Ietekmēšanas līdzeklis personai, kas izdarījusi noziegumu; valsts piespiedu līdzeklis, kuru tiesa valsts vārdā piemēro personai, kas ir izdarījusi noziegumu. Kriminālsods izpaužas nodarījuma negatīvā novērtē un personai piederošo tiesību ierobežojumā vai atņemšanā.
Papildpazīme, kas, iekļauta nozieguma sastāvā, izmaina tā kvalifikāciju. Kvalificējošie apstākļi ir kriminālatbildību un kriminālsoda diferenciācijas mehānisms. Kvalificējošie apstākļi norāda lielāku vai mazāku nozieguma bīstamību, salīdzinot ar bīstamību, kas piemīt pamatsastāvam. Kvalificējošo pazīmju loks ir pietiekami plašs. Par tādiem, piemēram, atsevišķos pantos tiek atzīta nozieguma īstenošana atkārtoti vai grupā pēc iepriekšējas vienošanās, sodāmība un dažas citas (sk. Priviliģēts nozieguma sastāvs↓).
L
Apstāklis, kuram pastāvot, persona nav jāsauc pie kriminālatbildības par gatavošanos noziegumam↑ un nozieguma mēģinājumu/nepabeigtu mēģinājumu↓. Šis apstāklis nozīmē, ka persona, kas sākusi realizēt noziedzīgu nodomu, ir pārdomājusi un brīvprātīgi pārtrauc to. Labprātīga atteikšanās ir tikai gadījumā, kad personai ir reāla iespēja sekmīgi turpināt iesākto noziedzīgo darbību un sasniegt vēlamo rezultātu, bet viņa brīvprātīgi galīgi atsakās no tā.
Sabiedrisko attiecību aizsardzība, proti - personas, valsts un sabiedrības interešu aizstāvēšana, brīvības, drošības un subjektīvo tiesību realizācijas nodrošināšana.
Normatīvais akts, kurā ir sistemātiski sakārtotas krimināltiesību normas. Kriminālkodeksu veido divas - Vispārīgā↓ un Sevišķā↓ − daļas. Spēkā esošais kriminālkodekss pieņemts 1961.gada 6. janvārī kā LPSR Kriminālkodekss. Līdz Latvijas krimināllikuma pieņemšanai ar Augstākās Padomes 1991. gada 29. augusta lēmumu Latvijas PSR Kriminālkodekss tiek uzskatīts par Latvijas Kriminālkodeksu. Pēc apjoma Latvijas Kriminālkodeksa jēdziens pilnīgi sakrīt ar jēdzienu "Krimināllikums".