Vakara klusumā iečīkstējās durvis. Sveiks palika uzmanīgs. No būdas izlīda zemniece, pie rokas nesdama lielu spaini. Viņa iegāja laidarā, tur kaut ko izlēja silē, no kūtiņas izlaida lielu cūku un pati atgriezās būdā. No siles vējš Sveikam atnesa miltu smaržu. Viņš piecēlās, tad atkal noliecās un rāpus pielīda cūkai, kura rakās ar purnu silē un garšīgi čūpstināja. Sveiks turpat iebāza arī savu roku. Cūka ierukšķējās. Sveiks izzvejoja dažas pupas un vienu kartupeli, paslēpa tos mutē un bāza roku atkal silē, cūkai teikdams šādu uzrunu:
«Nu nu, esi solīdāka. Tu esi tikai cūka un tādēļ nedrīksti būt tik skopa un nenovīdīga kā cilvēki. Man liekas^ķa tu, kolēģe, nepaliktu gluži vienaldzīga, ja austriešu kareivis te nomirtu badā. Kolīdz būsi nobarota, tevi nokaus, bet līdz tam laikam vēl izbaudīsi daudz patīkamu pārdzīvojumu. Mūs, turpretim, nokauj izbadējušus un no mūsu nāves nevienam nav nekāda labuma.»
Cūka mierīgi ēda, nepiegriezdama Sveikam nekādu vērību. Ar vienu roku viņš sāka atkal zvejot silē, bet ar otru apkampa cūkas kaklu un, to draudzīgi pakasīdams, čukstēja:
«Pupas, kartupeļi un nedaudz piena — tas ir lielisks ēdiens! Kad kādreiz jūsu karalis, kāds krietns kuilis, pieteiks karu kaimiņu sādžas cūkām un tev būs jāstājas frontē — tad tikai tu sapratīsi, ko nozīmē grūti laiki. Protams, tas nenotiks uzreiz, jo vienas sādžas cūkas tik drīz vis muļķas nekļūs, lai skrietu tām otrajām virsū. Cik tas gan ir labi, ka nevienai cūkai nav savas dzimtenes, ko karā aizstāvēt,»
Cūka, it kā piekrizdama, ierukšķējās un pagāja sānis. Sveiks izsmēla pāri palikušās samazgas ar savu krūzīti, izdzēra un pateicās:
«Taisnību sakot, man gan tevi vajadzētu rīt uzaicināt pie sevis brokastīs, bet tu jau saproti, cik tas pašreiz ir neērti. Tādēļ, cūka — māsiņ, saņem manu sirsnīgāko paldies!»
Cūka atkal ierukšķējās un iegāja kūtiņā. Sveiks tikko bija nolīdis sāņus, kad no būdas atkal iznāca pati saimniece, apskatīja sili un, pie loga pieskrējusi, priecīgi sauca: «Trofim Ivanovič, panāc šurp, paskaties, mūsu cūka izveseļojusies! Visu sili izēdusi. Skat vien, kā laizīt izlaizījusi.»
Pa durvīm, smagi pūzdams, iznāca vecs zemnieks un apskatīja sili.' Tad viņš ielīda pie cūkas kūtiņā un tumsā bija dzirdama zema balss: «Paldies Dievam, viņa jau ēd, karstums ir pārgājis, ausis vēsākas kā vakar.» Zemniece pārkrustījās, kaut kam neredzamam paklanījās un apmierināta nopūtās: «Gods Dievam debesīs!»
Viņi aizslēdza kūtiņu un aizgaja. Rijā uz salmu kūļa, kur bariem rapoja utis, brašais kareivis Sveiks sagatavoja sev guļasvietu un domaja: «Lūk, kādu prieku es sagadaju šiem cilvēkiem, un Dievs turklāt vēl dabūja pateicību .. .» Tad viņš atri aizmiga. Sapnī viņš piedalījas tīri nomazgātu, fralias ģērbtu un ordeņiem apkārtu cūku banketā, kur vislielākā cūka pacēla glāzi uz visu karojošo ķeizaru veselību un savu runu beidza sekojošiem vārdiem: «Agrāk cilvēki mūs rija, tagad rij kopa ar mums. Karš, draugi, mus tuvina cilvēkiem, vienlīdzībai, saticībai un brālībai.»
Rītā agri visi piecēlās bez modinātāja, jo augšā rāva bads un aukstiinis. Gūstekņi ātri izklīda pa sādžu, meklēdami kaut kādu proviantu. Dīķī salasīja vardes, meta tās katlā, ktirinaja ar izkaltušām kalmēm un jokoja:
«Ēst var . . . Agrā pavasarī vardes pie mums ir gardums; ēd viņas tikai tie, kam zosis un pīles jau apnikušas.»
Ļaudis ar mazāk izturīgiem vēderiem vārīja koku lapas, negatavus. ābolus, un kāds ungārs savā katliņā iemeta pat divas patronsoīnas, apgalvodams, ka tas esot pagatavotas no cuku ādas un tādēļ iznākot labs galerts. Tie, kas nedzinās pēc vārītas barības, grauza koku mizas, zāles un dažādas nepazīstamas saknes. Kāds skolotājs ieteica, ka sevišķi barojošas esot nātres, un kads brīvprātīgais piemetināja;
«Ja, viņas garšo gan, bet tikai ar teļa cepeti. Tad tās va- jaga smalki sagriezt. Tā darīja mana māmuliņa. Lh, draugi, kas tie bija par jaukiem laikiem, kad svētdienās viņa cēla galdā veselu kilo smaržojoša teļa cepeša ar svaigiem kartupeļiem …»
Viņa dzejiskām iedomām šīs idilles attēlošanā nebija robežu; drīz vien pēc katra vārda gūstekņiem sāka tecēt siekalas. Tad viens no viņiem pielēca kājās url iesaucās: «Es vairs nevaru izturēt!» Brīvprātīgo un pēc tam arī skolotāju viņi saķēra un abus iesvieda dīķī.
Kad laukumā iznaca zemnieces, lai apskatītos, ko var iemainīt, gūstekņi steidzīgi vien sāka pārdot atlikušos veļas gabalus. Tie, kuri sevišķi cieta badu, turpat novilka savu pēdējo kreklu un atdeva pret gabalu maizes. Kad tas bija apēsts, bet izsalkums vēl nedeva miera, viņi novilka bikses un sauca: «Laba manta! Pērc, bāba! Cik dosi maizes?» Bet, kolīdz ieraudzīja klaipu maizes, novilka arī apakšbikses un atdeva par to abas. Tad piesteidzās krievu zaldats un uzkliedza: «Tā nedrīkst, nedrīkst!»
No rijas vispēdējais izlīda Sveiks. Viņš sava katliņā sasil
dīja vakardienas ēdiena atliekas un draudzīgi pusi atdeva kaprālim. Pēc tam viņi kopīgi devās uz laukumu, kur zaldāti jau pulcēja gūstekņus, saukdami: «Nu, ātrāk, ātrāk, bērni! Polon- najā dabūsiet pusdienu!»
Visi steidzīgi devās cejā uz paradīzi, kur priekšā gaidīja kāpostu zupa, bet zaldāti solīja arī maizi, galu un cukuru. Vis- izsalkušākie steidzās priekšgalā, atgādinādami kamieļus tuksnesī, kad tie tālumā saoduši oāzi. Krievu zaldāti šo solījumu burvīgo spēku ātri vien apjauta, un, kad nātrām saindētie vēderi sāka prasīt savu tiesu, viņi mierīgi nostājās blakus sāpēs vaidošiem gūstekņiem un mudināja: «Nu, kusties, kusties! Po- lonnaja nav vairs tālu. Tur katrs dabūs trīs mārciņas maizes un vienu mārciņu gaļas. Tur laba priekšniecība; biezputra arī būs. Nu, kusties, kusties! Dakteri arī dabūsi.»