Kādā stacija Sveiks pazuda uz ilgāku laiku un atgriezās pavisam skumīgs:
«Es gribēju telegrafēt caram, lai viņš liek atdot man manus trīs medājus — signutn ļaudamas —, bet viņi mani izsvieda no kantora. Sarūgtināts, es par to naudu nopirku galertu.» To teicis, Sveiks Marekam pasniedza kādu smirdošai līmes līdzīgu savārījumu, no kura laukā rēgojās cūku sari un govju, spalvas.
«Man krievu naudas Vievajag,» Sveiks turpināja, pa kabatām grābstīdamies. «Negribu iedzīvoties. Uz Prāgu līdzi nevedīšu ne kapeiku. Visu, ko vēl nepagūsim te apēst, nodzersim' Galitčā. Velns lai parauj, kas tie krievi par vareniem muļķiem* karot grib, bet šņabja nav pašiem vairs ne lāses.»
Atkal viņi brauca un atkal cītīgi kontrolēja ceļu. Nebija vairs šaubu, ka vilciens virzās atpakaļ uz Kijevu. Katrā stacijā Sveiks izlīda no vagona un pirka bufetē, kas labs vien tur pagadījās. Vagonā viņš atnesa bulkas, augļus, desas, gurķus,, tomātus, taukus, sīpolus un kopā ar Mareku tad palēnām notiesāja visus šos gardumus, citiem skaudīgi apkārt noraugoties.,
Sekas nevajadzēja ilgi gaidīt. Sevišķi tās piemeklēja brīvprātīgo, kas katrā piestātnē skrēja pāri sliedēm, nolaida bikses .un sēdās stepes garajā zālē. Graizes vēderā kļuva arvien asākas, un drīz vien Marekam vajadzēja, arī pat vilcienam ejot,, sevi atvieglot pa pusatvērtajām durvīm, Sveikam viņu pieturot.
Nākamā dienā vilciens apstājās pie kādas lielas pilsētas preču stacijas. Lokomotīve aizbrauca pēc ūdens. Gūstekņi nodomāja, ka apstāja būs ilgāka, izlīda no vagoniem, un Mareks mudīgi vien aizdiedza uz atejas vietu. Kolīdz viņš to bija atstājis — ievajadzējās atkal no jauna tur atgriezties. Pa to laiku lokomotīve bija atgriezusies, atskanēja zvans, krievu zaldāti, uzsauca: «Sēsties! Ātrāk!», un vilciens sāka kustēties.
«Marek, ātrāk! Dieva dēļ, Marek, skrej šurp! Mēs jau braiL* cam!» Sveiks izmisis kliedza, ko spēja.
No nokaļķotiem dēļiem, kuri iežogoja atejas vietu, izlēca:' Mareks un, nolaistās bikses ar rokām pieturēdams, visiem spēkiem drāzās pakaļ aizejošajam vilcienam. Laimīgi viņš sasniedza vagonu, ieķērās durvīs, un skolotājs to vilka uz augšu, lai nepakristu zem riteņiem. Bet Mareka kāja kļūmīgi ietinās kāpnēs, kas bija sasietas dzeloņdrātīm, bikses aizķērās aiz dzeloņiem un kopā ar apakšbiksēm noslīdēja līdz pat zābakiem.
Taisni šai nelaimīgā brīdī vilciens devās cauri stacijai, kur uz perona daudz pasažieru gaidīja ātrvilciena ierašanos. Viņu. priekšā atklājās nejēdzīga aina: vagona durvīs, kā zirneklis, karājās puskails cilvēks, un viņa dibengals, saules apspīdēts, it kā apsveica šīs pilsētas cienījamākos pārstāvjus. Visu pāršalca smieklu vilnis. Bet no vagona tam atbildēja Sveika laipnā balss:
«Turies, draugs! Vilciens jau stājas un mēs tevi uzvilksim! Ei, hip, hip, urā!»
Palīgā pieskrēja vēl vairāki gūstekņi, un kopīgiem spēkiem tie Mareku ievilka vagonā.
Pēc pusstundas visi jau pārliecinājās, ka nu brauc pa citu līniju. Nākamā dienā visi atradās Voroņežā, kur viņus novietoja nometnē.
Gadījums ar Mareku bija gari un plaši aprakstīts «Russkoje Slovo», ka ar nolūku apsmieta krievu labākā sabiedrība. Turpat tālāk sekoja ziņojumi, ka Vācijā un Austrijā krievu gūstekņus jūdzot arklos, dedzinot viņiem papēžus ar karstu dzelzi, no mugurām izgriežot ādu siksnām un tās vietas apberot ar sāli. Ziņojums beidzās ar aicinājumu krievu zaldātiem — atriebt gūstekņiem par savu brāļu ciešanām.
Kad Voroņežā Mareks lasīja šos gabalus un rindu pa rindai centās tos pārtulkot, Sveiks mierīgi teica:
«Var tūlīt redzēt, ka arī te avīzēs raksta tādi paši duraki, kā pie mums.»
SESTĀ NODAĻA
Gūstekņi «izvēlas» jaunus vārdus. — Sveiku, Mareku un Zveršinu iegūst kāds sādžinieks
Kad karā kāds virsnieks izrādījās tik liels zaglis, ka sāka jau apdraudēt veselus frontes rajonus, kur tas darbojās, tad viņu parasti pārcēla aizmugurē par kādas gūstekņu nometnes pārzini. Kareivis, kas iekrita šādā gūstā, bija jau tikpat kā dzīvs aprakts. Valstij, kuras pilsonis tas bija, viņš vairs neinteresēja, jo tam nevarēja pavēlēt nobendēt ienaidnieku kareivjus. Bet arī ienaidnieks, kuram viņš bija padevies, nebija ieinteresēts šādu kareivi sargāt un barot. Ja kāds tomēr izturēja un visu pārcieta — tas bija tikai viņa paša nopelns un privā.tā darīšana.
Nometne Voroņežā, kurā iekļuva Sveiks ar Mareku, bija domāta tālākai gūstekņu nosūtīšanai. Tur viņus sadalīja un nodeva darbos. Nometnes komandants bija kāds vecs kapitāns Aleksandrs Fjodorovičs Popovs. Personīgās īpašības, kas viņu ievirzīja šai postenī, slēpās dziļi šī daudziem tūkstošiem līdzīgā virsnieka dabā un darbā. Gūstekņiem viņš deva mazāk mai« zes, nekā tiem pienācās, zaga gaļu, nedeva cukuru, bet tēju pavēlēja savarīt katlos. Pavāri, kurus arī ņēma no gūstekņu vidus, to pašu tējas mazumiņu, ko tie dabūja, paturēja paši sev un ūdeni katlos nokrasoja ar pelniem. Popova svētīgā darbība sava maka labā droši vien būtu sasniegusi vēl plašākus apmērus, ja viņu reižu reizēm nepārbaudītu kara apgabala priekšnieks — ģenerālis Zaharovs un ja nometnē neatrastos kazaki — invalīdu sardze. Zaharovs bija stingrs, inteliģents un taisnīgs cilvēks, kas labprāt uzklausīja gūstekņu sūdzības un mēģināja tiem tomēr palīdzēt. Donas kazaki — krietni dresēti karavīri — izturējās pret gūstekņiem oficiāli, bet cienīgi, kā pret sev līdzīgiem, un pašlepnums viņiem neļāva šos ļaudis aplaupīt.