Ap pusdienas laiku Polonnaja tiešām bija sasniegta. Gūstekņus tur sadalīja vairākās grupās un sadzina kādā dārzā, kur kūpēja katli. Ieradās garš virsnieks un pavēlēja izsniegt pusdienas. Ģenerāļa vēstule šoreiz bija līdzējusi. Vada komandieris gūstekņus saskaitīja desmitos, katram desmitam iedeva vienu sarūsējušu un netīru metāla bļodiņu, uz muguras uzrakstīdams «1», «2», «3» un tā tālāk. Pieteica katram atcerēties savu numuru un tad veda zem nojumes, kur pavāri katlos lieliem kausiem maisīja kāpostus. Sveiks, kam uz muguras bija «troika», saņēma savam desmitam kāpostus, bet kaprālis sadalīja maizi un gaļas gabaliņu desmit daļās. Visi ielenca bļodiņu, varēja dzirdēt tikai karošu atsitienus pret zobiem. Kāposti bija ļoti karsti, bet neviens nedomāja tos atdzesēt, nevienam nebija vaļas pat uzpūst. Vienā momentā bļodiņa bija tukša, maize un gaļa aprīta. Gūstekņi apsēdās zālē, gurdi, bet svētlaimīgi skatījās apkārt un gaidīja, kas nu notiks. Likās, ka Sahāra jau izbrista un nu varēs atpūsties zem palmām.
No pusdienām nākdami, pie viņiem apstājās krievu zaldāti. Rokās viņiem bija mazi katliņi, iesākās sarunas ar gūstekņiem, kuriem beidzot uz delnām uzbēra šo katliņu saturu un tad paši gāja tālāk.
«Fui, fui, fui!» Sveiks iesvilpās, no plaukstas plaukstā mētādams saņemto dāvanu, kas bija vēl karsta. «Atkal kāds draņķis,» viņš teica kaprālim. «Kad tik nesaģiftējos! Ko ar tādu dara? Pīpo, ēd vai iesmērē?»
«Velns lai parauj!» priecīgi iesaucās skolotājs, kas nesen bija dikti izpeldināts. «Pie mums ar šito vistas baro. Kungi, tā jau ir prosa! Viņi to lieto saldā ēdiena vietā.»
Kāds cits, kas arī bija saņēmis «kašu», sāka kladzināt; «Klu, klu, klul», un Sveiks atsaucās ar skaņu: «Kikerigī!» Bet drīz atkal ieradas virsnieks un pavēlēja gūstekņus sadzīt atpakaļ rijās, kur tiem Java līdz ritam izgulēties.
Polonnaju Šveiks ilgi pieminēja savās atmiņās un ar labpatiku stāstīja par šajā vietā gūtajiem atklājumiem.. «No rīta, draugi, es eju ar savu bļodiņu pēc putras. Mēs to bijām jau apēduši, bet eju otro reizi, jo ēst vēl gribējās. Pavārs mani atgrūž, bet es neatlaižos; viņš man — blac! — pa galvu ar kausu. Bet tai brīdī pienāk feldfēbelis, tas bārdainis, un saka: «Dod viņam. Viņš ir mūsējais, pareizticīgais.» Es .to tūlīt iegaumēju, kaut art vāji sapratu krieviski. Pavārs man pielēja pilnu bļodu un iedeva vēl ķīseli. Tad es gāju pie otra katla, kur varija «kašu» krievu zaidatiem, parādīju savu trauciņu un teicu: «Klausies, es esmu pareizticīgs.» Viņš man dod pilnu kausu sava garduma, ka nezinu, kur likt. Pēc kāda laiciņa eju pie zaidatiem, rādu uz maizi un saku: «Es esmu pareizticīgs.» Viņi man piebāž kabatas, ka tikko spēju nest. Beidzot uzskatu kādu jaunu zaldātu, kas izdala papirosus. Spiežos tam klāt un saucu: «Dod man vienu — esmu pareizticīgs!» Bet viņš paskatās Uz mani, savelk šķību lūpu un saka: «Nemuļķojies! Kas tu par pareizticīgu, ja dzīvoji Vršovicos?» Kungi, tas krievu zal- dats runāja tik labi krieviski, ka es katru vārdu sapratu — un viņš mani arī. «Neesmu no Vršoviciem, bet no pašas Prāgas,» es atbildu. Viņš tikai smejas: «Ak tu, vecais ēzeli, vai es tevi neredzēju pie ūdensvada Streikā? Nu, še tev divi papirosi — tu Berlīnes, Vīnes un Romas vergs!» Es protestēju: «Neesmu nekāds vergs, bet sava vecā monarha uzticams kareivis un karošu par viņu līdz nāvei!» Viņš atkal smejas, paņem divas paciņas mahorkas un saka man tikpat saprotami kā iepriekš: «Paklau', tu Vīnes un Berlīnes vergs, — saki, ka Francis Jozefs un Vilhelms ir nelieši. Saki, ka viņi sen jau izpelnījušies cilpu, Husa, Komeirska, Kramarža, Mahana un citu mocekļu dēļ. Zvēri, ka atriebsi viņu asinis!» Ko man bija darīt, ja pīpot gribējās? Nu, protams, es teicu, ka abi viņi nelieši un saņēmu par to mahorku. Vēlāk Kijevā dabūju zināt, ka tas nemaz nav bijis krievu zaldāts, bet kāds čehs Tonda Novāks no Brevnovas, kur tas nošāvis savu hetmani un tad pārbēdzis pie krieviem, aizmirsdams savu zvērestu.»
Polonnaja bija vienīgā vieta, kur virsnieks neuzdrošinājās gūstekņus apzagt. Bet aiz tas atkal sakās visas vecās likstas. Bija nolemts austriešus kājām sūtīt līdz pašai Kijevai. Krievu armija pastāvīgi atkāpās, tādēļ brīvu vilcienu nebija un vajadzēja steigties. Triju dienu gājienā gūstekņi tikai vienu reizi dabūja pa gabaliņam maizes. Ceturtā dienā, kad etapa vietā piebrauca pārtikas katli, sagūstītie ungāri un rumāņi uzbruka
tiem. Nelīdzēja sitieni ar šauteņu resgaļiem. Vienā mirklī katli bija apgāzti, zem tiem vaidēja aplietie un saspiestie, bet apkārt tiem plēsās ļaudis kā izsalkušu vilku bars. Tad atsauca kazakus. Pilnā maršā viņi iejāja gūstekņu bara un, garām pātagām sizdami pa labi un kreisi, izsalkušos izklīdināja. Kazakiem šada nodarbošanās ļoti iepatikās. Tie bēgošos gūstekņus izkliedēja pa lauku un tad dzina atkal kopā, pērdami nagaikām.
Vakarā gājiens apstājās kādā mazā, izpostītā sādžā. Zaldāti gūstekņus palaida rijās un šķūņos, nerūpēdamies, kur kurais paliek. Sveiks kopā ar kaprāli, skolotāju un brīvprātīgo ielīda maza Šķūnītī, kas atbalstījās pret zemnieku būdas sienu. Viņi. nometa somas un izgāja sētā apskatīties. Būda bija noslēgta,, šķūnis tukšs. Skolotājs dārza atrada divus rāceņus, brīvprātīgais vēl sadabūja divus buljona «Graf» kubikus, Sveiks piesolīja sērkociņus, un viņi sāka vārīt vakariņas. Kad bija paēduši, šķūņa kaktā savilka drusku zirnājus un likās gulēt. Brīvprātīgais pākstīs atrada vēl dažus zirņus un. tos grauzdams teica: «No zirņiem iznāk laba zupa, ja tai pieliek žāvētu šķiņķi …»
Sveiks brīdi klusēja, bet toties cītīgāk ostīja un tad teica: «Man tā gribas šķiņķi ar zirņiem, ka sāku baidīties no halucinācijām. Ta vien liekas, ka šķiņķi jau saožu.»
Brīvprātīgais smagi nopūtās, skolotājs sāka runāt par jutekļu maldināšanu. Sveiks atgūlās; varēja skaidri dzirdēt, kā viņš šņākdams degunā ievilka gaisu, apostīja sienu aiz sevis un pārliecināti teica: «Kungi, tās nav nekādas ilūzijas. Nāciet paši un paostiet. Aiz šiem baļķiem ir šķiņķis.»