«Nu, saskaiti vēlreiz, aitasgalva tāds! Lūk, te ir maize austriešiem, te poļiem un tā — visiem citiem kopā. Ja es tev, suņa bērns, pavēlu dot maizi austriešiem, tad tev jāsaprot, ka austrieši te ir!»
Austriešu noslēpumainās pazušanas dēļ galīgi apstulbušais feldfēbelis, pēc kura domām visi šie ļaudis izskatījās kā austrieši, neko sakarīgu vairs nezināja atbildēt. Viņš tikai murmināja:
«Nikak net, jūsu augstlabdzimtība! Nevaru zināt! Taisni tā!»
«Es tev, durakam, tūlīt paradīšu, cik tur ir austriešu,» Kukuškins jau mierīgi teica. «Sadzen viņus visus atkal vienā barā.»
Viņš paņēma no feldfēbeļa papīra lapeli un atkal atdalīja Austrijas tautas citu no citas, un, kad pēc itāļiem iesaucās: «Austrieši!» skaļi atskanēja tikai viena atbalss:
«Hier!»
Tas bija brašais kareivis Sveiks. Šoreiz viņš paziņoja, ka pieder austriešu nācijai. Kad vēlāk biedri viņam to pārmeta, Sveiks taisnojās:
«Es nedrīkstēju likt ienaidniekam manīt, ka mūsu vecā Franča ķeizariskai augstībai nav vairs neviena uzticama pavalstnieka. Man bija jāapslēpj savas valsts «mājas puses», kā to teica pane Pokornaja no lilubotčepas savai meitai, kad tās abas gatavojās uz balli: «Anička, uzvelc aizšūtās apakšbikses, lai gadījumā, ja tu pakristu, vīrieši neieraudzītu tavas vājās puses.»»
Kad kapitāns Kukuškins Sveikam krieviski teica, ka viena austriešu cūka tomēr atradusies šajās internacionālajās salašņās, tad viņš saķēra savu feldfēbeli aiz matiem, bet Sveiku aiz auss un sita abu galvas kopā, lai tie labāk iepazītos — tad Sveiks tikai mierīgi piemetināja:
«Skaidrs, ka tā ir vajadzīgs. Viņam jāzin, kas ir ienaidnieks un ko tas spēj.»
Pēc tam Sveiks paziņoja, ka maizes klaipi, kas nodalīti austriešiem, visi pienākas viņam kā šīs tautas vienīgajam priekšstāvim. Kukuškins uz to atbildēja ar pāris īsti krietniem krievu vārdiem, bet, kad Sveiks arī tad vēl nemitējās savu tiesību aizstāvēšanā, viņš īsti nikni uzsauca feldfēbelim:
«Sito karcerī!» — Un klusāk piemetināja: «Iedod viņam tā krietni pa purnu!»
Feldfēbelis pārdrošnieku vispirms pamieloja ar tādu pļauku, par ko pats Sveiks vēlāk liecināja: «Man bengāļu ugunis vien gar acīm nošķīda», un tad divi bruņoti zaldāti viņu satvēra aiz rokām, pamudināja ar kājām un pa garu koridoru noveda kādā pagrabā, kur aiz dzelzs durvīm atskanēja it kā lauvu rūkšana.. Kāds cits felfēbelis atslēdza durvis, satvēra Sveiku aiz apkakles un iegrūda šajā bedrē.
Tur iekšā bija gandrīz tumšs. Sveiku tūlīt apstāja vesels bars krievu zaldātu; tie priecīgi sauca:
«Ahā! Viens austrietis arī pie mums iekritis! Pans!» Visi viņi bija dezertieri, atbēguši no frontes, noķerti Kijevā, un tagad viņi gaidīja, kad tos no jauna sūtīs karot. Netīrās avīžu lapās viņi tina kaut kādus šaubīga izskata gružus un šīs «cigaretes» piesolīja arī Sveikam, lai ar to sapīpotu miera pīpi:
«Ka tu te iekļuvi? Vai lidotājs? Jeb no frontes aizmuki?» «Es cietu tādēļ, ka neatteicos no tā, par ko karoju,» Sveiks paskaidroja un nopūtās. Krievu zaldāti viņu gan nesaprata, bet sirsnīgi piekrita:
«Jā, gluži pareizi: karot nevajaga! Priekšniecību vajaga piekaut!»
Sveikam viņi palienēja krūzīti, ielēja tēju, nogrieza gabaliņu desas, iedeva riecienu baltas maizes, cits pēc cita censda- mies pacienāt, un pēc tam ierādīja vietu uz nārām: «Lūk, atgulies tur, pan, un atpūties tagad!» Sveiks atlaidās guļus, pārdomāja visus šīsdienas piedzīvojumus un centās atcerēties visus vārdus, kurus no jauna bija dzirdējis. Tagad jau viņš zināja, ko nozīmē «dod pa purnu!», un nāca pie slēdziena, ka arestā nav nemaz sliktāk, kā tur laukā, dubļainā pagalmā, kur tagad droši vien notiek krietna izkaušanās, maizi dalot.
Bija jau vakars. Baznīcas tornī turpat tuvumā skumji un
melodiski skanēja zvani. Pa karcera logu varēja manīt ars zvaigznes. Pie sienām kūpēja mazas petrolejas lampiņas ar pus- s-apiēstiern cilindriem. Arestētie sēdēja grupās un dzēra tēju; pcc tam sāka dziedāt un spēlēt kārtis.
Sveikam neviens Vairs nepiegrieza vērību. Viņš savā somā ielika maizi un desas gabaliņu, ko nupat bija saņēmis. Kad sargi atvēra durvis, viņš izgāja atejā, kir tam iedeva milzīgu, nelabi smirdošu spaini, lai to uz nakti paturot savām vajadzībām. Kamerā Sveiks šo spaini apgāza uz mutes un pats pakāpās uz tā pie loga. Zaldāti vilka kādu skumju, garu melodiju, bet tad piepeši uzsāka kādu bezbēdīgu, pašu sacerētu dziesmiņu:
Oficieriem maksā naudu, Zaldātiļ tik ņem uz graudu.
Sveiks uz viņiem noraudzījās ar laipnu, brālīgu skatu un teica: «Jā, slāvam visur brāļi atrodas…»
Pagalmā viss bija jau apklusis. No debesīm šurp plūda rāma zvaigžņu gaisma. Sveiku pārņēma sāpīga sajūta, un viņš arī iedziedājās:
Pa pasauli klīstu es vientuļš uti skumjš …
Šī dziesma viņu tomēr neapmierināja. Labāk bij likties uz nārām un drīzāk aizmigt, neko nedomājot. Kad Sveiks bija jau mēteli uz galvas uzvilcis, krievi vēl ierunājās:
«Krietna tauta šie austrieši. Prot lasīt un rakstīt. Ar labu nakti!»
Un kārtīga valsts šī Krievija — Sveiks vēl inigdams sevi nodomāja. — Te kareivjiem krauj pa purnu, policistus piekauj un karcerī met gluži tāpat kā mūsu Austrijā.
Tad viņš aizmiga saldā miegā;
CETURTĀ NODAĻA
Sveiks sastopas ar Mareku. — Brīvprātīgais stāsta par saviem piedzīvojumiem. — Bads un nāvi Darnicas gūstekņu nometnē; Ungāra šausmīgais gals. Čehus nesekmīgi vervē pāriet krievu pusē
Vārdus un izteicienus, ar kuriem sarunājās vienkāršā tauta, jūs neatradīsiet nevienā svešvalodu mācības grāmatā. Dzīvē ir gluži pretēji: svešinieks vispirmi ievēro lamu vārdus un veselas frāzes, kuras tauta visbiežāk lieto. Tas, kas bijis Itālijā, vafbūt pēc pusgada vairs neatcerēsies, kā itālieši sauc vīnu