Gūstekņu vilciens stacijā modināja dzīvu interesi un drīz vien kļuva par apbrīnošanas priekšmetu. Kad austrieši izlīda no vagoniem, tos ielenca vesels bars zemnieku līdz ar savām bābām un ziņkārīgi vaicāja:
«Cik gadu vecs? Vai zeme ir? Kristīts vai pagāns? Kad beigsies karš? Kurš uzvarēs?»
Viens no viņiem jokodams novilka Marekam blūzi, galvā uzmauca savu cepuri un tad priecīgi iesaucās: «Lūk, īsts krievu cilvēks! Kas nu var teikt, ka tas ir austrietis? Nu, Matrjona paskaties, kas par malaci!»
Pa vagona logu izliecās zemniece un, Marekā noraudzīdamās, priecīgi pasmaidīja. Tad viņa izvilka sev no kāju apakšas maisu, izņēma no tā gabalu baltas maizes līdz ar divām olām un teica Marekam:
«Nu ņem! Mūsu Jefims arī ir sagūstīts Vācijā.»
«Šiem zemniekiem ir tādas galvas kā nabagiem vai arī pašam Tolstojam,» skolotājs uzrunāja Mareku.
«Smalkas ceremonijas tie neievēro,» paziņoja Sveiks. «Frizieris te bagāts nevar palikt, bet interesanti gan būtu tās matu pinkas reiz pamatīgāk izsukāt. Palūk tikai, tāds mužiks ielien vagonā kailām kājām un ārā iznāk jau apāvies kā pats kungs. Nogaidīsim nu vēl, kas būs tālāk, kad tiksim pie jūras.»
Pasažieru vilciena lokomotīve iesvilpās, stacijā trīs reizes nozvanīja, un vagonu rinda sāka ritēt. Zemniece pa logu vēlreiz pamāja Marekam un piebēra tam pilnu sauju saulespuķu sēkliņu:
«Še, ņem! Un brauc laimīgs!»
«Sēsties! Sēsties!» visapkārt kliedza krievu zaldāti, un arī gūstekņu vilciens drīz sāka doties tālāk. Sveiks sēdēja durvīs, ēda maizi ar olu un teica Marekam, kas novietojās uz nārām:
«Tev, zēn, tomēr ir laime pie sievietēm, lai gan krievu lietās vēl nekā nesajēdz. Ja tev kādreiz ievajagās zināt, kā izdarīt netikumīgu priekšlikumu, tad griezies droši pie manis; es izmācīšu.»
Viņš nesavtīgi pateica Marekam frāzi, ar kuru var iekarot sava tuvākā sievu, pie tās pašas reizes arī izskaidrodams, ko īsti nozīmē teiciens «job tvoju maķ» un kādā gadījumā par tā lietošanu var dabūt «po morģe». Desmit minūtes vilciens viņus vizināja caur neskaitāmu māju rindām. Pretim pa ceļam no
stepes dzina daudz lopu — govis, vēršus, teļus, aitas un sivēnus. Neviens no gūstekņiem nevarēja droši pateikt, vai tur bija sādža, vai pilsēta. Beidzot vēl pamanīja, ka pie katras mājeles sakrautas melnu ķieģeļu grēdas, un atkal iedegās strīdi par to
nozīmi,
«Nūjā,» prātoja Sveiks, «tur droši vien drīzumā sāks pamatīgi būvēt. Līdz pavasarim būs pavisam jauna pilsēta gatava.»
«Bet kāpēc gan tagad neviens nekā neceļ? Stacija bija uzcelta no sarkaniem ķieģeļiem,» atteica skolotājs.
«Sie melnie ķieģeļi ir sakrauti pie katras dzelzceļa būdas,» piebilda vēl Mareks. Bet kādam mērķim šie ķieģeļi bija domāti, par to tomēr neviens netika īsti skaidrībā.
Atkal piestātne. Gūstekņi jau uzdrošinājās parādīties arī uz perona, kur dažs tiem iedāvināja kapeiku, bulku vai cukura graudiņu, bet krievu zaldāti dzina viņus prom, grūzdami ar delnām pa pakaušiem.
Atrada ari, ka katrā stacijā ir katls ar vārītu ūdeni. Tā ka putru dabūja tikai pēc apmēram 36 stundām reizi, tad starplaika varēja vismaz ar karstu ūdeni vēderu izskalot. Kijevā atņemto pudeļu un katliņu vietā katrs iegādājās kādu trauku, kas pagadījās ceļa: uzlasīja nosviestas konservu bundžas un caurus katliņus, kurus aizlāpīja ar maizi. Krievu zaldāti viņiem iedeya milzīgas koka karotes, ar kurām neviens neprata ēst, bet tie, kam vēl bija laimīgi uzglabājušies naži, ņēma no lokomotīves bērzu šķilas un paši izdrāza sev karotes.
«Karš ir panācis to,» teica namdaris Neztičeks no Kloko- tas, «ka tagad neviens ne no kā vairs nebaidās; visi ir kļuvuši gudri un viltīgi kā pērtiķi. Lūk, ar šo pašu nazi, kad to notrīsu pret ķieģeli un uzasināšu pie papēža, es noskūšu arī bārdu. Galvenais: nevajaga tikai baidīties! Arvien vairāk drosmes kultūras un civilizācijas iekarošanā! Bukovinā mums klājās slikti, un tur reiz man tā iegribējās nodzerties piena, ka savu dzīvību varētu atdot par krietnu litru.»
«Bet es gribu alu!» iesaucās Sveiks. «Muldi, par ko vien gribi, tikai alu liec mierā! Citādi es nomiršu aiz slāpēm.»
«Oficieri mums bija tādi paši dienaszagļi kā visā pārējā armijā,» turpināja Nezničeks. «Zaga gaļu un mums deva arvien mazāk un mazāk, tā iekrādami drīz vien divas dzīvas govis, kuras bija slaucamas. Piena, sviesta un krējuma viņiem nekad netrūka. Mums vajadzēja izrakt virsniekiem īpašu pagrabu, kur tie noglabāja savus produktus un naktīs lika tos apsargāt
Vienreiz es tā stāvu sardzē un klausos, kā mierīgi gremo govis. Un atkal mani sagrābj tāds izsalkums pēc piena, ka var vai_ traks palikt. Izslaukt nebija iespējams. Jau reiz es pamēģināju, bet izrādījās, ka izspiests viss līdz pēdējai lāsei. Apskatos pagraba durvis: sprādze nav stipra, kā aizbāzu ba- joneti un rauju — tā vaļā ir. Kungi, es jums nemeloju: oficieru kungiem tur bija tik daudz sviesta, vesels kubls biezpiena un pods skāba krējuma, ka visu to tikko spēju laukā iznest. To krējumu turpat uz vietas laimīgi izdzēru, sviestu paslēpu, bet ko iesākt ar biezpienu? Atstāt bija žēl, piecelt biedrus un izdalīt — arī likās bīstami, jo kāds tomēr varētu nodot. Beidzot izdarīju tā: novilku pats savas apakšbikses — tās bija man vēl tīras, io nēsāju tikai piekto nedēļu — aizsēju katra stilba galu atsevišķi un tad iekšā ērti sabēru visu biezpienu, šo trauku aiznesu uz tīrumu un paslēpu kaņepēs. Virsū uzliku dēli un uz dēļa akmeni. Sprādzi pie durvīm atkal tā piekabināju, it kā nekas nebūtu noticis.
Jūs varat gan iedomāties, kāds tracis izcēlās nākamā rītā? Hetmans, leitnants un kadets -— tāds nopuņķojies puika — skraidīja apkārt kā aizšauti suņi. Kalējiem viņi uzdeva visas durvis nekavējoties apkalt ar biezu skārdu un vienas vietā pielikt veselas sešas sprādzes.