«Tad tu laikam būsi akurāt tas pats, ko vienreiz izsvieda no Maglaja alus bodes? Toreiz dzēri kā pats lopiņš un beidzot vēl negribēji samaksāt. Tur sādžā es uzmanīšos, kad man kādreiz gadīsies ar tevi krogus darīšanas.»
Ierēdnis sasauca zemniekus vienkopus un nolasīja tiem instrukciju, kā izturēties pret gūstekņiem. Bija uzdots stingri raudzīties, lai sagūstītie neaizbēgtu, lai tiem nerastos sakari ar sievietēm, lai nenostrādinātu vairāk nekā strādā paši un ēst lai dotu tādu pat ēdienu, kādu pašu mājā lieto.
Bagātais zemnieks, kas sevi nosauca par Trofimu Ivanoviču — lai viņa jaunie strādnieki zinātu, pie kā tie brauc, aizveda
Sveiku, Mareku un Zveršinu uz tirgus laukumu, iejūdza tur platos ratos divus zirgus, pavēlēja gūstekņiem sēsties iekšā un beidzot ieleca arī pats, grožus rokās turēdams un zirgiem uzsaukdams:
«Nu, pūcē gaiši uz priekšu!»
SEPTĪTĀ NODAĻA
Gūstekņi iepazīstas ar krievu māju. — Piedzīvojumi pirtī.
— Notikumi stepē
Krievu zemnieks veda šveiku, Mareku un Zveršinu savos ratos laukā no pilsētas. Apkārt viņiem pletās nepārredzami, vietām jau nopļauti kviešu lauki ar tādām labības stirpām, kādās Čehijā sakrauj sienu. Zemnieks, ievērojis, ka gūstekņi uzmanīgi skatās, skaidroja:
«Mēs jau esam ar kviešiem galā. Vēl jāpabeidz sienu pļaut — tad vedīsim visu rnājās. Maizes tagad būs Dieva svētība. Drīz jau būsim arī mājā.»
Kviešu lauki vietām pārmainījās ar saulespuķu sējumiem un pļavām. Zāle sāka jau izkalst. Sveiks to rādīja Zveršinam un teica:
«Palūk, cik viņi prātīgi ierīkojušies: ļauj sienam izžūt tāpat, bez nopļaušanas.»
Pēc četrām stundām viņi iebrauca sādžā, kur tūlīt pretim iznāca vesels bars bērnu un sieviešu. Visi ar bailēm un izbrīnu aplūkoja atvestos gūstekņus, jo tādus redzēja pirmo reizi savā mūžā. Zētā zemnieku sagaidīja sieva ar divām pieaugušām meitām.
«Lūk, austriešus atvedu,» teica viņām Trofims Ivanovičs, no ratiem izlēkdams. «Ierēdnim veselu rubli iesmērēju. Sastāstīja viņš man pilnu galvu, ko un kā ar šiem apieties. Labi barot, piecus rubļus mēnesī maksāt un neļaut pie bābām gulēt.»
Abas meitas skaļi iesmējās, saimnieks izjūdza zirgu, tad paņēma viesus zem rokas un teica:
«Iesim nu pusdienot.»
Viņi iegāja tumšā, zemā, ļoti netīrā istabā, kur pie neaptēstu baļķu sienām, zirnekļu tīklu apvītas, karājās vairākas svētbildes. No dažām bronzētām bildēm noraudzījās Kristus galva, no citām sēri smaidīja zeltītu Dievmāšu tēli.
«Nu, sēdieties tur,» norādīja Trofims Ivanovičs uz koka lāvu.
Saimniece un meitas palika brīdi pie durvīm stāvot un nedroši raudzījās uz gūstekņu savādo uniformu. Bet drīz viņas laikam pierada, panācās tuvāk un sāka atvestos apbērt dažādiem jautājumiem:
«Vai jums sievas ar' ir? Un bērni? Vai zeme tāda pati kā te? Vai kāposti paaug?»
«Tā ir mana saimniece,» steidzās paskaidrot Trofims, «bet šīs te manas "meitas — Nataša un Dūņa.»
Dūņa — lieliski nobriedusi meitene, kuras kuplās krūtis bija turklāt vēl cieši iežņaugtas diezgan vaļīgi šūtā blūzē, nocēla Zveršina cepuri un ziņkārīgi paglaudīja galvu. Tad pētoši paskatījās arī uz Mareku un beidzot teica tēvam:
«Ragu viņiem nav, un acis katram divas. Bet batjuška baznīcā teica, ka visi austrieši esot antikristi, pierē tiem atrodoties tikai viena acs un ragi kā vēršiem. Varbūt, ka viņi nemaz nav mūsu īstie ienaidnieki?»
«īsts muļķis ir tas mūsu batjuška,» pārliecinoši atteica Trofims. «īsts muļķis. Viņi ir tādi paši ļaudis kā mēs. Un visi prot lasīt un rakstīt. Ierēdnis teica, ka viņi pat arbūzu ar dakšiņām ēdot. Bet tagad lieciet pusdienas galdā!»
No milzīgas krāsns kaktā saimniece izvilka lielu, apkūpē- jušu čuguna podu, meitas uzlika galdā koka bļodu un raibi izrakstītas koka karotes. Tad Trofims Ivanovičs cienīgi nostājās pret svētbildēm, sāka krustīties un klanīties. Viņa priekšzīmei sekoja sievietes.
«Viņi skaita lūgšanu pirms ēšanas,» ierunājās Mareks.
Slovāks Zveršina tūlīt piecēlās, pievienojās mājiniekiem, sita sev pa krūtīm, murmināja katoļu baznīcas mesas un meta mazus krustiņus pret pieri, muti, rokām. Redzēdams, ka lūgšanas ievelkas garumā, arī Sveiks nolēma ņemt dzīvāku dalību:
«Pamēģināšu arī es izskaitīt kādu pātaru. Varbūt, ka viņu Dievs par to dos krietnas pusdienas.»
Viņš nostājās blakus pašam saimniekam un sāka centīgi vien locīties un krustīties, līdz beidzot tā aizrāvās, ka palika pats beidzamais un citi vēl labu brīdi dabūja nostāvēt, viņa dievbijību apbrīnodami.
«Lūk, īsti kristīts cilvēks,» uzslavēja Trofims. «Prot Dievu lūgties gluži pēc mūsu modes.»
«Bet tas tur vēl nav iemācījies,» aizbildināja Sveiks Mareku, kas bija palicis viens pats pie galda sēžot. «Malkas gabals tāds! Arī krievu valodu vēl lāga nesaprot. Suņa bērns.»
Lielajā b]odā saimniece no čuguna katla ielēja boršču, un tūdaļ visi ķērās pie karotēm. Varēja redzēt, ka bļodā karstā ūdenī bija sabērti kāposti, tomāti, piparu pākstis, kartupeļi un vēl kādi gluži nepazīstami zajumi. Pacienādama, saimniece lūdza vispirms no zupas izlasīt mušas, jo tās tur bija sakritušas jau lielā skaitā. Katram viņa rokās iedeva baltas maizes gabalu un pamudināja:
«Ēdiet, ēdiet! Borščs man vēl daudz. Krāsnī glabājas otrs tikpat liels katls.»
Visi sparīgi strēba boršču no kopējās bjodas, un, kad maltīte jau tuvojās beigām, Sveiks noprata, ka Trofims ar sievu un meitām kaut ko pārrunā par «baņu». Ēdot Mareks nāca pie slēdziena, ka par tik sliktām pusdienām nav vērts tik ilgi Dievam pateikties. Tam piekrita arī Sveiks:
«Ko darīt? Tagad jau dievi tādi skopi padevušies. Varbūt,, ka kādam no viņiem ir mīkstāka sirds, bet tad gan vajadzīgs pamatīgi lūgties, lai kaut ko labāku izplēstu. Libnā dzīvoja reiz viena tāda Ella Bendrova — kārtīga meitene, bet nevienu mīlestības atklājēju viņa neuzklausīja, kamēr tas nebija viņai nopircis jaunu blūzi.»