- Jā! Bet viss, kas tam iekšā, ir četri numuri un uzraksts funkcija nav aktivizēta.
- Tāds drusciņ jokains aparātiņš. Bet pats trakākais iznāk, ka tas prot uztvert mūsu domas no attāluma. Vismaz trauksmes paroli aparāts nolasīja, kaut gan man nācās gandrīz pusstundu ar to ņemties.
- Man bija tāpat! Varbūt būs drošāk, ja Ēnu ordeņa lietās turēsimies kopā?
Par atbildi Kate man pieķērās pie rokas. Norunāts! Bet tu man izstāstīsi, kā tev izdevās tikt galā ar tiem trim lecīgajiem ķēmiem garderobē. Tas atgādināja animācijas filmu par nindzjām! Nespēju pat iedomāties, ka dzīvē iespējams kas līdzīgs.
- Tu neticēsi! Es pat nezinu, ko un kā lai tev izstāstu. Neesmu apmeklējis nekādus Austrumu cīņu mākslu
kursus. Kāda iekšēja balss man teica: lai satriektu jārikojas spēji! Pats īsti nesaprotu, kā tas notika. Vēl tagad par to brīnos. Ja labi padomā, tieši tajā rītā autobusā mani pirmoreiz uzrunāja kāds maza auguma vīrs ar zirgasti. Tas bija tev pazīstamais Rozenkranca kungs. Tobrīd man šķita, ka viņš izbēdzis no psihiatriskās klīnikas.
- Domā, to sarīkoja ordenis? sazvērnieciski man ausī iečukstēja Kate Blumberga.
- Es jau labprāt palielītos tev, visām pārējām meitenēm un klases zēniem, ka man ir tīrais nieks piekaut trīs tēvaiņus, kas par mani garāki, smagāki un arī gadu vecāki, bet tas laikam nebūtu īsti godīgi. Man nav cita izskaidrojuma.
- Tā jau domāju! Bet tobrīd likās, ka viņi tevi samals miltos. Gribēju jau skriet saukt dežurantu, bet no tava paraugdemonstrējuma man palika mute vaļā! Viņš izdzirdēja troksni un atskrēja pats.
Pienāca vilciens. Laikam jau ir nepieciešama īpaša prakse un treniņš, lai zinātu, kā nostāties tā, lai durvis atvērtos tavā deguna priekšā. Ne man, ne Katei, protams, šādu zināšanu nebija. Kad beidzot iekāpām vagonā, kāds vairs tur labās puses trešais sols, skaitot no vagona sākuma braukšanas virzienā! Apsēsties vispār nebija kur!
- Ko darīsim? Kate vaicāja.
- Ja jau teikts, ka trešais sols, tad trešais sols! Nostāsimies pie tā, gan jau redzēsim, ko darīt tālāk.
Tas, kurš nav braucis pārpildītā elektriskajā vilcienā sestdienas rītā, kad visi no Centrāltirgus dodas vai nu mājās ar iepirkumiem, vai stādiem pilnām somām un groziem uz Pierīgas mazdārziņiem, šķendējoties par vēlo pavasari un auksto vasaras sākumu, mani nesapratīs.
Varbūt vien, ja esat pieaudzis divmetrigs tēvainis, tad šī spaidīšanās jums nešķistu tik briesmīga. Tomēr man ir tikai četrpadsmit gadu, es jutos kā saplacināts starp tantēm, onkuļiem un viņu iepirkumu somām. Turklāt ik pa brīdim man virsū burtiski gāzās Kate. Viņa kaut ko tādu, šķiet, dzīvē pieredzēja pirmo reizi. Mani atšķirībā no Blumbergas uz skolu ar auto neveda, katru rītu braucu uz to ar autobusu, bet, ticiet, vilciens šajā ziņā ir ārpus konkurences.
Laikam jau arī lielajiem tēvaiņiem tas bija par traku. Pilnai laimei Jāņavārtu stacijā kāds ūsains onkulis sāka lamāties uz otru tēvocīti, kurš bāzās viņam virsū ar jāņogu krūmu stādiem.
- Aizvāc tos savus netīros apstādījumus no manām tikko nopucētajām kurpēm! viņš nikni bļāva.
- Nelien virsū manām jāņogām ar savām nošķiebtajām kedām! otrs bļāva pretī, un tas bija tikai sākums.
Droši vien viņi sakautos, ja vien būtu vieta, kur pavicināt dūres.
Šķirotavā manas jakas kabatā kaut kas tā kā pakustējās. Nē, ne jau vibrēja! Sajūta bija tāda, it kā kāds klusi bez balss, bet uzstājīgi teiktu paņem mani! Jocīgi, vai ne? Tas izrādījās savādais Ēnu ordeņa dotais aparāts. Ekrāns vēstīja īsziņa no Rozenkranca. Nospiedu skārienjutīgā ekrāna komandlodziņu lasīt! Displejs iemirgojās un izgaismoja tekstu: “Sveiciens Ēnu ordenī! Tikt galā ar aparāta paroli bija jūsu pirmais uzdevums. Lai izpildītu otro uzdevumu, jums jāapsēžas trešajā solā no vagona sākuma braukšanas virzienā. Zem tā atradīsiet instrukcijas. Ja nepagūsiet tās izlasīt līdz stacijai Ikšķile,
instrukcijas pašiznicināsies, bet jūs abi būsiet izkrituši otrajā pārbaudījumā. Rozenkrancs.”
- Vai tu izlasīji to pašu, ko es? man gandrīz ausī ierunājās Kate. Šoreiz viņa nečūkstēja, tomēr būt skaļam ari nebija nekādas vajadzības, mēs bijām saspiesti kopā kā divi plāceņi.
- Par to Ikšķili?
- Jā! Ko darīsim?
- Varbūt es maldos, bet lielākā daļa braucēju ar savām jāņogām droši vien izkāps pieturā Dārziņi. Pēc tam skatīsimies.
Gaismā un Rumbulā vilciens nepieturēja, un, patiesi, Dārziņos varēja atviegloti uzelpot, jo vagons kļuva uz pusi tukšāks. Par nelaimi, trešais sols joprojām bija aizņemts. Uz tā kā ķipis sēdēja apaļa kundzīte sarkanā cepurē ar baltiem rotājumiem. Viņa atgādināja mušmiri no Margaritas Stārastes ilustrētajām bērnu grāmatām. Blakus šai resnajai sēnei sēdēja izkāmējis onkulis ar noplukušām ūsām šķita, viņš ar tām no rītiem slauka sava dzīvokļa grīdu.
- Herbert, vai esi drošs, ka Jāzeps mūs Lielvārdē sagaidīs ar auto? Es taču nevaru iet trīs kilometrus kājām, Herbert!
Noplukušo ūsu īpašnieks Herberts žēli purpināja:
- Nu cik tu vari pukstēt, Silvij!
Mušmire tomēr nerima. Normāli cilvēki nebrauc ar šo briesmīgo elektrisko vilcienu, Herbert! Viņi brauc ar savu auto!
- Bet, sirsniņ, mūsu auto ir remontā! iebilda Herberts.
- Tāpēc, ka tu iebrauci ar to kokā, Herbert! Teicu taču tev, nedzer tik daudz to vīnu!
- Nu, cik tu vari pukstēt, sirsniņ! Tas bija negadījums, noplukušo ūsu kārnais īpašnieks sadrūvējās.
- Bet Jāzepam tā nekad negadās! Viņš nekad nebrauc kokos ar savu auto, kaprīzi iebilda resnā Silvija, kas atgādināja mušmiri.
- Kristofer, mēs esam dimbā! Šis saldais pārītis brauks līdz galam. Kā lai mēs viņus izdabūjam ārā no šejienes līdz Ikšķilei? man ausī ierunājās Kate.
- Nezinu! Vienīgais, ko esmu sapratis no Gildensterna un Rozenkranca runām, ir tas ja gribi kaut ko sasniegt, tad nepieciešams koncentrēties.
- Labi. Kurš, tavuprāt, varētu būt galvenais objekts, uz ko koncentrēties?
- Es izvēlētos Mušmiri, kārnais Herberts darīs visu, ko šī kundzīte sacīs.
- Mēģināsim iestāstīt, ka viņai sāp vēders?
- Kāpēc ne?
Mēs saskatījāmies, koncentrējāmies uz tanti sarkanajā cepurē ar baltajiem rotājumiem, bet viss velti. Lai cik sirsnīgi mēs raidītu domu spēku uz tuklo Silviju, šai dāmiņai tas bija kā pīlei ūdens. Kamēr mēs cīnījāmies, vilciens piestāja Salaspilī.
“Ko lai dara? Ikšķile būs pēc desmit minūtēm!” es izmisis nodomāju.
- No viņas viss atlec kā bumbiņa no sienas, man ausī iečukstēja Kate.
- Varbūt mēģinām ietekmēt kādu citu?
- Bet ne jau to Herbertu! Mušmire viņam tāpat neklausīs.
Es drudžaini sāku vērot vagonā sēdošos pasažierus. Nākamajā krēslu rindā aiz Mušmires sēdēja kāds virs ar sarkanu seju. Viens no tiem, kam vienmēr ir karsti un trūkst gaisa, ko elpot.
- Varbūt viņš ko līdzēs?
- Domā, izdosies? Kate nosmīnēja.
- Pamēģinām!
- Bet abi kopā!
Mēs sadevāmies rokās un domās raidījām pavēli vīram ar sarkano seju: “Tev ir karsti, un tev nav, ko elpot! Tev ir karsti!”
Kā par brīnumu, vīrietis sāka sparīgi dīdīties krēslā.