Es stāvēju viens, izmisis, nelaimīgs. Mans skatiens klīda apkārt un apstājās pie sporta zāles lielā pulksteņa un tā rādītājiem. Es raudzījos uz tiem ar visu gribasspēku tā, it kā cerētu rast glābiņu lielajā, apaļajā ciparnīcā.
- Lai jau viņš nerunā, ja tā vēlas! Ronalds mums smalki izstāstīja, kā tu viņam uzbruki un piekāvi nabaga puisēnu, skolas direktors, piesarcis sarkans kā marinēta biete, draudoši teica. Ja tev nav ko teikt un ari liecinieku tev nav…
- Kā nav liecinieku? Es esmu lieciniece! direktora teikto pārtrauca meitenes balss. Zāles priekšā iznāca bižainā teicamniece Kate. Viss notika pavisam citādi. Ronalds melo!
Droši vien, ka ne tikai es lielākā daļa skolas apstulbuši noraudzījās viņā.
- Blumberga, ko jūs te meklējat? iesaucās skolas direktors.
- Ko meklēju? Jūs teicāt, ka Kristoferam nav liecinieku, bet, piedodiet, es visu redzēju! Direktora kungs, Skaidiņa kungs! Jums nav nekādu tiesību uzbrukt Kristoferam, jo tas, ko es redzēju vakar garderobē, pamatīgi atšķiras no Ronalda teiktā. Vakarā es visu izstāstīju mammai viņa teica, ka tā ir visīstākā cūcība, un piedāvājās vajadzības gadījumā bez maksas aizstāvēt Kristoferu, ja kāds mēģinās pret viņu celt prasību.
Kates vārdi manus pratinātājus pamatīgi apmulsināja. Viņas mamma bija viena no labākajām Latvijas advokātēm, kas prata gūt uzvaras visgrūtākajās tiesu prāvās. Skolas vadība Kates mammu respektēja ne mazāk kā veco Skaidu.
- Lai Katrīna Blumberga izstāsta, ko redzējusi! teica klases audzinātāja.
- Mēs tevi klausāmies, pamāja ne mazums apjukušais skolas direktors.
- Pirmām kārtām jau Ronalds Skaidiņš nav nekāds nabadziņš. Viņš ir diezgan liels riebeklis, kopā ar Elvi un Janķeli viņi regulāri sit un pazemo puikas no mazajām klasēm, bet neviens nekad par to nerunā.
- Taisnība! atskanēja balsis no zāles. Skaida ir tizls maita, tikai viņš nekad nesaņem sodu, jo viņa tētiņš ir lielais skolas mecenāts!
Sākās pamatīga murdoņa. Paraugprāva draudēja iegūt gluži negaidītu pagriezienu.
- Kāds tam sakars ar šo kautiņu? izsaucās Skaidiņš seniors.
- Vistiešākais! Paskatieties uz Kristoferu! Viņš taču ir vismaz gadu jaunāks un par kādiem divdesmit centimetriem mazāks nekā Ronalds. Te vispār jābrīnās, kā tāds mazs puika varēja piekaut tādu garu lempi kā Ronalds. Bet bija tā. Vakar pēc stundām gāju uz garderobi, lai paņemtu uz mājām savu sporta tērpu, nesatricināmi turpināja Kate. Durvis bija pa pusei vaļā, un es redzēju, kā tie trīs Ronalds, Elvis un Janķelis vispirms apsaukāja Kristoferu par bomzi un tad grūstīja un sita viņu. Skaida zvēla pirmais, Kristoferam visa seja bija asinīs. Godīgi sakot, es biju tā apmulsusi, ka pat neattapos
pasaukt skolotāju. Tā bija mana vaina! Bet tad Kristofers gandrīz kā filmās… Viņš atbildēja un visiem pamatīgi sadeva. Mamma teica pēc likuma tas esot klasisks pašaizsardzības gadījums. Es vispār brīnos, kāpēc skolas zēni par to klusē! Varbūt mazajiem puikām ir kauns atzīt, ka lielais Ronalds ar saviem kompanjoniem viņus regulāri pazemo, bet tas taču nevar turpināties mūžīgi! Paceliet rokas tie, kam viņi nodarījuši pāri!
Lēnām un negribīgi pacēlās rokas. Viena, otra, trešā. Apmēram piecpadsmit roku. Iestājās neveikls klusuma bridis. To pārtrauca skolas direktors.
- Izrādās, ka arī pēdējā mācību gada dienā reizēm var uzzināt ko jaunu, viņš apmulsis noplātīja rokas. Paldies Katei Blumbergai no 7B , kura nebaidījās pateikt taisnību. Tā būs laba mācība mums visiem! Lai kā arī būtu, ar dūru palīdzību lietas šajā skolā kārtotas netiks! To iegaumējiet visi! Es izsaku stingro brīdinājumu tiem, kas bija iesaistīti kautiņā! Ja kas tāds vēlreiz atkārtosies, izslēgšu no skolas bez žēlastības! Skaidiņa kungs, manuprāt, jūsu sūdzība par to, ka dēls vakar ticis piekauts, vairs nav īpaši aktuāla. Pasludinu svinīgo līniju par slēgtu, bet, ja kādam ir man vēl šajā jautājumā ko sacīt vai paskaidrot, es gaidu jūs savā kabinetā.
Tas nudien bija labs skats, kā abi Skaidiņu ģimenes pārstāvji vecais sarkans kā biete un nikns kā lapsene, bet jaunais bāls un nobijies kā diegs izgāja no sporta zāles. Droši vien mājās seniors sakūra junioram pamatīgu pirti.
Bet es vienā mirklī no grēkāža biju kļuvis par dienas varoni.
- Malacis, Kristofer! Pareizi darīji, ka viņiem sadevi! Kā tev tas izdevās? Klasesbiedri man sita uz pleca un pēkšņi bija kļuvuši neparasti draudzīgi. Acīmredzot Skaidas cūcības uz savas ādas bija izbaudījuši teju vai visi, tikai negribēja to atzīt, paceļot roku.
- Varbūt ejam pēdējoreiz šajā mācību gadā uzspēlēt futbolu? kāds ierosināja.
Kurš gan no tā atteiktos? Mēs visi bariņā virzījāmies uz sporta zāles izeju. Mācību gads bija beidzies. Pie durvīm atcerējos, ka neesmu pateicis paldies Katei. Neciešamā Blumberga! Reizēm tomēr tas, ka viņa visur bāž savu degunu, ir pat ļoti noderīgi. Ja nebūtu Katrīnas, tagad es droši vien varētu meklēt jaunu skolu un naudu Skaidas ārstēšanas izdevumu segšanai.
Lielajā drūzmā rudās biželes nekur nebija pamanāmas. Lai nu ko, bet tā kustīgā ūdenszāle allaž prot aizšmaukt pirmā! Es pacēlu galvu, lai paskatītos, cik rāda lielais sporta zāles stundenis. Un tad es ieraudzīju kaut ko tādu, ka man uz kādu brīdi atkārās žoklis.
- Uz ko tu tur tā blenz? manu skatienu pamanīja Uģis no 7A .
Es klusējot parādīju ar pirkstu uz sporta zāles lielo pulksteni. Arī Uģis paskatījās.
- Džeki, nu gan ir podi! viņš skaļi iesmējās. Lielais sporta zāles pulkstenis laikam ir ražots Ķīnā. Skatieties, tam no karstuma abi rādītāji saliekušies!
Piektā nodaļa Higsa bozons
Pēc pēdējās skolas dienas bija pagājušas jau gandrīz divas nedēļas. Jāteic, tās bija ļoti vienmuļas nedēļas. Sākoties brīvlaikam, klasesbiedri pašķīda kur kurais. Pirmajās dienās dažs pat zvanīja sauca uz kino, piedāvāja uz Dzintariem aizlaist, bet mans budžets pat šādai izklaidei bija pārāk trūcīgs. Pēc pāris dienām telefons apklusa. Laiks bija pretīgs. Ja arī reizēm nelija, tad plus 14 grādi jūnija sākumā tas vairāk piestāvētu septembra beigām.
Es biju pat apmierināts, ka atkal sāku strādāt autoservisā. Ko gan citu lai šādā laikā iesāk? Tā saimnieks Roberts bija Freimaņkunga brāļadēls tomēr jau pagājušajā vasarā pārliecinājos, ka radu būšana pie viņa nekādas atlaides nedod. Robis, tā viņu servisā visi dēvēja, bija diezgan skarbs tips. Viss te notika pēc viņa prāta. Meistari gan reizēm ņurdēja, kad priekšnieks neļāva paslinkot, bet vienlaikus bijīgi atzina pie Robja esot kārtība.
Eļļas un eļļas filtru mainīšana vieglo auto dzinējiem nav nekāds patīkamais darbs. Pirmajās dienās rokas nebija pie tā pieradušas, tāpēc nobrāzta pirkstu āda un pāris smeldzošu tulznu piederējās pie lietas. Pa ziemu
biju arī piemirsis, kādam auto modelim kurā vietā kas atrodas. Tomēr strādājot drīz vien atgriezās pagājušās vasaras iemaņas un gudrības. Turklāt šogad bija arī kāds jaunums brīžos, kad nebija klientu uz eļļas maiņu, man vajadzēja palīdzēt Sergejam, kurš Robja servisā bija riteņu meistars. Līdz ar to darba bija daudz un nebija vaļas pārāk filozofēt, jo Sergejs nemitīgi tarkšķēja. Maza auguma, padrukns ukrainis latviski viņš runāja ar mīkstu akcentu Sergejs spēja spriedelēt par visu.
Savādie notikumi skolā un ārpus tās, kas pirmajās dienās nodarbināja manu prātu, aizvien vairāk attālinājās un sāka pagaist no atmiņas. Pulksteņa rādītājus ar iedvesmas spēku vairs locīt nemēģināju. Nekādu citu pierādījumu man nebija. Mēģināt kādam izstāstīt to, kas ar mani notika… Sakiet godīgi: ko jūs paši nodomātu, ja kāds jums kaut ko tādu stāstītu? Droši vien nospriestu, ka nabadziņam nav visi mājās.