiem ilgi nācās gaidīt, kamēr tos visus ielaida šķūnī. Skolotājs aiz gara laika novilka blūzi, izlasīja utis un tad to salocīja padusē. Viņš gribēja novilkt arī kreklu, bet brīvprātīgais, kas turpat blakus gulēja uz sava mēteļa, ierunājās:
«Gluži velta ir tāda tīrīšanās. Lūk, tajā sētā jau kaut kas krietni garo. Tur mūs droši vien visus pamatīgi nomazgās, mundierus un veļu izdezinficēs. Sādā stāvoklī taču mūs nevai vest tālāk — tad jau mēs sāksim izplatīt utis un slimības.»
«Tādā gadījumā es savu kukainīti lieku atpakaļ — lai vēl atpūšas,» atteica skolotājs. «Jānoņem tikai bikšu siksna un jāpaslēpj — citādi arī to var sadedzināt.»
Tai brīdī pie brīvprātīgā piegāja kāds zaldāts bez šautenes un, vilkdams viņam no apakšas laukā šineli, norādīja uz kādu naudas gabalu savā saujā.
«Pārdod, pan, savu šineli. Tik un tā tev viņu atņems, Es vismaz pusrubli samaksāšu.»
Brīvprātīgais atteicās. Tad zaldāts vēl pielika 10 kapeikas, no kabatas izvilka paciņu mahorkas un, mēteli joprojām vilkdams. turpināja pierunāt tā īpašnieku:
«Nu, atdod, pan, atdod! še sešdesmit kapeikas un mahorka, šinelis tev vairs nebūs vajadzīgs — Sibīrijā ir silts kā vasara.»
«Liecies mierā!» pēkšņi uzkliedza konvojs neatlaidīgajam pircējam. «Tā nevar! Vai viņus gluži plikus atstāsim? Vācies prom — citādi iztaisīšu skandālu.»
Gūstekņi beidzot piecēlās. Viņus sāka dzīt tālāk. Kas notika priekšējās rindas, to Sveiks nevarēja saskatīt, un tāpēc viņš ar saviem biedriem pēkšņi ieskrēja kā auns vilku barā. Brīvprātīgajam mēteli ar varu norāva un iemeta guba, bet, kad viņš par to žēlojās oficierītirn un aizrādīja uz starptautiskām tiesībām, tas dažas reizes izmēģināja savu pipku uz pārgudrā gūstekņa muguras, laipni pamācīdams:
«Še tev starptautiskās tiesības! Se tev Zenēvas līgums!» Mētelim sekoja skolotāja blūze un siksna, pēc tam Sveika zābaki, un, kad atbruņotie varoņi beidzot bij izsviesti sētā, kur dubļi un mēsli sniedzās līdz ceļiem, Sveiks dziļdomīgi teica: «Kungi, nupat jūs esat izdezinficēti gandrīz līdz pašai adai. Tagad skolotājam būs mazāk darba ar knosīšanos, un es droši vien līdz pat Sibīrijai neuzberzīšu tulznas uz kājām.»
«Es nu gan esmu īsts ēzelis!» izsaucās brīvprātīgais. «Kāpēc es nevarēju savu mēteli pārdot par 60 kapeikām? Tagad varētu apēst bulku.»
Bet skolotājs, abām rokām turēdams uz leju šļūkošās bikses un drūmi raudzīdamies dubļu masā, kas tam lēni smēlās jau zābakos, žēli piebilda:
«Kas gan varēja iedomāties, ka mūs tā uzņems brāļu tautas zemē Krievijā! Goda vārds; ja es tagad sastaptu Kramaržu, kas saka, ka visi slāvi esot brāļi, es viņam krietni iešautu pa ausi.»