«Atnācu jūs nomierināt. Nebēdājieties velti, ka viena kāja ir nogriezta. Drīz iestāsies auksts laiks un viņa jums vairs nesals.»»
Stāstīdams, Sveiks bija apstājies pļaut un ziņkārīgi noraudzījās, kā Mareks enerģiski rīkojas ar savu izkapti, zāli dauzīdams. Zveršina arī paskatījās uz šo centīgo darbu un konstatēja:
«Labi, labi — lai gan vēl tuvu netiek manam plāvienam, Bet, kad paskatās uz Sveika ceļu, tad liekas, ka tur suņi būtu ganījušies.»
Saule pacēlās arvien augstāk un sāka karsti dedzināL Ļaudis tīrumā pameta darbu un sanāca skatīties, kā strādā austrieši. Vīrieši viņus ieslēdza ciešā barā, bet sievietes palika nomalē pie Dunas, kura viņām stāstīja par austriešiem. Vērodami, kā Mareks nesekmīgi dauza zāli, zemnieki smīnēdami, kratīja galvas. Pienāca arī Trofims Ivanovičs un izstāstīja, kur' ņēmis austriešus.
«Kas tam tur par baltām stērbelēm uz rokas?» iejautājās, kāds plecīgs zemnieks, uz Mareku norādīdams.
«Viņš ir students, ļoti izglītots cilvēks,» paskaidroja saimnieks. «Pats ierēdnis teica, ka esot augsti mācīts. Jā, un tūlīt jau var redzēt, ka baltrocis …»
Sadžas vecākais paņēma izkapti no Mareka rokām un smaidīdams ierunājās: «Vai sienu labi proti pjaut?»
«Nē, neprotu,» mierīgi atteica Mareks. «Pie mums pļauj ar mašīnām.»
«Lūk, kas par putnu!» iesmējās vecākais. «Viņiem visu ar mašīnām. Karginā kādam saimniekam arī ir gūsteknis. Pavēl viņam sacirst malku, bet šis atbild: «Neprotu, pie mums cērt ar mašīnām.» Es tur vienam vaicāju: «Vai tev bērni ir?» Viņš atbild: «Jā, trīs gabaliņi.» — «Vai sieva ar' ir?» — «Nē!» šis atbild, «un nekad nav bijusi.» — «Bet kur tad tev, vācu purns, tie bērni varēja rasties?» es kliedzu. Viņš rausta tikai plecus' murmina vienu un to pašu: «Mums tādām lietām ir mašīna. Mums ir daudz mašīnu.»
Klausītāju piekrišana un uzslava runātāju vēl vairāk pamudināja. Viņš atkal griezās pie Mareka: «Vai uz zirga jāt proti? Un vai troiku ilksīs kādreiz esi iejūdzis?»
«Neprotu un neesmu,» tikpat mierīgi kā pirmāk atteica Mareks. «Pie mums Austrijā brauc ar automobiļiem.»
«Palūk nu — atkal viņiem automobiļi! Melo kā suns!» svinīgi paziņoja sādžas vecākais. «Šim zeņķim tikai 20 gadu. un viņš jau esot ar automobili braucis. Man tagad jau pāri 60, bet tādu zvēru vēl neesmu redzējis. Šie austrieši melo aklu zirgu no purva laukā.»
Visi klausītāji sajūsmā aplaudēja. Gūstekņi vēl visu nesaprata šai runā un tādēļ jautājoši skatījās cits uz citu. Sādžas vecākais tagad lepni iznāca bara vidū.
«Nu, bet ermoņikas tu taču drusku proti spēlēt?»
«Nē, nespēlēju,» vienaldzīgi atteica Mareks.
Tas vecāko jau uztrauca. No kabatas viņš izvilka nazi un, turēdams Mareku pie rokas, sāka tam atgriezt abas uzšuves:
«Skat', kāds izglītotais! Mums Maskavā un vispār Krievijā katrs prastākais strādnieks ir gudrāks par tevi. Un tādj vēl iedomājušies ar mums karot. Viņi laikam nav vēl dzirdējuši, ka svētā Krievija pat Napoleonu ir sakāvusi. Bet tas bija gudrs kā pats velns. No Parīzes līdz Maskavai viņš ar zirgiem atbraucis. Tagad jūs, dienaszagļi, vismaz mūsu gudrības pamatīgi iemācīsieties.»
Vecākais, kājas plati izpletis, atvēza izkapti ar tādu vēzienu, it kā visu pasauli gribētu aptvert. Tad viņš sāka pļaut tik sparīgi, ka tērauds džinkstēja gaisa, un turpinaja šo darbu veselas piecas minūtes, kamēr sviedru lāses nepārklājā seju. Sveiks sita plaukstas un kliedza: «Bravo, bravo!»
«Vai tu prātu esi zaudējis!» saķēra viņu pie piedurknes Zveršina. «To, ko viņš tur dara, es arī varu. Palūk šurp,» viņš teica sādžas vecākajam, «kā austrieši prot pļaut.»
Un viegli, ātriem vilcieniem, viņš cilāja izkapti. Zāle sakrita augstos vālos, bet pats viņš ātri devās uz priekšu.
«Nu, labie ļaudis, paskatieties, kā gūsteknis raujas,» apvainoti iesaucās vecākais. «Tu, Serjoža, paņem izkapti no tā dienaszagļa, un mēs tad parādīsiem viņiem, ko īsti spējam.»
Serjoža, apmēram 20 gadus vecs, brašs zemniekpuisis, paņēma Sveika izkapti. Vecākais to izrāva Marekam no rokām,, un tad abi nostājās Zveršinam izaicinoši blakus:
«Tagad nu pļauj, kā gribi. Pierādi, ko vari.»
Viņi sāka pļaut ar tādu izmisuma pilnu steigu, it kā no tās izšķirtos: dzīvība vai nāve! Skatītāji uzmudināja savējos. Mareks uzsauca Zveršinam, lai neizblamējas, un Sveiks kliedza diktāk par visiem: «Hip, hip, urrā! Hip, hip!» Un, iedams kopus ar Mareku, aiz pļāvējiem, viņš stāstīja:
«Šitā sacīkste gandrīz līdzinās tai, ko izcīnīja Vomačka pie Bohumilas. Viņš pļauj vienurīt pļavā, bet brokastis atnes pats lielskungs. Tas skatās, ka labs gabals jau paveikts, un saka: «Labi, labi, bet es varu saderēt uz diviem litriem alus, ka līdz vakaram visu pļavu vēl nenopļausi.» — «Bet es, lielskungs, droši deru uz divdesmit litriem, ka līdz pulkstens sešiem būšu ar visu galā!» Lielskungs aiziet un saka: «Lai notiek — saderēts, bet es tev jau iepriekš uz šejieni atsūtīšu divas pudeles alus, lai darbā vari stiprināties!» Mājās pārgājis, šis blēdis ņem un sasit pats savu termometru, dzīvsudrabu salej alū un dod to skuķim, lai šis kopā ar pusdienām nones uz pļavu. Vomačka, neko ļaunu nedomādams, kārtīgi paēd un iedzer, bet kolīdz nu sāk atkal pļaut — jūt, ka nu jāskrien krūmos. Un tā viņš skraida, laba gala neparedzēdams, līdz beidzot gluži pareizi apķeras, ka ir nelāga izmuļķots. Bet šis Vomačka bija diezgan apķērīgs: viņš ātri izģērbjas līdz pat ādai un tad pļauj, cik jaudas, tālāk, negriezdams nekādu vērību uz to, kas aiz viņa notiek. Pulkstens sešos atbrauc lielskungs karietē, un Vomačka šim iet mierīgi pretim: visā pļavā nav vairs neviena nenopļauta vieta. «Tu uzvarēji,» saka liels- kungs, «bet ko tas tur aiz tevis nozīmē?» — «Lūdzu piedošanu,» atteic Vomačka, «rīt te visu nopļauto varēs sakasīt — bet pārējais paliks mēslošanai.. .»