Biju tik ļoti apmulsis un, ko liegties, arī sabijies, ka nolēmu būs labāk, ja man tas viss būs izlicies. Tā nu es dzīvoju. Dienās pa servisu zem auto vēderiem, vakaros mājās. Lasīju bibliotēkā paņemtās grāmatas un žurnālus, cenšoties saprast nesaprotamo, piemēram: “Higsa bozons jeb Higsa daļiņa ir elementārdaļiņa, kuru paredz standartmodelis, bet tā nav vēl eksperimentāli atklāta. Higsa bozons pieder pie skalārām daļiņām, jo tā spins ir nulle.” Lai kā mēģināju to noliegt, tikšanās ar Gildensternu un Rozenkrancu pie Eifeļa torņa, tāpat arī portāls Cēsu un Brīvības ielas stūrī mani bija ietekmējuši. Pārlasīju Hokingu. Vienalga tas, kas ar mani notika, bija pārāk nesaprotami un nekādi Hokingi to nespētu izskaidrot.
Piektdienas pievakarē ap astoņiem pārnācu no servisa un ķēros pie mazgāšanās. Es laikam sākumā jau teicu, ka mums dzīvokli ir krāsns apkure un tikai aukstais ūdens. Diezgan pieticīgs serviss 21. gadsimtam. Lai nomazgātu no sevis eļļas un smērvielas, vajadzēja krietni papūlēties. Biju tik tikko beidzis, kad pēkšņi pie ārdurvīm atskanēja zvans. Freimaņa kungs parasti durvis slēdz pats, bet zvans skanēja aizvien uzstājīgāk. Uzrāvu kājās tīrās džinsenes un, slaucīdams kaklu, devos pie durvīm. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju kāpņu telpā stāvam bižaino Kati Blumbergu.
- Čau, Kristofer! Izrādās, tu spēj ne vien piekaut trīs lempjus, bet arī mazgājies! viņas acīs nozibēja smieklu velniņi.
- Čau! Es biju pamatīgi apmulsis.
- Varbūt aicināsi dāmu ienākt? Mums jāparunā.
- Nu, baigā dāma! es nosmīnēju. Nāc manā istabā! Tikai pagaidi, es vispirms uzvilkšu kreklu. Darbā pamatīgi nosmērējos ar eļļām. To sakot, izmisīgi cerēju, ka mana istaba nav pārāk saārdīta. Tā dažkārt mēdza notikt nu, jūs paši saprotat!
Par laimi, viss bija puslīdz kārtībā. Kad pēc brīža ar tīru T kreklu mugurā ienācu, Kate jau sēdēja pie galda un ar interesi pārcilāja manu šīs vasaras lasāmvielu.
- Izrādās, tu gudras grāmatas lasi!
- Nezinu, kāda vajadzība tevi šeit atvedusi, bet, pirms sāc par mani zoboties, gribu tev pateikt paldies, ka izglābi mani pēdējā skolas dienā. Bez tevis mani izslēgtu kā bankā. Vēlējos tevi satikt uzreiz, bet tu pēc svinīgās līnijas kaut kur nozudi.
- Man mamma bija atbraukusi pretī. Bet kur ir tava mamma, kāpēc viņa nekad nenāk uz skolu?
- Man nav mammas, viņa nomira.
- Piedod!
- Nekas, tā jau nav tava vaina! Tu taču to nezināji. Un, pat ja arī zinātu, tas neko nemainītu.
- Droši vien nav viegli vienam.
- Esmu pieradis. Nav jau variantu.
Iestājās neomulīgs klusuma brīdis. Kate ierunājās pirmā.
- Piedod, es tomēr esmu muļķe un galīgi nevēlējos tevi sāpināt. Man ir kas daudz svarīgāks sakāms. Gildensterns un Rozenkrancs lika tev atdot pāris lietu, kas tev izkrita no kabatas Sāras birojā. Viņi sūta sveicienus no Ēnu ordeņa. Un Kate nolika uz galda mazu alvas atslēgas piekariņu un biļeti braucienam Eifeļa tornī, kas bija datēta ar 1995. gada 8. jūniju.
- …Ordenis? …Kate? …Tu arī?
- Arī es nekad nevarēju iedomāties, ka man par Ēnu ordeņa lietām būs jārunā ar klasesbiedru! Bet nedēļas sākumā satiku to jocīgo pārīti, un viņi man lika uzmeklēt tevi. No sākuma pat domāju, ka viņi mani grib izāzēt. Pāris reižu atbraucu uz šejieni, tikai tu nekad nebiji mājās.
- Es jau astoņas dienas strādāju auto servisā, pelnu naudu skolai. Pati jau redzi, ka dzīvoju diezgan nabadzīgi.
- Nekādi smalkie apartamenti te nav, tomēr nav jau arī tik ļauni.
- Blumberga, ja nav noslēpums, kā tu nokļuvi Ēnu ordenī?
- Tas notika ziemā. Gāju pa piesnigušo Nometņu ielu Pārdaugavā, un tad pēkšņi es biju Malibu pludmalē. Sākumā domāju, ka tas ir kāds stulbs joks. Iedomājies, Malibu pludmalē zābakos, ziemas mētelī un adītu cepuri galvā! Bet tas nebija joks! Izrādās, Dornbuša aģenti man bija izlikuši lamatportālu, bet Ēnu ordeņa apsardze kaut ko tajā paguva pārprogrammēt. Tā es nonācu pludmalē, nevis pie Dornbuša. Kad man to paskaidroja un es puslīdz apradu ar domu, ka dažu sekunžu laikā esmu nonākusi pasaules otrā malā, tur uzradās tas nepatīkamais vecis Lukašs. Droši vien esi viņu redzējis. Ja tu zinātu, kā viņš lamāja Gildensternu par to, ka ordenis izjaucis viņa plānu!
- Taisnību sakot, kad es pirmoreiz satiku Rozenkrancu, arī viņš man likās kā no Tvaika ielas izbēdzis.
Kate iesmējās. Sākumā viņi tiešām šķiet ķerti, bet pēc tam, kad ieraugi visas tās lietas un saproti, ka esi ceļojis laikā un telpā, vienā mirklī pārvarot tūkstošiem kilometru lielu attālumu, tas kļūst aizraujoši. Trakākais bija tas, ka tad, kad atgriezos mājās, mamma mani sarāja, ka es esot bez atļaujas bijusi solārijā. No sākuma apvainojos, gribēju viņai ko iebilst, bet tad sapratu labāk lai viņa domā, ka biju solārijā. Diezin vai viņa noticētu, ja izstāstītu patiesību par Malibu pludmali. Bet tu, kā saprotu, ordenī nonāci nupat pavasari?
- Jā! Tas bija kā tādā sērijā par Bondu un X-cilvēkiem ar pakaļdzīšanos un policijas sirēnām.
- Tā jau domāju, kur nu bez tā! Parastās puišu spēlītes. Tad jau tu droši vien sapratīsi, ko Gildensterns gribēja tev pateikt, lūgdams, lai parādu tev šo Vakara Ziņu žurnāla lappusi. Kate izvilka no somiņas žurnālu Vakara Ziņas un atšķīra 28. lappusi.
Nezinu, vai tā bija svarīga ziņa šim dzeltenajam izdevumam, tomēr man tā šo to nozīmēja. “Autozagļi Rīgā zagtu busiņu pamet Parīzes centrā”, apgalvoja raksta virsraksts. Arī turpinājums nebija sliktāks. “Parīzes policija Sēnas Quay Brantly krastmalā atraduši pamestu un izdemolētu Ford Transit busiņu ar Latvijas reģistrācijas numuriem. Sazinoties ar kolēģiem no Latvijas, noskaidrojies, ka braucamrīks maija nogalē aizdzīts no kāda Stabu ielas pagalma. Vakara Ziņas sazinājās ar busiņa īpašnieku, kurš bija ļoti pārsteigts par šo jaunumu. “Patiesībā auto bija veca grabaža. Nevaru pat iedomāties, kā ar tādu lūzni kāds varētu aizbraukt uz Parīzi. Man bija bail ar to pat uz Jelgavu doties. Busiņu tiešām kāds ir aizdzinis, bet, par laimi, esmu jau saņēmis apdrošināšanas prēmiju, tāpēc franču policisti varēs to krāmu nodot lūžņos,” mūsu žurnālam paskaidroja pārsteigtais īpašnieks.”
- Jā, interesants gadījums, domāju, ka Gildensterns par to zina pastāstīt vairāk nekā es. Bet vai tev Rozenkrancs nepateica vēl kaut ko? Es tā arī neesmu sapratis, kas man būs Ēnu ordeņa labā jādara. Varbūt tu zini?
- Tāpēc arī esmu šeit. Rozenkrancs teica, ka pietiek gurķoties, esot pienācis laiks kaut ko noderīgu iemācīties. Vārdu sakot, mūs apmācīs. Tas ilgšot pāris mēnešu, bet visa šī padarīšana sāksies jau rit.
- Tā taču nebūs kaut kāda Cūkkārpas akadēmija?
- Ceru, ka ne!
- Interesanti tomēr, kā viņi domā mani dabūt projām uz pāris mēnešiem tā, lai Freimaņkungs nesāktu mani meklēt ar policiju? Turklāt man jānopelna nauda skolai tā nav nekāda koķetēšana, bet gan nepieciešamība.
Vispirms nauda mācībām, tad Ēnu ordenis un viss pārējais!
- Kā tad! Es par sevi viņam uzdevu tieši tādu pašu jautājumu. Man taču mamma visu Latviju apgriezīs ar kājām gaisā, ja es kaut kur pazudīšu. Un zini, ko viņš atbildēja?