- Neuztraucies, Kristofer! nočukstēja Rozenkrancs. Bet skaļi viņš teica: Kungi, jūs esat nokavējuši! Viņš nupat godam izgāja iniciāciju un ir mūsējais. Līgums jau ir sagatavots, un saskaņā ar konvenciju jūs vairs nedrīkstat iejaukties.
- Iepazīsties, Kristofer, piebilda Gildensterns, tie reizēm ir mūsu konkurenti, bet reizēm sadarbības partneri. Tas pa kreisi ir Lukaša kungs, bet pa labi ir Jurika kungs.
Abi Dornbuša aģenti īgni pamāja.
- Jāatzīst, šoreiz jūs esat guvuši virsroku, ierunājās Lukaša kungs.
- Bet lietot staru lielgabalu tomēr nebija īsti godīgi! piezīmēja Jurika kungs. Gan es tev, Rozenkranc, atspēlēšos!
- Lai nu paliek! Sveiciens jaunajam Ēnu ordeņa rekrūtim! Ceru, ka abi šie blēži tev paskaidroja, ka tas, kas notika pirmīt, nebija nekas personisks. Starp citu, ko īsti mēs esam zaudējuši? Cik balles viņš ieguva pārbaudē? samiernieciski iejautājās Lukaša kungs.
- Deviņdesmit trīs no simta!
- Oho! Tagad man ir skaidrs, kāpēc mūsu boss tā trakoja. Labāk pāris dienu viņam acīs nerādīties! Tas būs briesmīgāk par staru lielgabalu, nopūtās Jurika kungs, un abi drūmie veči izkūpēja gaisā.
- Kas tās par ballēm, un kā viņi to prot tā ierasties un pazust? vaicāju Gildensternam.
- Gan par ballēm visu uzzināsi un iemācīsies, bet izkūpēt gaisā ar teleporta palīdzību nemaz nav tik grūti to var katrs, kam ir teleports! viņš atbildēja. Bet piedod, mūs patiesi jau gaida ordeņa birojā. Sāra dusmosies, ja kavēsim. Viņa ir punktuāla dāma.
Vairs nekādi brīnumi tovakar nesekoja. Mēs mierīgi aizgājām uz biroju. Tas izrādījās pavisam neliels un krietni noplucis. Biju domājis ieraudzīt nezin kādus pārdabiskus mehānismus un veselu baru Ēnu ordeņa darbinieku, bet viss, ko redzēju, bija sen neremontēta telpa ar lielu, ne pārāk tīru logu, daži nodiluši krēsli, galds, veclaicīga rakstāmmašīna uz tā un sekretāre Sāra sirma kundzīte pelēkā kostīmā. Viņa atgādināja tādu kā pasaku feju.
- Esi sveicināts, puisēn, un nebrīnies! Tas, ko tu gribētu ieraudzīt, patiesībā atrodas daudz drošākā vietā. Kad pienāks laiks, apskatīsi visu pats savām acīm. Viņa pastiepa man līgumu.
Dokuments izrādījās gluži vienkāršs, uzdrukāts uz vienas baltas lapas abas puses ir līgušas sadarboties un apņemas to darīt godprātīgi. Pienākumi un tiesības daži punkti, visi skaidri formulēti. Pie sevis nodomāju, ka mums skolā, biznesa pamatu stundā, visi līgumu paraugi ir krietni sarežģītāki.
- Ar to mēs atšķiramies no biznesa pasaules, šeit viss notiek ļoti godprātīgi. Sāra pasmaidīja tā, it kā būtu nolasījusi manas domas. Vari nebaidīties un parakstīt. Neviens tevi nepiekrāps. Bet, ja runā par domu lasīšanu, tad kāpēc it kā? viņa apjautājās. Es tiešām protu lasīt domas. Varbūt arī tu kādreiz sasniegsi tādu līmeni, kad pratīsi to darīt. Nedomā gan, ka tas vienmēr ir patīkami, īpaši tad, ja kāds melo. Bet tagad saskaņā ar instrukciju man tevi jāinformē, ka tu tagad, protams, vari iet un stāstīt visiem, kas ar tevi šodien noticis. Ēnu ordenis nekādu slepenību nepieprasa. Iegaumē tikai ja kādam to pateiksi, neviens tev tāpat neticēs un tev pašam radīsies grūtības saziņā ar apkārtējo pasauli.
- Sāra, mēs viņam to visu jau izstāstījām. Viņš ir attapīgs zēns un visu saprata, sekretāri pārtrauca Gildensterns.
- Informēt ietilpst manos pienākumos! atcirta Sāra.
- Tāda ir instrukcija! Kristofer, tas, ko tu šodien piedzīvoji, ir tik neticams, ka par to būtu vēlams apspriesties tikai un vienīgi ar ordeņa darbiniekiem. Neinformētām
un nekvalificētām personām tevis teiktais varētu izrādīties pārāk sarežģīts.
- Sapratu! Patiesi! Kurš normāls cilvēks gan spētu noticēt tam, ko tagad stāstu? Par laika portālu Brīvības un Cēsu ielas stūrī, par mirušo mammu, kuru es nupat satiku vairākus gadus pirms savas dzimšanas Parīzē Eifeļa torņa liftā!
Es apsēdos pie galda, paņēmu pildspalvu un parakstīju līgumu.
- Jā, bet kā mani tagad sauks? Es negribētu dabūt segvārdu no kādas Šekspīra lugas! Man nepatīk Šekspīrs, turklāt es neesmu nekāda Porcija vai elements no Mendeļejeva periodisko elementu tabulas, kurš turklāt ir radioaktīvs!
- Neuztraucies, manu zēn! Tu esi un paliksi Kristofers, iesmējās sekretāre Sāra. Arī ordenī. Iepriekšējais Kristofers mums gāja bojā pirms gada, tāpēc nekāds izdomāts segvārds tev nebūs vajadzīgs. Starp citu, mēs bez vajadzības nemainām savu darbinieku vārdus. Ja tu domā šos abus kungus, viņa pamāja uz Gildenstemu un Rozenkrancu, viņi paši to palūdza. Pirms viņi nonāca ordenī, abus šos gudriniekus sauca tā, ka mēli varēja izmežģīt. Gildensterna īstais vārds ir Hildurfs van der Vjerve-Knopstāls, savukārt to, kā sauc Rozenkrancu, man šķiet, viņš pats nespētu atcerēties.
- Nav jau tik traki, bet visu to garo penteri patiesi ir grūti izrunāt Paskāls Marija Anri Pols Žerārs de Kruaņjanī-Bertoldi, viņš noskaitīja.
- To arī vajadzēja pierādīt! Tu aizmirsi Ogistu. Tam būtu jābūt starp Polu un Žerāru, piezīmēja Sāra.
- Toreiz, deviņpadsmitajā gadsimtā, bija tāda mode, un mani vecāki…
- Deviņpadsmitajā gadsimtā! Cik tad tev ir gadu? es izbrinīts iesaucos.
- Es jau teicu, viss šajā dzīvē ir nosacīts, manu zēn, atbildēja Rozenkrancs.
- Paga, paga! Šo es tomēr gribētu saprast, pirms esmu ar jums sapinies. Ja jūs savā jaunībā-19. gadsimtā bijāt ceļojoši aktieri, tad iznāk, ka vai nu jūs esat mumificējušies, kas nav īpaši ticami, vai ari Ēnu ordeņa darbinieki dzīvo aizdomīgi ilgi un īpaši nenoveco! Es negribētu tagad simt gadu palikt sīkais, kuru apceļ visi lielie puikas, kam nav slinkums. Tādā gadījumā es nepiedalos!
- Neuztraucies! Līdz trīsdesmit gadu vecumam tu augsi un attīstīsies kā jebkurš normāls cilvēks. Pēc tam, ja gribēsi, varēsi paceļot pa dažām īpašām dimensijām, kas ļaus tev nenovecot. Tā nav spiesta lieta katrs Ēnu ordeņa biedrs var pats izvēlēties, kā rīkoties. Parasti visi gan vēlas dzīvot ilgāk nekā vienkāršie cilvēki. Tīri teorētiski, ceļojot pa šīm dimensijām, var dzīvot gandrīz mūžīgi, bet beigās tas kļūst garlaicīgi, jo bezgalīgi uzturēties vietās, kas atgādina neomulīgu tuksnesi, nav diez cik patīkami.
Atzīšos, ka Rozenkranca teiktais man sāka atgādināt pēdējo stundu garā skolas dienā, kad skolotāja kaut ko stāsta, bet sekot tam līdzi kļūst aizvien grūtāk. Arī tad, ja gribas to darīt. Jutu, ka viņa teiktais kaut kur izskan, bet par to, vai tas nonāk līdz manai apziņai, nebiju īsti pārliecināts.
Tad kāda balss tas laikam bija Gildenstems sacīja: Pietiks taču tev to puiku mocīt, viņam droši vien
galva plīst pušu no mūsu gudrībām. Kristofers šodien jau tā turas pāri saviem spēkiem. Viņš ir piedzīvojis tik daudz, ka citam pietiktu visam mūžam. Mēs ar tevi sazināsimies, Kristofer!
Kas notika turpmāk, nezinu. Laikam tobrīd es atslēdzos.
Ceturtā nodaļa pēdējā skolas diena
Ticiet man, ka diezin vai pasaulē bija otrs par mani laimīgāks puisis, kad no rīta plarkšķot nozvanīja pulkstenis un es pamodos pats savā istabā un savā gultā. Galva nesāpēja, bet no sapnī redzētā jutos viegli apdullis. Jā, kam gan negadās redzēt dīvainus sapņus, bet viss šis juceklis ar Ēnu ordeni, Parīzi un mirušo mammu nudien šķita pārāk sāpīgs un nedabiski īsts. Skaidrs, ka man pietrūkst manas mammas, un droši vien skolas psihologs sapnī redzēto skaidrotu tieši ar to. Bet sakiet, tikai pavisam godīgi vai jums nepietrūktu?