«Nu, bērni, iesim nomazgāties,» teica Trofims, pieceldamies no galda un dodams mājienu viņam sekot. Gūstekņus viņš izveda cauri sētai līdz mazai mājelei, kas līdzinājās vecam šķūnītim. Kad viņi tur iegāja un Mareks pārliecinājās, ka šī vieta nav īsti tā, par ko to bija noturējis, viņš vaicāja saimniekam: «Kur te ir atejas vieta?» — «Paskrej vien kādu gabalu stepē,» Trofims atteica. «Mums te nužņiks nav vajadzīgs.»
Brīvprātīgais paklausīja un pazuda. Saimnieks Sveiku un Zveršinu iestūma vēl pa vienām durvīm dziļāk un lika tiem saprast, ka abiem jāizģērbjas. Pats viņš palīdzēja novilkt kreklus un bikses. So veļu izkāra turpat uz valga, un, tā kā apkārt bija diezgan tumšs, Zveršina sāka baiļoties par savu drošību: «Kur mēs tagad esam iekļuvuši? Ko te ar mums darīs? Liekas, tā kā kūts, kā tukšs stallis …»
«Šoreiz tu atkal, draugs, neesi pareizi trāpījis,» atsaucās Sveiks. «Mēs atrodamies īstā krievu «baņā». Mēs, čehi, ar šo vārdu apzīmējam cietumu. Jau ierēdņiem pilsētā mūsu saimnieks nosolījās mūs tūlīt sūtīt «baņā». Nu redzēsim, kā viņš te mūs ieslodzīs.»
Tagad Trofims Ivanovičs abus prātniekus iestūma vēl dziļāk — kādā šaurā, pavisam tumšā telpā — un tiešām aizbultēja durvis uz āru. Tikai kaut kur zemē, pie paša kula, atradās neliela šķirba, pa kuru drusku iekļuva, gaisma. Saimnieks abus nosēdināja uz lāvas, pats paķēra spaini ūdens un uzgāza to kaktā uz sakarsētas krāsns ceriem. Balta garaiņu šalts spēji uzšāvās no turienes, un ass karstums apsvilināja abus izģērbtos gūstekņus. Bet Trofims par to neuztraucās. Viņš mierīgi ar stangām paņēma vienu nokarsēto akmeni un iemeta to otrā spaiaī, kur ūdens tūlīt sāka šņākt un burbuļot. Klusi un aukstasinīgi, kā īsts bende, viņš sagatavojās soda izpildīšanai. Abi cehi gluži labi zināja, ka tā savā laikā jau ir mocīts viņu kalnietis laupītājs Janošiks, kad tas ar labu neizdeva savas bandas dalībniekus.
Zveršina drebēdams piespiedās pie Sveika sāniem.
«Man, biedri, liekas, ka mums šīs mocības gan vairs neies garām,» Sveiks ierunājās un apkampa savu likteņa brāli. «Viņš tur, droši vien, izmēģina, vai akmeņi diezgan karsti nokaitēti. Un tad liks mums pa tiem staigāt, lai pārliecinātos, vai neesam krievus frontē noslepkavojuši. Tagad viņiem ir liels dzelzs trūkums, un tādēļ šo materiālu apmaina ar lētāku spīdzināšanas rīku — akmeni. Tu, biedri, laikam vēl nezini, kā īsti radās lielās tēraudkausētavas Boldinā Mūtē un Kladno? Pirmie pasūtītāji tur bija jezuīti, kuriem vajadzēja mocīt sievietes, lai pārliecinātos, vai tās nav raganas.»
Rūpīgi sagatavoto spaini Trofims Ivanovičs uzlika uz lāvas, tad uzšāva uz ceriem vēl krietnu šalti ūdens. Kamēr tur šņāca un sprēgāja un balts, karsts garaiņu mutulis ietina abus nelaimīgos, pats saimnieks vēl kaut ko uzkliedza un tad ātri izlēca pa durvīm laukā, tās cieši aizsizdams.
«Viņš laikam sauca «mirstiet!» zobus klabinādams, čukstēja Zveršina un vēl ciešāk piespiedās Sveikam. «Mums te vajadzēs izsust, izcept, un tad viņi mūs abus kā cepešus apēdīs…»
Karstie garaiņi piepildīja visu telpu. Sveikam pa visu miesu plūda sviedri, kurus viņš centās vismaz no sejas noslaucīt. Acis kaisa, mutē sūcās kaut kas sājš, ko viņš mēģināja izspļaut atpakaļ, vienlaikus Zveršinu mierinādams:
«Mēs tagad esam akurāt kā šķiņķi, kurus žāvē uz ārdiem. Labi vēl, ka viņš mūs cep šādā veidā. Padomā pats, kas notiktu tad, ja savus cepešus šis zemnieks iedomātos vēl apliet ar pannā kausētu sviestu. Bet šitā mūs tikai ar sutu dabūs gatavus. Vai neatceries, kā tas čehu oficieris Darnicas nometnē teica: gūsts ir tā tīrīšanas uguns, kur katrs jāpārkausē, lai tas tiktu vaļā no saviem noziegumiem un caur ciešanām tīrīts varētu ieiet jaunā paradīzē.»
«Tad tāpēc šis bende mums uzsauca: mirstiet», iestenējās 2veršina … «Nekad es nebūtu ticējis, ka man pienāks šitāds gals…»
Runātājs nokāpa no lāvas un izlaidās guļus uz grīdas, šai pasaulē padzīvot gribēdams vēl dažus brīžus ilgāk. Sveiks šoreiz neatbildēja. Apkārt bija kluss un tumšs kā kapā. Tikai pie griestiem kaut kas pakšķēja — tur pārsprāga un nobeidzas mazie kukainīši veļā, jo tādu karstumu tie vairs nespēja mierīgi izturēt.
«Te vismaz vēl var drusku elpot,» ierunājās atkal Zveršina. «Te ir viens spainis ar aukstu ūdeni. Nāc un nodzēries pēdējo reizi,» viņš vēl piemetināja un pats iebāza visu galvu šai traukā. Pēc tam viņš rāpus aizlīda līdz durvīm, sāka tās dauzīt ar dūrēm un kliedza: «Glābiet, glābiet! Mēs degam! Mēs mirstam! Palīgā — ātrāk!»
Taču neviens neatsaucās. No krāsns vēl arvien nāca tāda suta, ka pat pie durvīm kļuva grūti elpot, un Zveršina, manīdams, ka šveiks jau kāri dzer pie spaiņa, aizlīda pie savām drēbēm. Tur viņš no kabatas izvilka mazu lūgšanas grāmatu melnos ādas vākos, piespieda to sev cieši pie krūts un tad atkal nogūlās uz grīdas. Tur viņš ar grāmatu pielīda pie spraugas, pa kuru iespīdēja gaismas svītra, un, rindas un teikumus sajaukdams, sāka lasīt lūgšanas.
«Es gan pirms nāves gribu vismaz siltā ūdenī nomazgāties,» nolēma Sveiks. Mums taču tik daudz netīrumu pielipis, ka kauns būs tādiem rādīties saimnieka galdā. Neblamēsim savu ķeizaru — mirsim ar tīru ādu!» un viņš rūpīgi sāka sevi aplaistīt ar silto ūdeni.
«… lūdzu par svēto tēvu — mūsu bīskapu,» murmināja Zveršina, kā aizslāpis zutis rīdams pa šķirbu ieplūstošo gaisu. «Kungs, paklausi manu lūgšanu, un lai mans sauciens nokļūst līdz Tavām ausīm. Aizdedz ar svētā gara uguni mūsu sirdis, lai mūsu miesas Tev varētu kalpot šķīstas un neaptraipītas . ..»