- Nē, protams!
- Rozenkrancs teica, ka viņi izmantošot kaut kādas tur laiktelpas izliekuma spirāles un ko tik vēl ne. Vārdu sakot, mēs būšot gandrīz vienlaikus te un tur. Starpība būšot vien kāda stunda. Neviens neko nepamanīšot.
- Kā tad tas ir iespējams? Mēs dubultosimies?
- Prasi kaut ko vieglāku!
- Jā, tas izklausās gandrīz tikpat gudri kā tas par Higsa bozonu no grāmatas, kuru lasu. To vēl neviens nav atklājis, bet visi molekulārfiziķi ir svēti pārliecināti, ka tādam jābūt.
- Higsa bozons? Kas tas tāds?
- Nezinu!
Kate iesmējās. Bet es zinu tikai to, ka rit, 13. jūnijā, pulksten 10.20 mums jābūt elektriskā vilciena Rīga-Lielvārde otrajā vagonā un obligāti jāapsēžas labās puses trešajā solā, skaitot no vagona sākuma, turklāt braukšanas virzienā. Biļete jāpērk līdz stacijai Ciemupe. Par braucienu nevienam nekas neesot jāsaka. Gildenstems man izsniedza naudu biļetēm. Iedomājies, viņš lika par to parakstīties īpašā žurnālā!
- Droši vien baidījās, ka notrieksi naudu par saldējumu! Bet Ciemupe tas izklausās vareni! Reiz es tur biju piecas noplukušas mājas un kūtiņa šosejas malā.
- Ko saki, vai brauksi?
- Ja godīgi, sākumā man viņi atgādināja kaut kādu starptautisku cilvēku tirdzniecības mafiju. Tikai pastulbu un diezgan dīvainu. Tu taču pati zini visas tās lietas, ko raksta avīzēs un rāda pa televizoru. Bet viņu paraugdemonstrējums bija tik pārliecinošs, ka laikam jau noriskēšu.
- Tad varbūt tiekamies desmitos pie piepilsētas stacijas kasēm? Jā, ja kas, zvani! Gildensterns iedeva man divus aparātus sakariem, tos saucot par ziņotājiem, un tie esot kaut kas līdzīgs mobilajiem tālruņiem, pa kuriem Ēnu ordeņa biedri sazinoties savā starpā, vienu man, otru tev. Ieslēgt to drīkst tikai rīt no rīta, ātrāk aparāts vienkārši nedarbošoties. Tajos esot ievadīts viss mums nepieciešamais. Tavs pinkods ir 7513. Atceries un nesajauc! Man tagad jādodas, pēc desmit minūtēm būs autobuss.
- Būšu džentlmenis un pavadīšu dāmu līdz pieturai.
- Hmm! Pirmīt šo vārdu tu izrunāji ar nepārprotamu ironiju. Bet tagad tas skanēja gluži normāli. Kas mainījies, Kristofer?
- Tikai neiedomājies, ka tavs skaistums mani apžilbinājis!
- To jau tu tikai tā saki!
Sestā nodaļa izbraukums ar elektrisko vilcienu
Ko te lai vēl piebilst? Sestdienas rītā, nepacietības urdīts, es biju Centrālajā stacijā jau bez divdesmit minūtēm desmitos. Nu protams, pirmais darbs, ko izdarīju pamostoties, bija ieslēgt mobilo tālruni.
Tagad man jāatzīstas.
Līdz šim man nekad nav bijis mobilā tālruņa. Es gan puslīdz nojautu, kā ar to apieties, jo klasē mēs esam tikai divi, kam nav sava mobilā tālruņa, es un Juris Kārkliņš, kura vecāki, manuprāt, ir pamatīgi nojūgušies uz ekoloģisko dzīvesveidu. Nē, nepārprotiet, es neesmu pret dabas saglabāšanu, zaļo domāšanu un tādā garā, tomēr Kārkliņš par saviem senčiem šķendējās vai ik dienu. Te viņiem šķita, ka mobilo telefonu un mikroviļņu krāšņu elektromagnētiskais starojums esot daļa no starpgalaktiskas sazvērestības teorijas, lai zombētu visu civilizāciju, te viņi kopā ar citiem vides aktīvistiem uzstājās pret modificēto pārtiku. Nu labi, lai būtu pārtika, bet tā starpgalaktiskā mikroviļņu krāsniņu sazvērestība pret balto rasi gan izklausījās pēc pilnīgākā kukū. Tomēr viņi šāda pilnīgi dumja iemesla dēļ kategoriski iestājās pret
mobilajiem telefoniem. Kārkliņam jaunākajam par to, protams, bija pamatīgi sirdēsti.
Man telefona trūkumam bija krietni prozaiskāks iemesls nauda. Nē, tik ļauni jau nav, ka vispār nevarētu piezvanīt! Es jau teicu, ka mājās man tālrunis ir. Tāds veclaicīgs aparāts, kas pieskrūvēts gaitenī pie sienas. Bet, ja tā padomā, man jau nemaz īsti nebūtu, kam zvanīt. Mammas nav, tētis kaut kur Londonā, mājās nerādās jau gadiem, tāda sajūta, ka es viņam neesmu pārāk vajadzīgs. Bet Freimaņkunga interese par zinātniski tehnisko progresu, šķiet, ierūsējusi pie elektrības izgudrošanas. Viņš jaunmodīgām tehnoloģiskām ietaisēm vispār nepievērš nekādu vērību. Pat skujas ar bārdas nazi! Ziniet, biju ļoti pārsteigts, ka Freimaņkungs neiebilda, kad pirms gada par naudu, ko nopelnīju pie Robja, nopirku sev lētu un lietotu datoru. Bet tas man tiešām ir vajadzīgs mācībām. Ja vēl būtu intemets!
Lai nu kā, bet, tuvāk apskatot, mobilā telefona aparāts nešķita gluži parasts. Baigais eksperts teiksiet! Tomēr kaut kas tajā bija citāds. Nu, spriediet paši! Aparāts izskatījās nepārprotami jauns, taču uz tā nekur nevarēju atrast ražotāja nosaukumu. Tas it kā atgādināja vienkāršu ierindas aparātu, kādus var aplūkot jebkura veikala vitrīnā, bet ne gluži. Ticiet man, esmu tos neskaitāmas reizes izpētījis. Ievadot pinkodu, ekrānā iemirdzējās lietošanas instrukcija. Kaut ko tādu es nekad nebiju redzējis. Kad to apguvu, aparāts pieprasīja, lai izvēlos un domās nosaucu vārdu, kas kalpos par avārijas paroli. Protams, biju pārsteigts par šādu tālruņa uzstājību un tik dīvainu prasību. Nekas cits man prātā neienāca kā
vārds uzputenis. Pateicu to domās vienreiz, otrreiz, bet aparātam kaut kas nepatika.
“Parole nav pieņemta,” mirgoja burti ekrānā. “Atkārto domās izvēlēto vārdu stingri un uzstājīgi.”
Visbeidzot, kad biju jau kļuvis gluži dusmīgs un domās izgrūdu to sasodīto uzpūteni no savām smadzenēm gandrīz kā no lielgabala, ekrānā iedegās: “Parole pieņemta, sveicam lietotāju klubiņā! Gadījumā ja aparāts tiek nozagts, nozaudēts vai vardarbīgi atņemts, domās uzstājīgi jānosauc sevis izvēlētā parole un aparāts ieslēgs pašiznīcināšanās programmu. Paldies! Veiksmīgu lietošanu!”
Tā neko aparātiņš!
Pēc šāda cerīga sākuma, man par lielu vilšanos, nekādi citi brīnumi nesekoja. Marsu ar šo aparātu sazvanīt nevarēja, arī zupu tas nevārīja. Telefona adrešu grāmatiņā atradu tikai četrus kontaktus Kate Blumberga, Gildenstems, Rozenkrancs un Palīdzības dienests. Dīvaini šķita tas, ka visu tālruņu numuri bija šifrēti, cipariņu vietā ekrānā zaigoja zvaigznītes. Nekādas pārdabiskas iespējas, ko varētu gaidīt pēc tik daudzsološa sākuma, aparāts nedemonstrēja. Paspaidot taustiņus, ekrānā nemainīgi zaigoja uzraksts funkcija nav aktivizēta! Nevarēju pat piezvanīt Katei Blumbergai! Nu gan truba! Bet lai nu paliek.
Un tā es ierados Centrālajā stacijā bez divdesmit minūtēm desmitos. Kates, protams, vēl nebija, tāpēc es labu brīdi noslaistījos pa Origo veikaliņiem. Gluži bezjēdzīgs laika kavēklis tas nebija paskatījos, cik maksā lietas, kas man būs vajadzīgas skolai. Drīz taču es saņemšu uz kartes algu par nostrādātajām divām nedēļām, vasaras sākums ir automašīnu tehniskās apkopes sezona, kad
visi maina eļļas un riepas. Darba servisā bija daudz, tāpēc Robja solītie četrdesmit procenti no klienta rēķina kārdināja manu iztēli. Vārdu sakot, es nedaudz aizrāvos, dalot lāča ādu, kamēr pats ķepainis vēl saimniekoja mežā. Bija jau piecas pāri desmitiem, kad beidzot atcerējos par Kati. Devos pie kasēm. Viņas rudās bizes šoreiz varēja pamanīt pa gabalu. Blumberga pirka biļetes.
- Sveiks, Kristofer! Mūsu vilciens atiet no ceturtā perona.
- Varbūt iesim augšā, lai laikus tiekam vagonā īstajā vietā?
Uz perona tomēr nekāda vilciena nebija. Pamatīgs ļaužu pūlis drūzmējās, pacietīgi gaidot tā pienākšanu.
- Kā tev šķiet, kas tas ir par brīnumaparātu, ko Gildensterns mums iedeva? Kate klusi ierunājās. Vai tavs arī pieprasīja avārijas paroli?