un maizi, bet «porko dio» un «porko madonna» viņam atmiņā paliks uz visu mūžu. Tāpēc nebrīnīsimies, ka Sveika zināšanas krievu valodā bija drusku vienpusīgas un visvairāk piemērotas satiksmei ar vienkāršo tautu.
Cietokšņa karcerī viņš nosēdēja divas dienas. Tad vakara apskatē ieradās kāds ģenerālis un, ieraudzījis Sveiku starp krievu zaldātiem, jautāja kapitānam, par ko šis gūsteknis tur iesēdināts. Kukuškins pamatīgi izskaidroja, ka sods uzlikts par rupjību un naidīgu izturēšanos, kas apdraudējusi Krievijas lielvalsts drošību. Ģenerālis uzsmaidīja Sveikam un teica tam vācu valodā:
I «Austrijas zaldāts ir vienmēr uzticīgš savai tēvuzemei.»
Bet kapitānam viņš piebilda krieviski:
«Neturiet viņu te, dzeniet darbā. Vai jūs domājat, ka mums viņi par velti jābaro?»
Nākamā rītā agri divi šautenēm apbruņojušies zaldāti izveda Sveiku no cietokšņa un devās prom pa Kijevas ielām. Abi pavadoņi bija lāga zēni. Viņi gāja pa tukšām ielām, turēdamies pēc iespējas attālāk no pilsētas apdzīvotajiem rajoniem. Sveiks smējās un māja ar galvu pretimnākošām meitenēm. Ar ļ dažām sastopoties, abi zaldāti apstājās, patērzēja un rādīja tām savu slaveno gūstekni, izturēdamies pret to gluži draudzīgi.
Sie pavadoņi Sveikam iemācīja pretimnācējām teikt kādu frāzi, taču tās, to izdzirdušas, vai nu ātri aizmuka, vai sāka neganti lamāties.
Pēc stundas viņi bija jau laukā no pilsētas, pārgāja tiltam un dzelzceļa sliedēm un drīz vien jau atradās Darnicas nometnē.
Gūstekņu nometne bija ierīkota priežu mežā un apžogota ar dzeloņdrāšu režģiem. Vienā stūrī atradās kāda šķūnim līdzīga celtne. Tur zemē ieraktus redtēja milzīgus katlus. Turpat bija uzcelta maza baraka, kur strādāja nometnes kanceleja un pārvalde. Sveikam radās tāds iespaids, it kā viņš atrastos lielā, zilganā purvā. Cik tālu vien acis sniedza — visur kustējās zilpelēkie gūstekņu mēteļi. Daži gulēja zem priedēm,_ citi sēdēja pie tukšām somām uņ mēmi raudzījās uz zemi kā izsalkuši un nomākti zvēri. Kad vairāki salasījās barā, tie spiedās klāt katliem, no kurienes krievu zaldāti viņus aizdzina ar šauteņu rezgaļiem. Bij arī tādi, kas rāpoja vai vilkās uz vēdera un meklēja, kur vēl liti ieies kads zāles kušķītis, lai to kāri norautu un aprītu. Izsalkums un riebums vienlaikus atspoguļojās viņu sejās. ļ
Katrs, kas kaut vienu dienu bija pavadījis Darnicā, kļuva
nikns kara pretinieks līdz pat kapa malai. Dienu pēc dienas debesis karavīriem arvien vairāk attālinājās, bet Darnicā tiem likās, ka vaļā atvērusies jau pašas elles vārti. Astoņdesmit līdz simts gūstekņu tur nomira katru dienu, bet Krievijas cara bezjēgas karavadība dzina turp vēl arvien klāt jaunus gūstekņus — transportu pēc transporta. Mežā starp dzeloņdrāšu režģiem pašreiz mitinājās ap 232000 gūstekņu, un visus tos pabaroja no … diviem katliem.
Kad Sveiks klejoja starp šiem pusdzīvajiem ģindeņiem, kurus tagad daudz vairāk uztrauca no koka nokritusi mizas garoza nekā sprāgstoša lielgabala granāta, viņš meklēja sev kādu brīvu vietiņu, kur varētu nogulties. Pašreiz iznesa miroņus; tos vilka aiz kājām, un viņu galvas sitās pret priežu saknēm, gan izvilka dubļos dziļas vagas. So ainu vērodams, Sveiks teica krievu zaldātam, kas patlaban sev atbrīvoja ceļu ar šautenes resgali:
«Lūk, te vajadzēja atvest to grāfieni, kas Prāgā ir lopu aizsardzības biedrības priekšniece!»
Sai brīdī viņš savā cieši savilktajā ceļasomā pamanīja caurumu, uz kuru jau vērās vairāki izsalkuši skati. Sveiks izvilka gabaliņu maizes un gribēja to atdot visnovārgušākajam likteņa biedram, bet tai pašā mirklī ap divdesmit roku izstiepās ap viņu, un maize pazuda vienā momentā. Sveiks saprata, ka būt līdzcietīgam nometnes apstākļos nozīmē — nomirt pašam bada nāvē. Tāpēc viņš savu pārtiku izņēma tikai tik, cik pirkstos varēja saturēt, un tūlīt paslēpa to mutē. Ēdot viņš juta,, ka nenovīdīgi skati to ielenca no visām pusēm.
Acis pacēlis, Sveiks redzēja, ka visneatlaidīgāk viņu novēro kāds kareivis, kas sēž iepretim uz priedes baļķa un seko katrai ēdāja žokļa kustībai. Pamanījis, ka Sveiks viņu ievērojis, sēdētājs gurdi piecēlās un grīļodamies pienāca pāris soļus tuvāk. Tad viņš teica:
«Jums ir maize. Tā ir patiesa laime. Atļaujiet vaicāt: vai- jūs neesat Sveiks?»
Vēl pāris pētošu skatu, un Sveiks palēcās uz priekšu, plaši atplezdams abas rokas apkampienam:
«Marek! Ak tu, brīvprātīgais varoni! Tad beidzot arī tu te esi iekļuvis?»
«Es, Šveik, te esmu jau trešo dienu,» Mareks atbildēja. «Mani šurp atveda vilcienā no Dubnas. Jau piecas dienas neko neesmu ēdis, atskaitot pāris iepuvušus bumbierus.»
Šveiks paslEpus, lai citi neredzētu, izvilka no savas somas vēl gabalu maizes un iečukstēja Marekam ausī:
«Tu ēd tikai maziem gabaliņiem — lai neviens nepamana.»
Mareks noņēma savu cepuri, nolika to zemē, — pats ap- 'gūlās uz mutes blakus un, seju cepurē paslēpis, kari rija pasniegto maizes gabalu.
«To tu lieliski izdomāji,» Sveiks uzslavēja. «Tu proti rīt vēl labāk nekā cūka no siles. Bet dibens tev, biedri, gan ir stipri vien iekrities. Esi jau pagalam noliesējis.»
To teicis, viņš Mareka cepurē iebāza vēl gabalu maizes un -desas:
«Ed, brāl, to visu es nopelnīju karcerī. Nebūtu slikti tur visu laiku palikt.»
Pēc dažām minūtēm brīvprātīgais piecēlās, un viņa cepure bija tik tukša, ka ne drupaču no tās nevarēja izkratīt. Savu somu atraisījis, viņš pateicīgi paskatījās uz Sveiku:
«Biedri, tu esi līdzcietīgs — pabaroji izsalkušo. Lūk, te man ir vēl vieni zābaki, bet tev kailas kājas. Saņem, lūdzu, un valkā tos. Es viņus varēju pārdot par 10 kapeikām, bet gaidīju, kad liktenis atsūtīs labāku pircēju. Neesmu vīlies. Pats Dievs tevi ir šurp atsūtījis, Sveiki»