Lai gan centos rast izskaidrojumu sapņu pasaulē redzētajam, neskaidra šaubu ēna tomēr nepameta manu prātu. Virtuvē, mazgājot seju, pieliku roku pie lūpas. Tā joprojām sāpīgi smeldza. Palūkojos spogulī. Par laimi, redzama pampuma nebija. Tomēr, mēlei slīdot pa vaiga iekšpusi, tā sataustīja vairākas rētas. Esat kādreiz kāvušies? Tad jau šie pauguriņi lūpu un vaigu iekšpusē ari jums būs labi pazīstami. Manā mutē tie liecināja tikai vienu cīkstiņš skolas garderobē vakar notika pa īstam.
Un tad nu dabiski uzprasījās jautājums kā izskaidrot to, kas notika pēc tam?
Labi! Pieņemsim, ka Skaidas dūre manā galvā radīja kādu īssavienojumu. Pieņemsim, ka pakaļdzīšanās Rīgā, portāls un Parīze bija sapnī redzēts murgs vai halucinācija. Bet ko es tādā gadījumā darīju vakar visu pēcpusdienu un kā nokļuvu mājās pēc skolas?
Pārdomām tomēr īpaši daudz laika nebija. Es pavingroju, uzvārīju tēju un apēdu pārīti siera maižu. Tās bija manas brokastis.
Pēc tam iegāju istabā, paņēmu no kumodes mazu, noputējušu koka lāditi. Tajā glabājās mammas greznumlietiņas. Atvēru. Viss tur bija savā vietā ķēdīte, gredzens, pāris auskaru un piespraudīte no mana sapņa maza, ņipra sudraba salamandra. Atcerējos par Rozenkranca dāvāto Eifeļtorņa statuetiti atslēgas piekariņa formā. Manās kabatās tās nebija. Nebija arī biļešu braucienam Eifeļa tornī, kuras vakar iebāzu kabatā, lai vēlāk gūtu apstiprinājumu tam, kas ar mani notika. Tobrīd šķita, ka es rīkojos ļoti gudri un tālredzīgi, bet izrādās, tam bijusi maza nozīme.
Tātad sapnis! Jāatzīst, tomēr nedabiski reāls, un atšķirībā no citiem sapņiem, kas parasti mēdza izgaist pamostoties, šis joprojām malās manās smadzenēs, izgaismojoties vissīkākajās detaļās, krāsās un pat smaržās.
Vajadzēja posties uz skolu. Autobuss šoreiz bija ierasti pārpildīts, nācās visu ceļu stāvēt kājās. Nekādu zirgastainu veču ar šujmašīnām, nekādu stāstu par ordeņiem! Jo vairāk autobuss mani tuvināja skolai, jo vairāk mani uztrauca Skaida un viņa vaimanas par sadauzīto degunu. Ja vakar maisiņā nebūtu bijis pilnas
minerālūdens pudeles, droši vien viņš nepinkšķētu un pa zemi nevārtltos. Tad pa zemi vārtītos es. Kaut gan varbūt arī tas man būtu bijis labākais variants. Ja tas mīkstmiesis būs pasūdzējies savam riebīgajam papucim, tad man ziepes nodrošinātas. Pasarg Dievs, aiztikt pašu Skaidu, kura tētis tik dāsni sponsorē skolas pasākumus! Direktors taču viņa priekšā izplājas kā sarkanais paklājs Holivudas zvaigznēm Oskara ceremonijā. Jau otro rītu mana intuīcijas signāllampiņa brīdinoši gailēja vecīt, sargies, būs nepatikšanas.
Par laimi, vismaz liecību izsniegšanas procedūra aizritēja mierīgi. Skolotāja apsveica visus ar skolas gada beigšanu. Viņa, kā allaž, pamanījās paslavēt katru audzēkni. Ari par tiem, kas iepriekš bija sagādājuši nepatīkamus pārsteigumus, izteica cerību, ka rudenī visi nerātnieki būšot saņēmušies un labojušies. Man šai ziņā nebija, ko sūdzēties. Kā jau gaidīju, zemākās atzīmes bija sešnieks algebrā un septītnieks ģeometrijā. Uzvedība priekšzīmīga droši vien liecību skolotāja sarakstījusi jau vakar. Esmu pārcelts astotajā klasē. Atlika vien doties uz skolas gada noslēguma līniju, kas bija kopēja piekto-devīto klašu grupā.
Svinīgā līnija skolas sporta zālē kā ierasti bija mūsu skolas direktora lielais priekšnesums. Kad klases bija sapulcējušās cita pie citas, tas varēja sākties. Nezinu, vai viņš savas runas sacerēja pats, bet tās allaž bija ļoti daiļrunīgas un vienmuļas vienlaikus. Daiļrunīgas tāpēc, ka direktora kungs vienmēr pieminēja spilgtus piemērus un šķiedās ar epitetiem. Vienmuļas, jo viņa jājamzirdziņš bija stāsts par to, ka Eiropas Savienībā esot vajadzīgi labi un gudri jaunieši, tāpēc mums, lūk, šī esot lielā
iespēja, pateicoties dzimtās skolas rūpēm, saņemt labu izglītību, gūt panākumus, veidot labu karjeru un dzīvot skaistu dzīvi. Nekā slikta jau tur nebija, bet direktora kungs ar jūsmīgu sejas izteiksmi būtībā mala vienu un to pašu. Tad sekoja neiztrūkstošais skolas panākumu uzskaitījums vienmēr jau kāds bija izcēlies mācību olimpiādēs, konkursos vai sporta sacensībās. Kad garais cildināmo saraksts un viņu panākumu apraksts bija galā, atlika tikai fināla akords. Parasti direktors ievilka elpu, brīdi paklusēja un tad apsveica visus ar mācību gada beigām, aicinot kopīgi nodziedāt skolas himnu.
Šoreiz tomēr tā vis nenotika. Pabeidzis cildināt skolas un skolēnu panākumus, direktors negaidot nokremšļojās.
- Diemžēl! viņš dimdošā balsī teica. Skolas pēdējo mācību dienu ir aptumšojis neglīts notikums, kas risinājās vakar pēc stundām skolas garderobē. Man ar rūgtumu sirdī jāteic, ka tā vietā, lai apgūtu zināšanas, daži mūsu skolas skolnieki vicināja dūres, un rezultātā viens zēns tika piekauts astotās klases skolniekam Ronaldam Skaidiņam nācās apmeklēt ķirurgu.
- Stulbais Skaida beidzot atrāvies! direktora drūmo runu paskaļi nokomentēja kāds puika no paralēlklases. Skolotājas dusmīgi raudzījās pēc vainīgā, bet spēja saskatīt tikai klusējošu zēnu sejas, kuras visnotaļ centās nesmieties. Tobrīd sporta zāles durvis atvērās un ienāca abi Skaidas gan vecais, gan jaunais. Turklāt junioram deguns bija pamatīgi nolīmēts ar leikoplastu.
- Man jums nav jāstāsta, ka Ronalda Skaidiņa tētis ir viens no mūsu skolas mecenātiem un labdariem, un viņš ir ļoti sašutis par notikušo, kremšļodams teica skolas direktors.
- Protams, ka esmu sašutis, ari vecais Skaida nokremšļojās tā, it kā visi šie hmm, hmm būtu obligāta piedeva īstu viru runām. Katram kādreiz gadās izplūkties, bet ne jau tā, ka pēc tam ķirurgs jāmeklē. Es tomēr gribētu redzēt to varoni pēdiņās, kurš piekāva manu dēlu, un vēlos, lai viņš atlīdzina man zaudējumus! Lai viņš ir tik drosmīgs un iznāk visu priekšā!
Vai man maz būtu jums jāskaidro, kā jutos tobrīd, kad tika nosaukts mans uzvārds? Kas man cits atlika? Es, protams, izgāju zāles vidū. Tas, ka tobrīd daži manas klases un ari paralēlklases puikas noraudzījās uz mani ar tādu cieņu un pat apbrīnu, kādu es vēl nekad līdz šim viņu acīs nebiju baudījis, bija mazs mierinājums.
Tā nu es tur stāvēju un klausījos. Direktors, Skaida seniors, direktora vietniece audzināšanas darbā viņi visi mala vienu un to pašu. Sliktais Kristofers nekrietni piekāvis labo Ronaldu. Bija skaidrs, ka mans stāvoklis ir bezcerīgs. Droši vien Skaidas pumpainais snuķis tika lāpīts dārgākajā Rīgas klīnikā. Naudas, ar ko segt ārsta pakalpojumus, man nav, ietekmīgu senču man ari nav, un, visticamāk, es vienkārši izlidošu no prestižās Rīgas centra skolas. Gluži kā Raiņa melnais krauklis krāā!
Manuprāt, brīdī, kad pret kādu tiek vērsta vienota apsūdzības dziesma, kaut ko skaidrot vai taisnoties, vai lūgt piedošanu nav jēgas. Tāpat šādos gadījumos viss ir skaidrs. Tāpēc uz viņu jautājumiem es vienkārši neatbildēju neko. Šķiet, manus kauninātājus tas satracināja vēl vairāk. Svinīgā līnija par godu mācību gada noslēgumam izvērtās par paraugprāvu.
- Kristofer, atbildi taču kaut ko! skubināja klases audzinātāja.
- Tas puika taču ir vienkārši nekaunīgs! patētiski šņāca direktora vietniece. Ko no tāda var gribēt, mātes nav, tēvs kaut kur mētājas pa pasauli apkārt…
- Tu laikam iedomājies, ka esi par visiem gudrākais un tāpēc vari klusēt! mauroja vecais Skaidiņš.