KRISTĪBAS AR PAGRIEZIENU
Dienas N. slimnītā skrēja, un es pamazām saku aprast ar jauno.dzīvi.
Sādžās vēl arvien paisīja linus, ceļi joprojām bija neizbraucami, un uz pieņemšanu pie manis ieradās ne vairāk par pieciem cilvēkiem. Vakari bija pilnīgi brīvi, un es tos vadīju, kārtodams bibliotēku, lasīdams ķirurģijas mācību grāmatas un vienatnē ilgi dzerdams tēju pie klusi sīcoša patvāra.
Augām dienām un naktīm lija lietus un lāses nerimdamas grabinājās pa jumtu, un aiz loga šļakstēja ūdens, pa reni tecēdams toverī. Laukā bija dubļi, migla, melna tumsa, kurā kā blāvi, izplūduši plankumi mirguļoja feldšera mājiņas logi un petrolejas lukturis pie vārtiem.
Vienā no tādiem vakariem sēdēju savā kabinetā pie topogrāfiskās anatomijas atlanta. Apkārt valdīja pilnīgs klusums, retumis to iztraucēja vienīgi pe|u skrabināšanās ēdamistabā aiz bufetes.
Lasīju tik ilgi, kamēr plaksti kļuva smagi un sāka vērties ciet. Beidzot nožāvājos, noliku atlantu pie malas un nolēmu doties pie miera. Staipīdamies, jau iepriekš tīksminādamies par mierīgo miegu, lietum šalcot un grabinoties, devos uz guļamistabu, izģērbos un apgūlos.
Nepaguvu nolikt galvu uz spilvena, kad, miega dūmakā tīta, manā priekšā iznira Toropovas sādžas septiņpadsmit- gadīgās meitenes Annas Prohorovas seja. Annai Proho- rovai vajadzēja izraut zobu. Klusi garām aizpeldēja feldšeris Dcmjans Lukičs ar spožām maiglēm rokās. Man ienāca prātā, ka viņš aiz mīlestības pret augstu stilu vārda «šāds» vietā mēdz teikt «šādens», — es pavīpsnāju un aizmigu.
Taču nepagāja vairāk par pusstundu, kad piepeši pamodos, it kā mani kāds būtu sapurinājis, uzrāvos sēdus un ieklausījos, satrūcies blenzdams tumsā.
Kāds neatlaidīgi un skaļi dauzīja pie ārdurvīm, un šis troksnis man tūliņ likās ļauna zīme.
Pie durvīm klaudzināja.
Klauvējieni apklusa, nograbēja bulta, ierunājās vireja, tai atbildēja neskaidra balss, tad, kāpnēm čīkstot, kāds nāca augšā, klusām iegāja kabinetā un pieklauvēja pie guļamistabas durvīm.
— Kas tur ir?
— Tā esmu es, — kā atbilde atskanēja godbijīgs čuksts, — es, Aksiņja, kopēja.
— Kas noticis?
— Anna Nikolajevna sūta pēc jums, lūdz, lai drīzāk nākot uz slimnīcu.
— Kas tad tur lēcies? — es jautāju un manīju, ka sirds spēji sažņaudzas.
— Tur atveduši vienu sievišķi no Duļcevas. Nelādzīgas dzemdības.
«Tā. Sākas!» man iešāvās prātā, un es neparko nevarēju iedabūt kājas kurpēs. «Ka tevi nelabais! Sērkociņi negrib degt. Nu, agri vai vēlu tam vajadzēja notikt. Visu mūžu nevar ārstēt vienīgi laringītus un kuņģa katarus.»
— Labi. Ej teic, ka tūliņ nākšu! — uzsaucu un piecēlos no gultas, Aiz durvīm noplakšķēja Aksiņjas soļi, un atkal noklaudzēja bulta. Miegs bija kā ar roku atņemts. Dre- bosiem pirkstiem steigšus aizdedzu lampu un sāku ģērbties. Pusdivpadsmit… Kas īsti ir ar šo sievieti, kurai nelādzīgas dzemdības? Hm… nepareiza guļa… šaurs iegurnis. Vai varbūt kaut kas vēl ļaunāks? Kas zina, vajadzēs lietot stangas. Vai varbūt sūtīt viņu tieši uz pilsētu? Taču par to nav nemaz ko domāt! Visi teiks — ir nu gan varens dakteris, nav vārdam vietas! Un man arī nav tiesību to darīt. Nē, jālūko vien pašam tikt galā. Bet ko iesākt? Jods viņu zina! Tīrais posts, ja apjukšu, kauns no* vecmātēm. Tomēr vispirms jāpaskatās, nav ko iepriekš uztraukties…
Apģērbos, uzmetu plecos mēteli un, klusībā cerēdams, ka viss beigsies laimīgi, pa ļodzīgām laipām lietū skrēju uz slimnīcu. Pustumsā pie ieejas varēja saskatīt ratus, zirgs ar kāju iespēra pa satrunējušo laipu.
— Vai jūs atvedāt dzemdētāju? — es nez kāpēc uzrunāju stāvu, kas kūņojās līdzās zirgam.
— Mēs… mēs gan, tētiņ, — žēli atsaucās sievietes balss.
Kaut gan bija vēla stunda, slimnīcā valdīja rosība un steiga. Pieņemamā telpā mirkšķinādama dega spožlampa. Gaitenītī, kas veda uz dzemdību nodaļu, man garām pašāvās Aksiņja ar mazgājamo bļodu. Aiz durvīm piepeši ieskanējās un noklusa vājš vaids. Atvēru durvis un iegāju dzemdību istabā. Nelielo, izbalsināto telpu spilgti apgaismoja griestu lampa. Līdzās operāciju galdam gultā gulēja līdz zodam ar segu apsegta jauna sieviete. Viņas seja bija sāpēs saviebta, sāvilgušās matu šķipsnas lipa pie pieres. Anna Nikolajevna ar termometru rokā gatavoja šķīdumu Esmarha krūzē, bet otra vecmāte — Pelageja Ivanovna skapītī raudzīja tīrus palagus. Feldšeris, atbalstījies pret sienu, stāvēja Napoleona pozā. Mani ieraudzījuši, visi sarosījās. Dzemdētāja atvēra acis, sāka lauzīt rokas un atkal žēli un smagi ievaidējās.
— Nu, kas par nelaimi? — es noprasīju un pats nobrīnījos par savu toni — tik pašpaļāvīgs un mierīgs tas bija.
— Šķērsguļa, — Anna Nikolajevna ātri atbildēja, turpinādama liet šķīdumā ūdeni.
— Tā-a, — es novilku, saraukdams pieri, — nu, paskatīsimies …
— Dakterim mazgāt rokas! Aksiņja! — nekavējoties uzsauca Anna Nikolajevna. Viņas seja izskatījās svinīga un nopietna,
Kamēr tecēja ūdens, noskalodams putas no rokām, kas ar suku bija noberztas sarkanas, uzdevu Annai Nikola- jevnai nenozīmīgus jautājumus, piemēram, cik sen dzemdētāja atvesta, no kurienes viņa ir … Pelagejas Ivanovnas roka atmeta segu, un es, uz gultas malas apsēdies, ar viegliem pieskārieniem sāku aptaustīt uzblīdušo vēderu. Sieviete vaidēja, izstiepās, krampjaini sažņaudza un ņurcīja pirkstos palagu.
— Mieru, mieru… pacieties, — es sacīju, uzmanīgi pieskardamies izspīlētajai, karstajai un sausajai ādai.
Taisnību sakot, pēc tam kad pieredzējusī Anna Nikola- jevna bija man visu pateikusi priekšā, izmeklēšana kļuva gluži lieka. Lai taustītu cik taustīdams, vairāk par Annu Nikolajevnu es tik un tā neuzzinātu. Viņas noteiktā diagnoze, bez šaubām, bija pareiza: šķērsguļa. Diagnoze skaidra. Bet ko tālāk? …