Apstāklis, kura dēļ darbība, kas vērsta uz svarīgu interešu aizsardzību, izpaužas kaitējuma nodarīšanā apdraudētājam, nevar tikt atzīta par izdarītu nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Šis apstāklis ir saprotams kā acīmredzama aizsardzības nesamērība ar apdraudējuma raksturu un bīstamību. Nepieciešamās aizstāvēšanās robežas pārkāpums ir fakta jautājums, uz kuru var atbildēt krimināllietas virzītājs - izziņas izdarītājs, prokurors un tiesa, vispusīgi novērtējot situāciju, kurā kaitējums nodarīts. Primāra nozīme ir nevis objektīvām pazīmēm, kas raksturo apdraudējumu, bet tā rakstura un bīstamības subjektīvai uztverei no tās personas puses, kura rīkojas, aizstāvot noteiktu interesi. Izskatot nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu, samērību nevar saprast kā līdzību vai atbilstību ieročos, līdzekļos un paņēmienos, kurus izmanto apdraudētājs un persona, kas aizstāvās no apdraudējuma. Samērība nozīmē, ka, nodarot kaitējumu apdraudētāja interesēm, personai ir pamats uzskatīt, ka viņa rīkojas nolūkā aizsargāt līdzīgu vai svarīgāku interesi. Pārkāpt nepieciešamās aizstāvēšanās robežu var tikai persona, kas pirms tam atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Kaitējuma nodarīšana personai, kas izdarījusi apdraudējumu, pēc uzbrukuma atvairīšanas atkarībā no apstākļiem tiek kvalificēta atbilstoši vispārīgiem noteikumiem vai kā darbība, kas veikta afekta stāvoklī↑.
NEPIESKAITĀMĪBA
Psihisks stāvoklis, kurā persona nevar apzināties savu darbību vai to vadīt hroniskas gara slimības, pārejošu gara darbības traucējumu, plānprātības vai citāda slimīga stāvokļa dēļ. Nepieskaitāmība ir juridisks jēdziens. To konstatē tiesa, ievērojot tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu. Par nepieskaitāmu personu var atzīt, tikai konstatējot juridisko↓ un medicīnisko kritērijus↓. Nepieskaitāmā persona nav uzskatāma par nozieguma subjektu, sakarā ar ko to nevar saukt pie kriminālatbildības.
NEPIESKAITĀMĪBAS JURIDISKAIS KRITĒRIJS
Kā priekšnoteikums personas atzīšanai par nepieskaitāmu šis kritērijs ietver intelektuālo un gribas momentu. Pirmais nozīmē, ka persona neapzinās savas rīcības raksturu, bet otrais izsaka, ka indivīds nevar vadīt savu darbību. Juridiskais kritērijs pastāv, konstatējot kaut vienu no šiem faktoriem.
NEPIESKAITĀMĪBAS MEDICĪNISKAIS KRITĒRIJS
Priekšnoteikums personas atzīšanai par nepieskaitāmu. Medicīnisko kritēriju raksturo:
1) hroniska gara slimība;
2) pārejošs gara darbības traucējums;
3) plānprātība;
4) citāds slimīgs stāvoklis, kas pēc psihopatoloģiskajiem traucējumiem ir līdzīgs hroniskai gara slimībai vai pārejošiem gara traucējumiem. Medicīniskais kritērijs pastāv, konstatējot kaut vienu no šiem faktoriem.
NEPILNGADĪGAIS
Persona, kas nav sasniegusi pilngadību. Latvijas Civillikuma 219.p. ir noteikts, ka nepilngadība turpinās tik ilgi, kamēr persona sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu. CL 219. un 220. pantos ir paredzēti nosacījumi, kuriem pastāvot, personu vecumā no 16 līdz 18 gadiem var atzīt par pilngadīgu, respektīvi, gadījumā, kad cilvēks spēj patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus, kā arī stājoties laulībā pirms astoņpadsmit gadu vecuma. Kriminālkodeksā atšķirībā no CL par pilngadīgu uzskatāma tikai persona, kurai ir ne mazāk kā pilni 18 gadi. Ikviena cita persona ir nepilngadīga.
NEPILNGADĪGO ATBILDĪBA
Astoņpadsmito dzīvības gadu nesasniegušas personas kriminālatbildībai, salīdzinot ar KK paredzētajām vispārējām normām, piemīt vairākās īpatnības:
1) tiesa, atzīstot, ka personu, kas pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas izdarījusi noziegumu, kuram nav liela bīstamība, iespējams labot, nepiemērojot kriminālsodu, var tai pielietot KK 58. pantā paredzētos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, kas nav uzskatāmi par kriminālsodu;
2) personām, kas līdz noziegumam nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, nevar piespriest nāves sodu;
3) nosakot brīvības atņemšanu personai, kas līdz noziegumam nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, soda laiks nedrīkst pārsniegt desmit gadus;
4) astoņpadsmitā dzīvības gadu nesasniegšana līdz noziegumam atzīstama par apstākli, kas mīkstina vainīgā atbildību;
5) personām, kas izdarījušas noziegumu pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, var piemērot nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda un tā aizstāšanu ar vieglāku sodu (KK 51.p.).
NEUZMANĪBA
Vainas forma, kas izpaužas noziedzīgas pašpaļāvības↓ vai noziedzīgas nevērības↓ formā.
NEZIŅOŠANA
Piesaistības veids, kas izpaužas kā tīša bezdarbība, respektīvi, kompetentu valsts iestāžu - policijas, prokuratūras vai citu valsts institūciju - neinformēšana par citas personas gatavošanos noziegumam vai tā īstenošanu. Persona pati neveicina noziegumu, bet, zinot par tā īstenošanu vai gatavošanos tam, neizpilda ar likumu uzliktu pienākumu ziņot attiecīgajai valsts institūcijai. Neziņošana ir kriminālsodāma tikai likumā īpaši paredzētos gadījumos, proti - ja tiek gatavots vai ir izdarīts noziegums, kurš ir paredzēts KK 59.-64., 65.1.p. 2.d., 68.1., 68.2. un 68.3.pp., 72., 82., 98., 99., 141.pp., 219.p. 2. un 3.d., 221.1.p. 2.d., 214.2.p., 222.1.p. 2.d. un 222.2.p. 3.d. un 229.p. 3.punktā. Pie kriminālatbildības par neziņošanu personu var saukt, ja viņai bija droša informācija par nozieguma gatavošanu vai realizāciju.
NODARBOŠANĀS RAKSTURS/ VEIDS
Kriminālkodeksa 82., 211. un 222.pp. saprotama kā sistemātiska noteiktas darbības īstenošana.
NODOMS
Tīša vaina kā vainas forma. Noziegums uzskatāms par izdarītu ar nodomu vai tīši, ja persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības/ bezdarbības bīstamo raksturu, paredzējusi tās bīstamās sekas un vēlējusies tās vai apzināti pieļāvusi to iestāšanos. Kad persona vēlējusies seku iestāšanos, nodoms uzskatāms par tiešu, bet kad tās apzināti pieļāvusi, vienaldzīgi izturoties pret seku iestāšanos, nodoms uzskatāms par netiešu.
NORMU KONKURENCE
Krimināltiesisko normu kolīzija, respektīvi - gadījums, kad noziegums atbilst vairākiem nodarījumu sastāviem, kas paredzēti dažādos pantos vai to daļās. Izšķir: a) vispārīgas un speciālas normas konkurenci un b) speciālo normu konkurenci. Saskaņā ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, valsts prezidenta un ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas un spēkā esamību" 8.pantu, konstatējot pretrunu starp normatīvos aktos ietvertām vispārējām un speciālajām tiesību normām, vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Speciālo normu konkurences paveidi ir:
1) divu kvalificējošo sastāvu konkurence;
2) divu privileģēto sastāvu konkurence;
3) kvalificējošā un privileģētā sastāva konkurence.
NOSACĪTA NOTIESĀŠANA
Personas atzīšana par vainīgu noziegumā ar tiesas spriedumu, piespriežot par nodarījumu brīvības atņemšanu uz noteiktu laiku, bet neizpildot sodu, ja pārbaudes laikā notiesātais neizdarīs jaunu deliktu un ar priekšzīmīgu uzvedību un godīgu darbu attaisnos viņam dāvāto uzticību. Nosacīti notiesājot, tiesa nosaka pārbaudes laiku no viena gada līdz pieciem gadiem. Ja nosacīti notiesātais pārbaudes laikā izdara jaunu noziegumu, tiesa nosaka viņam sodu atbilstoši KK 39.p. paredzētajiem noteikumiem, respektīvi, noteiktajam sodam pilnīgi vai daļēji pievieno soda daļu, kas vēl nav izciesta pēc iepriekšējā sprieduma. Saskaitot sodus šajā pantā paredzētajā kārtībā, soda kopējais laiks nedrīkst pārsniegt šā veida sodam noteikto maksimālo laiku. Saskaitot brīvības atņemšanas sodus, izņemot mūža ieslodzījumu, soda kopējais laiks nedrīkst pārsniegt divdesmit piecus gadus.