Bet jau pievakarē pie šķūņa piejāja zaldāti, sita pa saviem zābakiem ar nagaikām un kliedza: «Celties! Marš ceļā! Ātrāk, ātrāk!» Viņi izdzina gūstekņus sētā. no sētas laukumā. Tur garās rindās stāvēja zaldāti, bija savests daudz lielgabalu un pārtikas vezumu, bet kādā stūri drūzmējās liels bars zilpelēku gūstekņu. Pie tiem piedzina arī to grupu, kura atradās Sveiks, tūlīt visus ielenca un sāka kliegt: «Marš, marš! Prom, prom!» Kazaki paši uzlēca zirgos, viens otrs aizkavējies gūsteknis dabūja ar nagaiku pa galvu vai muguru, un tā visa šī procesija sāka virzīties uz priekšu.
Visos ceļos un laukos, cik tālu vien acis sniedza, varēja redzēt bēgošus zaldātus un vezumu rindas. Krievi atkal atkāpās nervoza, nekārtīgā steigā. Pēc apmēram stundas gūstek- ņus panāca un iebrauca viņu rindās smaga artilērija. Kazaki ar nagaikām trieca austriešus prom no ceļa. Pēc tam ceļš lielgabaliem un vezumiem vispār kļuva par šauru, tādēļ gūstekņiem vajadzēja iet blakus pa tīrumiem, pļavām un purviem. Tā bez apstājas viņi gāja līdz pat nākamam ritam, un gausākos, nogtirušākos kazaki pamudināja pātagw cirtieniem. Gaismai austot, gūstekņus iedzina plašā ielejā un tur viņiem atļāva apsēsties.
Bet drīz vien atkal atskanēja komanda: «Marš, marš! Prom, prom!», un miegainā, izbadējusies un izmocīta ļaužu masa vilkās tālāk. Ap pusdienu tā nonāca Kameņecā, naktī sasniedza Sumsku. Tur mainījās etapa priekšniecība. Atnāca krievu un- teri laternām rokās un sāka kliegt: «Pa četri! Stājās pa četri!» Tad sāka skaitīt, sajuka, lamājās, sāka no jauna, atkal lamājās un beidzot sajuka. Apnikuši skaitīt, viņi gūstekņus sadzina rijās. Bet kolīdz tie apgūlās, pareizāk sakot — nokrita uz kūla, atkal ieradās krievu zaldāti un bargi kliedza: «Laukā, laukā! Stāties rindās — jūs vajaga saskaitīt.»
Visiem bija jāiziet uz ielas. Tur sastādīja pa četri blakus, kāds oficieris sāka rindas apstaigāt un, katram pirmajam ar pirkstu piegrūzdams, skaitīja: «Viens, divi, tris. ..», bet kolīdz nokļuva līdz četrdesmit, arī viņam sajuka — atgriezās un sāka no gala. Kad tālāk par trīsdesmit arī šoreiz netika, viņš
sadusmojās un sāka kliegt: «Vot, vācu nelieši, austriešu purni! Līdz kapa malai viņus, sasoditos, te nesaskaitīsi! Purnus viņiem vajadzētu iedauzīt!»
Pārsteigts par tik vājām sekmēm matemātikā, Sveiks ilgāk vairs nevarēja nociesties, un, kad oficieris soļoja garām, viņš ierunājas: «Vadzi, brālīt — man liekas, tu neproti skaitīt. Lai nedod Dievs, ja es tev pazustu — tad tavs ķeizars Pēterburgā vēl vairāk sadusmotos.» Gūstekņus skaitīja lidz rīta gaismai, sadzina rijas un sauca atkal atpakaļ. Beidzot oficieris teica, lai velns viņus visus parautu, un atvadījās sirsnīgiem vārdiem: «Job tvoju maķ, kuņas bērni!»
Sumskas etapa priekšnieks, palkavnieks Lazarevs, bija godavīrs un īsts patriots, kas vāciešus un citus Krievijas ienaidniekus nevarēja ne acu galā ieredzēt. Kad no rīta paziņoja, ka atvesti 6000 gūstekņi, viņš ātri apģērbās, pats apstaigāja vairākas rijas un izrādija vaļsirdīgu prieku, ka čehi krieviem nepretodamies padevušies. Sveikam viņš apjautājās, no kurienes tas esot — un, izdzirdis, ka no Pragas, smaidīdams teica:
«Ahā, Prāgu es pazīstu. No turienes nāca mūsu ticības sludinātāji Kirils un Metodiis. Bet tagad tur dzīvo tikai vācieši; drīz franči viņus aizdzīs, jo tas nav tālu no Parīzes. Vai esi bijis Pilzenē, tur dara vislabāko alu. Mēs to Pilzeni, čehus un citus slāvus drīz atsvabināsim. Karpati arī ir liela pilsēta — vai ne?»
Roku pie cepures turēdams, Sveiks šai lieliskai deklarācijai atbildēja sekojošo: «Priecīgs klausījos, jūsu labdzimtība! Tiesa, es jūs gan lāga nesaprotu, bet man liekas — jūs nerunājāt muļķīgāk par mūsu nelaiķa leitnantu Dubu, kas ari vienmēr gribēja kaut ko pateikt. Horošo, da, da, da!» Tā viņi izšķīrās.
Seši tūkstoši gūstekņu, kuriem kara priekšniecība bija pavēlējusi Suinskā izsniegt pusdienas, maizi, cukuru un tēju, bet, ja šo produktu nebūtu — izmaksāt katram 25 kapeikas, palkavniekam Lazarevam sagādāja lielas rūpes. Uz kauliņiem savā kabinetā viņš saskaitīja, ka kopā tā iznāktu veseli 1500 rubļi, bet skaistas meitenes fotogrāfija, kas atradās turpat uz rakstāmgalda, atgādināja viņa meitu, kuras pūranauda jau bija godīgi kārtīs paspēlēta. Palkavnieka dvēselē norisinājās sīva cīņa.
Vai sūtīt uz intendantūru pēc maizes? Tā izmaksātu vismaz 900 rubļus. Dot viņiem tēju un cukuru? Simts, varbūt pat divi simti būs vējā. Velns lai viņus visus parauj!
Divas stundas palkavnieks cīnījās ar kārdinājumu, un, kad ienāca adjutants, viņš enerģiski teica:
«Gūstekņus bez kavēšanās sūtīt tālāk! Ēdienu viņi dabūs nākamā etapa punktā, kurp es jau telefonēju. Pavēliet, lai katlos ir vārīts ūdens, lai dzer to, cik katram patīk. Starp viņiem ir vācieši — uhū, maukas bērni, ir maģāri — nelieši, un ir arī čehi — slavena tauta, kuras dēļ mēs karojam.»
Adjutants parādīja godu, izgrūda: «Kā pavēlat — izpildīšu,» tad piesita piešus un izgāja. Paldkavnieks atkrita krēslā, noslaucīja nosvīdušo pieri, mīlas pilnu skatu pavērās fotogrāfijā un skaitāmos kauliņos, tad pēkšņi pielēca kājās un sauca adjutantam pakaļ:
«Pavēliet, lai ūdeni krietni sakarsē, lai kurina, cik spēj, lai sakarst vismaz līdz 120 grādiem tie katli, no kuriem dzers slāvi, serbi, poļi un čehi. Lai viņi jūt, kā lielā Krievija prot slāviem līdzjust, lai iepazīstas ar mūsu viesmīlību, ar krievu labo sirdi!»
Drīz vien laukā atskanēja krievu zaldātu balsis, viņi dzina gūstekņus vienkopus, un adjutanta stiprā krūšubalss tos uzrunāja: «Maizes Krievijā ir papilnam, ūdens arī vēl pietiek!» Sākās atkal izmisuma pilna skaitīšana, kas turpinājās līdz pusdienai. Tad atnāca veci krievu zemessargi, melnām cepurēm, uz kurām spīdēja krusts. Viņi nostājās gūstekņiem vidū, sadalīja tos divās grupās un sauca: «Nu, kustieties, bērni! Uz priekšu!»