Sveiks, netīrumus no aiznadzēm tīrīdams, strīdu par slā- visrnu nobeidza ar šādu secinājumu:
«Var jau būt, ka līdz šim mēs nemaz neesam bijuši īsti slāvi. Tagad viņi mums māca, ko nozīmē būt slāviem. Mums tikai uzreiz ir tā grūtāk pierast. Bet gan jau . . .»
Kapitāns Kukuškins, kas Krievijas cietoksni pārzināja gūstekņu saimniecisko daļu, nebija šo tautu principiāls pretinieks. Viņš mēdza teikt: «Karš jau tādēļ ir, lai tautas no tā ciestu» — un šo patiesību centās pierādīt nelūgto viesu vispamatīgākā izkratīšanā. Kad šie «zilpelēkie siseņi, kas šurp salaidušies Krieviju apgrauzt» (tā viņš pats teica), bija izdzīti sētā un atņemtās lietas izšķiroja krievu zaldāti, lai pēc tam tās pārdotu gūstekņiem atpakaļ, kapitāns pavēlēja atslēgt noliktavu un iznest maisiņu ar cukuru. Gūstekņiem tad vajadzēja pa vienam nākt viņam garām, un pats viņš vēroja, kā katram saujā iedeva divus graudiņus, tēvišķi pamācot:
«Lūk, tur ir ūdens. Ej pēc tējas.»
šos padomus kapitāns papildināja ar tik pamatīgiem sitieniem pa stilbiem, ka katrs gūsteknis palēcās labu gabalu uz priekšu. Tur tie domīgi noraudzījās uz kūpošo ūdenskatlu, jo ne katliņu, ne krūzīšu viņiem vairs nebija. Sveiks, cukuru mutē sabāzdams, teica:
«Lai nu pamēģina tagad dabūt ārā.»
Kapitāns Kukuškins pats ieradās virtuvē pārliecināties, vai zupa tiešām izvārīta, un piekāva tur pavāru, kas uzdrošinājās ziņot: «Galu porcijās nedalījām, jo bija par maz; tāpēc savārījām tāpat zupā.» Šo sodu pavārs dabūja ne jau par priekšniecības pavēles neizpildīšanu, bet par to, kādā toni biia izrunājis vārdiņus «par maz». Lāga vīrs Kukuškins jau iepriekš bija licis izlietot tikai ceturto daļu no tā gaļas daudzuma, kas gūstekņiem pienācās, un to viņš bija ierakstījis savās intendan- tūras grāmatās.
Pēc tam Kukuškins lika izsaukt pie sevis vācu oficierus un ar tulka, kāda ukraiņa, palīdzību pavēlēja tiem savus ļaudis nostādīt rindās un komandēt pārgrupēšanos uz vietas. Turpat pusstundu cietokšņa sētā skanēja: «Doppel — linksfront — rechtsfront!»
Kukuškins pats stāvēja un skatījās uz šiem ļaudīm, kas frontē viņu būtu nominuši kā vardi, bet tagad pa dubļu paltīm kā mērkaķi te lēkāja viņa priekšā. Pats viņš arvien vairāk apreiba no savas varas un pašlepnuma apziņas. Tai pašā laikā viņš priecādamies skaitīja, cik daudz viņu tur bija un cik daudz vēl to nonāks viņa rokās. No katra taču varēja savu summiņu ietaupīt. Beidzot Kukuškins aizgriezas, jo viņam gribējās savu sapni izrunāt skaļi, pašam dzirdot:
«Paldies Dievam! Pēc kara varēšu sev Kaukāzā nopirkt krietnu muiželi. Jeb nē… labāk pirkšu Krimā — tur būs mierīgāk.»
Pa to laiku zaldāti no noliktavām iznesa maizes klaipus, sadalīja tos vienlīdzīgos gabaliņos un uz dēļu galdiem izlika skārda bļodiņas. Kapitāns ar tulka palīdzību teica, ka visiem jāsagrupējas pēc tautībām: austrieši atsevišķi, čehi atsevišķi, tāpat vācieši, serbi, poļi, ukraiņi, itāļi un ungāri. Tad viņi saņemšot maizi un kāpostus un varēšot ieiet kazarmās.
Pletni pret zābakiem pliukšķinādams, pats viņš iegāja atkal virtuvē. Gūstekņu vidū atskanēja saucieni: «Vāci — pa labi! Cehi — pa kreisi! Poļi — stūrī!» utt. Vienas mātes — Austrijas bēnri nu sadalījās atsevišķās grupās.
Cehos, poļos un bosniešos šī grupēšanās radīja priecīgas nojautas. Viņi visi cerēja, ka nu reiz sāks iet labāk. Visi taču bija jau diezgan dzirdējuši un ticējuši, ka slāvus Krievijā nemaz neuzskatot par ienaidniekiem, pret tiem izturoties kā pret izdzītiem draugiem. Nu šīs ilūzijas likās vistuvāk pienākušas.
«Tagad mēs dabūsim labāku uzturu,» teica skolotājs.
«Mūs atstās tepat — uz Sibīriju nesūtīs,» piemetināja brīvprātīgais.
«Es jau vienmēr esmu teicis: cik tas labi, ka cilvēks ir dzimis čehs,» atkal priecīgi uzsmaidīja Sveiks. «Kādā dziesmā taču dzied tā: Slāvam brāļi visur atrodas . ..»
No virtuves iznāca feldfēbelis, lai vestu gūstekņus pusdienās. Viņš staigāja no grupas pie grupas un uz saviem pirkstiem mēģināja tās saskaitīt. Tad atgriezās un sāka skaitīšanu atkal no gala, galvu grozīdams un domīgi skatīdamies kādā papīra lapelē. Beidzot viņš atkāpās gabaliņu tālāk un pusbai- līgi sāka saukt:
«Kur ir vācieši?»
«Hier!» skanēja droša atbilde.
Tiem viņš pavēlēja pienākt sev tuvāk un turpināja:
«Bet kur čehi?»
«Hier!» atskanēja vēl skaļāk.
Ar roku viņš norādīja uz vāciem, dodams zīmi tiem pievienoties, un sauca tālāk:
«Bet ungāri — kur ir tie?»
«Elen!» iekliedzās ungāri.
Tiem norādīja pievienoties čehiem un turpināja:
«Bet poļi?»
«Hier!» tie atsaucās un gāja pie ungāriem paši.
Tālāk sekoja serbi, horvāti, itāļi, ukraiņi, un beidzot, ierau-
dzijis savā priekšā tukšu laukumu, feldfēbelis, gluži apjucis, izsaucās:
«Kur tad ir palikuši austrieši?»
Atbildi nesagaidījis, viņš skriešus devās uz virtuvi pie ka- pitāna Kukuškina, lai tam ziņotu, ka starp gūstekņiem nav neviena austrieša.
«Ak tu, ragulops tāds!» iekliedzās sadusmotais Kukuškins. «Kā tad nav, ja es pats tos redzēju? Austrijā dzīvo austrieši un daudz citu tautu,» viņš vēlreiz pārbaudīja savas zināšanas pēc kara reglamenta.
Sētā Kukuškins izsteidzās, paka|sekodams pagalam pārbiedētajam felfēbelim, kas iedomājās, ka austrieši būs kaut kur noslēpušies un par to priekšniecība viņu aizsūtīs uz fronti. Kapitāns apstājās pie maizes klaipiem un dusmīgi uzkliedza feldfēbelim: