Trofimu Ivanoviču šie draudi nemaz nepārsteidza. Viņš ieradās atkal pie saviem gūstekņiem un mudināja:
«Ātrāk, ātrāk, bērni! Mums tālu ko braukt.»
«Es vēl neesmu muti nomazgājis,» protestēja Mareks.
«Nav vajadzīgs. To tikai kungi dara. Zemnieks peras reizi nedējā un diezgan.»
«Bet es, saimniek, vēl gribu izdarīt manikīru,» Sveiks atsaucās.
Šoreiz Trofims Ivanovičs kaut ko nesaprotamu norūca, tad skaļi izlamājās un izstūma gūstekņus pagalmā. Sveiku viņš uzsēdināja blakus sev uz vezuma, Mareku un Zveršinu novietoja pie meitām un tad devās ceļā.
Zirgi skrēja pirmie un drīz vien pazuda stepē. Vērši gāja lepni un cienīgi. Nataša un Dūņa viņus vadīja, pamudinādamas ar garām pātagām un pie katra sitiena kliegdamas:
«Cobcobe, cob, nu! Kur lien, cobcobe!»
Mareks uzmanīgi ieskatījās Dūņā. Viņa izskatījās gluži glīta, apaļa, pilnasinīga. Vaļējie kāju un roku stilbi bija brūni, veselīgi, saulē iedcguši. Krekls uz varenām krūtīm tik tikko neplīsa pie katra spēcīgāka elpas vilciena. Turklāt ik reizes, kad tā paskatījās uz Mareku, viņa vēlīgi pasmaidīja.
«Uh, kas te ļaužu jau laukā,» viņa ierunājās, it kā Marekam adresēdama pārmetumu. «Mēs vēlu izbraucām. Mūsu lauks vēl tālu.»
«Nekas, gan būs labi,» Mareks atmeta ar roku. «Savās mājās varbūt es tikai šajā laikā sāktu gulēt.»
Dūņa piesēdās viņam tuvāk un sāka iztaujāt, kā dzīvojot Austrijā: vai tur esot saule un ūdens, upes un koki tāpat kā te. Un, drusku nosarkdama, beidzot ievaicājās:
«Bet kādas jums tur ir sievietes? Vai sievas, meitenes un jaunkundzes kā pie mums? Un vai tāpat dzīvo?»
«Ir dažādas,» Mareks pasmaidīja, šos jautājumus vēl īsti neizprazdams. «Gadās vecas un jaunas, glītas un neglītas, tievas un apaļas. Sievietes visā pasaulē ir vienādas.»
«Un viss viņām tāpat kā mums?» Dūņa interesējās tālāk. «Tādi paši mati, zobi, kājas un rokas?»
«Viss, viss!» pārliecinoši atsaucās Mareks.
«Un, lūk, šie te arī?» turpināja Dūņa, piespiezdama abas rokas sev pie krūtīm.
Tikai tagad Mareks sāka kaut ko saprast. Paskatījies uz otru vezumu un ieraudzīdams, ka tur Nataša ar Zveršinu meklē tāda paša jautājuma atrisināšanu, viņš apkampa Duņašu.
«Ir, ir! Tie arī ir — tikai visām nav tik brangi padevušies kā tev!»
Duņa kā kaķe pieplaka viņam cieši, cieši ar visu savu jauno, karsto ķermeni. Tad viņa satvēra vienu Mareka roku, saspieda to starp saviem stilbiem un vēlreiz čukstoši iejautājās: «Tātad jūsu meitenēm viss tāpat kā mums? Tik tiešām viss?»
«Jā, jā, jā!» atsaucās Mareks, kuram no tik ciešas piespiešanās kļuva pavisam karsti un kura saspiestie pirksti vairs nevarēja mierīgi novaldīties. Kad tie mēģināja pavirzīties uz augšu, Dūņa tos enerģiski atsita un iesaucās:
«Kur nu līdīsi, neķrietnais velns! Uz vezuma tā nevar. Vai tev nepietiek ar to, ka saku: mūsu meitenēm viss ir tāpat kā jūsējām. Bet tu gribi vēl vairāk dabūt, visiem redzot! Vācies, vācies prom! Nekā nebūs!» Viņa nolēca no vezuma, iedeva Marekam garo rīksti un smaidīdama teica:
«Iešu, aprunāšos ar Natašu. Ja jau jūsu sievietēm viss ir tāpat kā mūsējām, tad vīriešiem arī nevarētu būt citādi. Tātad nekādas starpības nav? Ko?»
Viņa piesteidzās pie māsas, kaut ko sajūsmināta tai stāstīja, un Nataša, uz Mareku norādīdama, priecīgi iesaucās:
«Lūk, izglītots cilvēks! īsts gudrinieks. Visu uzreiz viņš, tev izskaidrojis!» Bet, uz Zveršinu paskatīdamās, nopūtās: «Sis vecais muļķis tikai to vien prasa, vai svētdienā varēšot iet baznīcā. Nekā ne stāsta, ne rāda. Muļķis, kas muļķis!»
Ap pulkstens deviņiem viņi nokļuva līdz Trofima Ivanoviča tīrumam, kur saimnieks jau uztraukti klaigāja, mācīja un rādīja Sveikam, kur kas darāms. Sveiks, neko nesaprazdams, tikai labsirdīgi smaidīja un visam piekrita:
«Jā, jā — kviešus nopļausim, auzas izkulsim, saulespuķes aprakņāsim, zirgus pabarosim un izganīsim. Jā, jā! Labi, labi!»
Beidzot Trofims Ivanovičs apmierināts uzsita viņam uz pleca: *ļ
«Lieliski strādāsim! Tas tik būs slavens darbinieks! Nu labi, labi!»
Tad viņš pasauca Mareku un Zveršinu, iedeva katram rokās pa izkaptij un veda pa lauku uz uzkalnu, kas bija apaudzis ar garu, pa daļai jau izkaltušu zāli. Saimnieks pats gāja pa priekšu un līdzi nesa spaini ar ūdeni. Pie uzkalna viņš apstājās, norādīja saviem strādniekiem uz zāli un teica:
«Nu tad ar Dieva palīgu! Divās dienās jūs, malači, šo kalnu kā nieku nopļausiet. Bet, kad izkaptis atkožas, vajag tās uztrīt pa mūsu modei.»
Viņš iebāza roku spainī, apmaisīja duļķaino ūdeni, izvilka
smilšaina dēlīti un parādīja, kā pret to norīvēt asus izkapšu zobus:
«Tā, mani malači! Tagad jums izkaptis būs kā bārdas skujamie naži. Līdz vakaram puse pļavas būs jau vālos.»
Sākās pļaušana. Zveršinu nostādīja priekšgalā, Mareks gāja beigās, bet Sveiks, vidū atrazdamies, viņam lika pie sirds:
«Galvenais — tu vienmēr uzmani manas kājas, ka> nenocērt. Ja zāle nekrīt — neuztraucies. Ja tu viņu pļauj, tad tai jābūt nopļautai. Par pārējo tev nav vairs jāatbild, atskaitot, protams, manas kājas. Rostelcos mums dzīvoja tāds skārdnieks^ vārdā Beraneks. Tam patika par ļaudīm paņirgāties. Reiz viņš iet pa ceļu un pretim klibo vecais Prohazka, kuram vienu kāju sašāva pie Ilradecas Kralovas. Beraneks iedod viņam pus- kronu un saka:
«Nu, lūk, Prohazka, ir labi, ka auksts laiks. Redziet, cik labi, ka jums tikai viena kāja, jo otra tagad vairs nesalst.»
Apmēram pēc divdesmit gadiem tas pats Beraneks noķēra kaulēdi, un ārsts viņam nogrieza kāju līdz pašam rumpim. Kad šo no slimnīcas pārveda mājās, vecais Prohazka jau vairs tikko elpoja, bet lūdza vēl sevi aizvest pie Beraneka. Uz slimnieka gultas malas apsēdies, viņš tad teica: