Tai brīdī oficieris viņu paraustīja aiz žaketes un runātājs nobeidza sekojošiem vārdiem:
«Visi mēs esam brāļi — viena dzimta. Kad iesim karot, krievi mirs frontē par mums un mēs — par krieviem. Vai tad jūs savās dzīslās vairs nesajūtat īstas slāvu asinis?»
Pēc šī svarīgā jautājuma brašais kareivis Sveiks nostājās runātājam taisni priekšā un smaidīdams atbildēja:
«Jūtam gan, jūsu labsirdība!1 » Un, ar kazaka ādas pletni sasisto roku piedurknē ievilcis, vēl piemetināja: «Es tikai baidos, ka viņi te mums par daudz, tā slāvisma neiekaļ, kur tik pagadās. Katrs vis to nevarēs izturēt…»
Družinā neviens neierakstījās. Tad pēdējais runātājs vēlreiz apskatīja visus sapulcētos gūstekņus un teica:
«Tagad jūs esat Krievijā. Vismaz krievu himna jums jāiemācās. Viņu dzied tā …»
Viņš sāka vilkt melodiju. Krievu zaldāti piegrūda rokas pie cepurēm un izstiepušies palika stāvot, bet gūstekņi raudzījās mēmi un truli, nesaprazdami, par ko īsti jādzied. Tad oficieris apvainotā balsī atkal ierunājās:
«Vai tiešām neviens negrib iestāties karapulkos? Vai jūs vairs neesat brašie čehi?»
Atbildes vietā iestājās absolūts klusums. Oficieris un privātais, krievu praporščika pavadīti un uzraudzīti, aizgāja. Ceļā; privātais ierunājās:
«Brāl Vašek, tev nevajadzēja mani traucēt, kad sāku aģitēt pēc savas metodes. Es viņiem būtu sasolījis knēdeļus, šķiņķi ar kāpostiem, gulašu un alu. Tā mēs savervētu veselu bataljonu.»
Grupa čehu, kas bija salasījusies šos čehu oratorus klausīties, pamazām izklīda pa nometni. Gūstekņi raudzījās cits uz citu neuzticīgi, un, kad kāds izteica nedrošu piezīmi par dzirdēto, pārējie tikai paraustīja plecus.
Blakus dzeloņdrāšu žogam gulēja arī brašais kareivis Sveiks un mācīja Marekam krievu himnu. Naktī viņus izdzina no nometnes, aizveda uz Kijevas staciju un salādēja lopu vagonos. Gaismai austot, ieradās arī lokomotīve — un vilciens tad devās ceļā.
PIEKTĀ NODAĻA
Gūstekņus ved dziļi Krievijā. — Sveiks pētī Penzas staciju.
— Mareks pret savu gribu rāda pliku dibenu
Kad Prāgas pilsonis sataisās ceļā uz Turnovu, ap viņu salasās visa ģimene, visi paziņas, un, vērīgi aplūkodams savu ceļasomu, viņš saka sievai:
«Paklau, vecā, cik kotletes tu man ietini līdzņemšanai? Vai nepiemirsi desu? Vai tur ir arī pudelīte slivovicas? Var gadīdīties, ka ar laiku sāku justies nelabi, jo vilcienā man jāpavada — pasarg' Dievs! — veselas trīs stundas!»
Karš uz visiem laikiem bija iznīcinājis sliktu gremošanu, sirds un nervu kaites, sliktu apetīti. Sveiks un Mareks, kopā ar 42 citiem gūstekņiem, atradās vagonā, kas ritēja pa sliedēm uz
priekšu ar maziem pārtraukumiem jau ceturto dienu, bet neviens vēl tur nedomāja slimot. Arvien vairāk viņi aizvirzījās uz austrumiem, kur likās, ka bez mēra plašai Krievijai vairs nav ne gala, ne malas.
Reizēm vilciens apstājās kaut kur attālu no stacijām. Tad krievu zaldāti pavadoņi izdzina gūstekņus no vagoniem un veda pie karalauka virtuvēm, kur tie saņēma maizi, zupu un karoti biezputras. Pēc tam visus sadzina ateju vietā, tad sēdināja atkal vagonos, un vilciens ritēja tālāk.
Sis vilciens līdzinājās ce}ojošai zvērnīcai, kuru ceļā apstādina tikai tad, kad zvērus vajag pabarot. Ļaudis, kas tajā atradās, nekad nemazgājās, nepazina ķemmes, neskuva bārdas, un netīrumu kārta uz viņu miesām sakrājās arvien biezāka. Utis, kas ļoti ātri attīstījās šādā atmosfērā, pārpildīja jau visas guļvietas, jo neviens tās vairs neiznīcināja, un kareivji, kad tie atgriezās no atejas vietas un savu vilcienu vairs neatrada uz agrākām sliedēm, parasti vaicāja cits citam:
«Vai tu, brāl, nemanīji, kur palika mūsu bardaks uz riteņiem?»
Vagonam katrā pusē bija ierīkotas divas kārtas nāru, uz kurām varēja gulēt. Tie, kas uz tām paguva ieņemt vietas, naktīs varēja atpūsties guļus, bet vidū, koridorā palikušies sēdēja atvērtās durvīs, šūpojās tajās vilciena ritmā un turējās cits pie cita. lai neviļus neizkristu.
Milzīgā ieleja, nepārredzami kviešu lauki, rudzu, auzu, rāceņu un sīpolu sējumi aizzibēja uz rietumiem. Līdz ar tiem atkāpās zem papelēm paslēpušās sādžas, vējdzirnavas uzkalnos un lielas salmu kaudzes tīrumos, kur tās atgādināja milzīgas bekas ar nošķiebtām galvām. Gūstekņi skaitīja verstu skaitu pēc stabu atzīmēm un strīdējās par to, kurp īsti viņus ved. Vieni apgalvoja, ka uz Sibīriju, otri — ka uz Kaukāzu, bet trešie bija pārliecināti — uz Melno jūru.
Iedegās strīds par saulespuķu lauku nozīmi. Skolotājs, ai kuru Sveiks atkal bija iekļuvis vienā ešelonā, apgalvoja, ka šīs puķes audzinot tikai dekorācijas dēļ, jo krievi esot dzejiska tauta, par ko liecinot arī viņu literatūra. Mareks izteica pārliecību, ka saulespuķes dēstot kartupeļu vietā, kurus nekur nevarēja manīt, un Sveiks, šīs domas kopā savilkdams, piemetināja:
«Nūjā, viņi ir dzejiska tauta un saulespuķu sēkliņas grauž tikpat dzejiski kā vāveres riekstus. Pasaulē jau palaikam ir dažādi dzīvnieki.»
Jau nākamā stacijā Sveika izteiktās domas guva nepārprotamu apstiprinājumu. Iepretim gūstekņu vilcienam bija apstājies pasažieru vilciens, un tur zem trešās klases logiem atradās veselas grēdas sēkliņu čaulu. Pie loga sēdēja krievu zemnieks, pretim tam tāda pat zemniece. Viņi par kaut ko sarunājās, un tai pašā laikā uz galdiņa vidū ātri auga kaudze čaumalu, jo tās bira no abām mutēm gluži kā skaidas, kad koku zāģē.