«Nekas, brāl! Tāpat reiz nosprāgsi kā suns! Labāk ātrāk pie miera …»
Pulkstens sešos rītā krievu zaldātu ķēdes ielenca gūstekņus, sadalīja tos atsevišķos baros, modinādami ar zābaķu spērieniem un kopā dzīdami ar šautenes rezgaliem. «Nu, celties! Pie darba!» skarbi skanēja pa visu nometni drēgnajā krēslā. Kijevu nocietināja. Visapkārt taisīja ierakumus, vilka dzeloņdrāšu žogus. Sie patriotiskie darbi bija jāveic badā mirstošiem austriešiem. Slāvu Krievija, tāpat kā panģermāņu Austrija un Vācija, nevēlējās velti barot no frontes ugunīm izglābušos gūstekņus. Tur tie būtu granātu saplosīti; te tie nomira badā uz dubļainiem salmiem.
«Nu, bērni, uz priekšu!» uzsauca konvoji sapulcētajiem gūstekņiem. «Dabūsiet brokastīs maizi, un tad — aidā — prom pie darba!»
Cieša zaldātu ķēde ieslēdza katlu, pie kura dubļos bija sabērta arī kaudze maizes klaipu. Pie katla komandēja krievu feldfēbelis: viņš pavēlēja pielaist tikai pa vienam gūsteknim. Tam tad pavārs katliņā ielēja kausu karstas putras un pasniedza gabalu maizes. Pārējie stāvēja, skatījās un gaidīja. Bet drīz viņu pacietībai pienāca beigas. Izsalkušie ļaudis saspiedās kā mūris — vienā neatdalāmā masā, un, kad radās jau šaubas, vai visiem barības tur pietiks — ķēde pārtrūka, pelēkā La v i n a klusi, bet drausmi pāri zemē notriektiem sargiem saklupa pie katla. Vienā mirklī šai plēsīgā jūklī maizes klaipi bija samīti, saraustīti un izsvaidīti pa gaisu, kur tos ķēra simtiem pirkstu un uzlasīja līdz pēdējai drumslai. Putras katlus atrāva cits citam tādā steigā, ka ar tiem paguva tikai mutes apdedzināt.
Atskrēja krievu zaldātu rota, ielenca dumpiniekus un izstiepa pret tiem šauteņu durkļus, bet neviens tos neievēroja. Tad praporščiks pavēlēja atkāpties, pielādēt šautenes un dot pirmo zalvi gaisā. Asi nošalca priežu galotnes, un lodes atrāva vairākus zarus, bet arī to gūstekņu barā neviens vēl nedzirdēja. Tur ļaudis cīnījās par ēdiena atliekām uz dzīvību un nāvi.
Praporščiks nobāla un apjuka, nezinādams, ko tālāk iesākt. Viņš jau gribēja pavēlēt šaut tieši barā, kad pēkšņi tur atskanēja skaļš, drausmīgs kliedziens, kas pat akmeņiem liktu nodrebēt. Zilpelēkā masa tai pašā momentā sastinga, tad sāka atvilkties un lēni izklīda. Krievu zaldāti bez kādas pavēles tagad dzenāja gūstekņus pa mežu un neskopojās ar sitieniem tiem, kam vien varēja piekļūt. Ap virtuvi dubļos palika tikai samītie un saspiestie, bet verdošā putras katlā gulēja kāds ungārs, kuru tur izsalkušais bars bija negribot iegrūdis. Viņš vārda tiešā nozīmē tur dzīvs izvārījās.
Nelaimīgo aiz kājām izvilka no katla, pašu katlu nocēla no uguns un aizvilka nomaļus. Praporščiks par notikušo ziņoja uz Kijevu. Kad pēc tam ieradās vesels soda bataljons un sāka sastādīt protokolu — izrādījās, ka katlā vairs putras nav, bet pašā dibenā guļ tikai austriešu kareivja cepure ar iniciāļiem «F. J. I.». Tajā putras bija palicis tikai vēl drusku ap pašiem burtiem, jo tos nevarēja tuvu aplaizīt, lai nepārgrieztu mēli. Visu katla saturu gūstekņi bija iztukšojuši, neraugoties uz to, ka tur bija izvārījies arī viņu nelaimīgais biedrs.
Pēcpusdienā no Kijevas atveda jaunus ratus ar maizi un vēl dažus katlus. Izvārītais ungārs tomēr bija licis drusku atdzīvoties komandantūras notrulušajai sirdsapziņai. Maizi dalīja līdz pašam vakaram, un gūstekņus virtuvei pieveda tikai pa desmitam reizē. Tur tagad stāvēja kazaki ar garām ādas pletnēm un rūpējās par kārtību, nopērdami visus pēc kārtas. Pēc tam nometnē atskanēja saucieni:
«Čehi, salasās kopā! Čehi, panāk te šurp pie manis!»
«Marek,» teica Sveiks brīvprātīgajam, ar kuru tas divatā bija nomaļus noskatījies «bada dumpi», jo abiem tiem uzturs vēl kādai dienai pietika. «Mēs turp vis neiesim. Tu vēl nepazīsti Krieviju. Viņi te gan meklē brāļus čehus, bet ēst tiem nedod gluži tāpat kā ungāriem. Kad es vēl dienēju Budejovicē, mums tur bija kāds kaprālis Cinčera. Viņš bieži staigāja pa kazarmām un sauca: «Man kancelejā vajadzīgs inteliģents cilvēks, kas prot vāciski un čehiski rakstīt. Bet tikai ar labu rokrakstu!» Bet, kolīdz kāds pieteicās, viņš izveda to uz trepēm, iespieda lupatu rokā un teica: «Ej tagad un iztīri klozetu,.
bet tik pamatīgi, lai tur viss spīdētu kā spogulis. Ja nebūs tā — tūlīt iesēdināšu karcerī.» Varbūt arī te viņiem tādi ir vajadzīgi. Kāda velna pēc mums līst, ja nezinām, kas tā par alu?»
Bet, kad viņi ieraudzīja, ka uz priedes celma stāv jauns krievu virsnieks un runā čehiski, abi nemanot pievirzījās tam gluži tuvu, lai labāk dzirdētu.
Tā bija gluži tāda pati runa, kādas viņi jau savās mājās bija atliku likām dzirdējuši. Jaunais virsnieks, kas saucās par Čehu un Austrijas virsnieku, ziņoja, ka Krievijā tagad esot nodibinājusies čehu družina, kas varonīgi cīnoties pret Austrijas varmācībām slavenās krievu armijas rindās. Ar ieročiem rokās esot jāieņem Vīne un Berlīne. Viņš neaizmirsa palīgos saukt arī Jana Husa un Zižkas viņā saulē aizgājušos garus un beigās skaļi kliedza:
«Brāļi, kareivji! Mūsu dzimtene ir briesmās. Tai cilpa jau apmesta ap kaklu. Kad runā lielgabali — katram mums jābūt cietam kā kramam!»
«Lieliska fantāzija! Gluži kā satīristam,» iečukstēja Mareks Sveikam ausī.
«Krodziņā pie Kalicas mums klejoja tāds pats tips,» Sveiks atteica. «Viņš sacerēja dzejas. Bet, kad piedzērās — runāja gluži tāpat kā šitais.»
«Austrijas vergs tu biji!» orators nobeidza, šos vārdus it kā Sveikam adresēdams. «Bet tagadējās ciešanas gūstā no tevis nomazgās šo smago grēku!»
Pēc viņa uz celma uzkāpa cits vīrs privātā, krievu kreklā sajozies. Arī viņš sāka sludināt, bet jau drusku saprātīgāk. Visus čehus — gūstekņus nosūtīšot uz Sibīriju, jo krievu valdība, ņemot vērā čehu piederību pie varenās slāvu ģints, nevarot pieļaut, ka tie te nomirtu no tīfa. Ja jau nu esot karš, tad vajagot arī karot un, kas to vēloties, varot tepat pierakstīties. Tādi saņemšot jaunus mundierus, dabūšot arī maizi un citus produktus pa pilnam.