«Vai tev te vēl uguns trūkst?» vientiesīgi ievaicājās Sveiks, atkal dzerdams no spaiņa.
«Ak Kungs, Tu visu karaļvalstu, sevišķi ticīgās Austroungārijas sargs un gādnieks,» Zveršina lasīja tālāk. «Svētī mūsu monarhu un mūsu karali Franci Jozefu I…»
Sveiks pacēlās uz ceļiem un pastiepa rokas uz augšu:
«Jā, jā, arī mūsu feldfēbelis vienmēr teica, ka katra īsta kareivja pēdējai domai jābūt par savu lielo valdinieku.»
«.. . lai Tavā apsardzībā viņš labi valdītu un vadītu savus ļaudis.»
«Āmen!» Sveiks pabeidza.
Brīdi Zveršina klausījās, vai kāds no ārpuses tomēr netuvojas. Bet, kad pēdējās cerības izrādījās veltas, viņš atkal atvēra grāmatu un izmisuma pilnā balsī sāka lasīt pirmo lūgšanu, kāda tur pagadījās:
«Šķīstās jaunavas baušļi un lūgšanas: Cenšanās patikt ir pirmais solis uz krišanu. Atrodi vispirms ceļus, kā patikt Dievam, un tad-Tu patiksi ari visiem godīgiem cilvēkiem.»
«Kad es vienreiz gulēju Brodas slimnīcā,» Sveiks šo mācību papildināja, «tur bija kāda glīta mūķene vārdā Anastasija. Tik lieliskā meitenē katrs bez pūlēm iemīlējās. Viņa turklāt varēja būt arī svēta, bet sapinās ar dakteri, no viņa dabūja bērnu, bet par sievu viņš to gan nepaņēma.»
«…nekaunīgs apģērbs un vieglprātīgā koķetēšana,» turpināja Zveršina, «samaitā dvēseli. Taisnība un godīgums vis- krāšņāk izgrezno tavu dzimumu. Daudzas jaunavas ātri sāk norūpēties par precēšanos un nekautrējas to bezkaunīgi izrādīt, tādēļ neviens tās neņem, jo viņas izlieto neatļautus līdzekļus …»
«Labāko līdzekli krūšu audzināšanai pārdod Anna Baļcova no Koširšas,» Sveiks atgādināja. «Viņa pati šo lielisko līdzekli pagatavo sievieēm, bet viņas vīrs — vīriešu vajadzībām. Prāgas avīzēs viņš bieži ievieto tādus sludinājumus: «Kur spalvu nav, tur tādas arī nekad neizaugs!» vai «Bērni ir katras ģimenes laime!»»
«. . . un kas gan šajā pasaulē spēs atalgot tavu godu un nevainību, ko tev nolaupījis nekaunīgs blēdis ar saviem solījumiem?» svinīgi vaicāja Zveršina, lasīdams tālāk.
«Neviens!» Sveiks pārliecinoši atbildēja. «Neatliks nekas cits, ka viņai vajadzēs vien to blēdi izvazāt pa visām tiesām, kamēr beidzot tiks pie saviem alimentiem.»
Zveršina izlasīja visus desmit šķīstās jaunavas baušļus un tad ķērās pie viņas lūgšanām, diktā balsī piesaukdams Dievu, lai tas aizdzītu prom katru bezkaunīgu kārdinātāju. Blakus viņam nogūlās pusaizslāpušais Sveiks, arī cenzdamies notvert kādu svaiga gaisa malku. Zveršinas grāmatā ieskatījies, viņš vaicāja:
«Vai mirstoša laulāta pāra lūgšanas tev tur nav? Tādas, kad abi mirst uz reiz, kā mēs tagad . . .»
Pēc šiem vārdiem Trofims Ivanovičs atgrūda durvis, pa tām iestūma izģērbto Mareku un pats ienesa viņa drēbes, lai tās karstumā iztīrītos no utīm. Abus austriešus viņš ieraudzīja jau pa pusei izkusušus uz grīdas guļam, laipni papliķēja pa sēžamām vietām un apvaicājās:
«Nu, bērni, vai krietni izpērāties?» Tad viņš paņēma tukšo spaini un aizgāja pēc jauna ūdens.
«Man slāpst!» iesaucās vēl Sveiks, bet tūlīt jau arī saimnieks bija atpakaļ. Viņš atnesa šoreiz gabalu ziepju. Uz silto ūdeni norādīdams, pavēlēja saziepēt visu ķermeni un tad mazgāties.
Mareks tūlīt saprata, ka viņi te atrodas primitīvā krievu pirtī. Viņš zināja arī, ka vajag mazgāties un saviem diviem bēdu brāļiem parādīja labu priekšzīmi. Trofims atnesa jaunu ūdeni, meta atkal spaiņos karstos akmeņus, lēja uz ceriem aukstas šaltis un karstos garaiņos pats ātri izģērbās, uzlēca uz lāvas, kaut kur izvilka bērzu slotu, tā pērdams savu miesu, ka tā drīz vien bija sarkana kā novārītam vēzim. Aiz lielas labpatikas viņš vāļājās pa laipu, spurca, rūca un kliedza, līdz beidzot Sveiks paķēra slotu un sparīgi ar to sāka pamielot Mareku un Zveršinu, abus turklāt pamācīdams:
«Lūk, jums visīstākais atutošanās preparāts! Nosist pa vienai — tas velkas pārāk garlaicīgi. Mēs domājām, ka te mūs pašus mocīs, bet nu izrādās, ka iznīcina mūsu ienaidniekus. Lai dzīvo augsti krievu svētā inkvizīcija!»
Nākamā rītā Trofims Ivanovičs sakrāva vezumā trīs izkaptis, krūzi ar ūdeni, maisu ar maizi un katlu zupas vārīšanai. Tad viņš aizskrēja pie namiņa, kurā gulēja gūstekņi. Bija vēl tumšs. Tikai tālu austrumos vēl neredzamā saule raidīja jau augšup pirmos sārtos starus, un Trofims Ivanovičs ar manāmu labpatiku pats sev paziņoja:
«Būs labs laiks.»
Tūlīt pēc tam, namiņa durvis atvēris, viņš pērkona balsī ieaurojās:
«Ge-ge! Ge-ge! Mostieties, celieties!»
Mareks no izbailēm pielēca kājās. Zveršina vienā lēcienā gribēja izmukt laukā, bet iedrāzās saimniekam taisni krūtīs. Sveiks turpretim, uz otriem sāniem apgriezdamies, pa miegam nopukojās:
• «Velns jūs lai parauj! Netrokšņojiet. Citādi jūs arestēs par naktsmiera traucēšanu.»
«Ge-gc-ge!» ierēcās atkal saimnieks taisni pie viņa galvas. «Nu celies, celies! Jāizbrauc stepē — pie darba.»
«Ja pie darba, tad cita lieta,» Sveiks nožāvājās. «Bet ko mēs tur darīsim?»
«Nu ātrāk, ātrāk ģērbties!» saimnieks jau kļuva nepacietīgs. «Drīz būs jau rīts!»
Trofims Ivanovičs izgāja un iejūdza orē zirgus. Viņa meitas arī jau bija pagalmā. Viņas iejūdza vēršus citos ratos,
«Goda vārds, Sveik,» ierunājās Mareks. «Pulkstenis nav vēl divi. Pie mums tagad vēl īsta pusnakts.»
«Nu, lūk!» uzvaroši atsaucās Sveiks. «Es viņu, protams, varētu arestēt, ja te tikai būtu kāds policists pie rokas.»