- Te nav, ko elpot!
Tajā brīdī viņš pielēca kājās un atrāva vaļā vilciena logu. Tas notika brīdī, kad pa blakus sliedēm pretējā virzienā mums pabrauca garām preču vilciens. Ticiet vai ne, bet vēja radītā gaisa plūsma norāva no galvas Mušmires sarkano cepuri ar baltajiem rotājumiem. Tā aizlidoja pa gaisu gluži kā frisbija disks.
- Herbert, mana cepure!
- Neuztraucies, dārgā! Es to notveršu. Ūsainis nadzīgi metās pakaļ savas sirdspuķītes cepurei.
- Herbert! Mēs nevaram sēdēt tādā caurvējā, iesim uz citu vagonu! paziņoja Silvija, kad pa piestaigāto vagona grīdu apņurcītā cepure tika novietota tur, kur tai pienāktos būt, tuklajai kundzītei uz galvas.
- Kā nu vēlies, dārgā Silvija! nopūtās Herberts un pakalpīgi piecēlās. Viņš acīmredzot nebija paradis runāt pretim savai Mušmirei. Kamēr viņi savāca mantas, vilciens izkustējās no Saulkalnes stacijas.
- Nākamā pietura Ikšķile! paziņoja balss vilciena skaļrunī.
Pārītis joprojām pīckājās ap saiņiem. Tā pagāja labs bridis, un aiz loga parādījās pirmās mājas, kas liecināja par Ikšķiles tuvošanos. Vilciens jau samazināja gaitu, kad beidzot mēs ieklupām atbrīvotajās sēdvietās.
- Te tas ir! gavilējoši ierunājās Kate. Viņa neuzkrītoši izvilka no sola apakšas ar skoču pielīmētu aploksni.
- Taisi vaļā!
Kad Kate atplēsa aploksni, vilciens sāka strauji bremzēt. Skaļrunī atskanēja: Ikšķile, nākamā pietura Jaunogre.
Paguvām!
Aploksnē atradām mazu, baltu lapiņu. Uz tās ar datoru bija uzdrukāts: Ciemupe 2.
- Ko tas nozīmē? Ciemupe 2? Nav tādas stacijas! Ir laikam Tukums 2. Vai kādreiz senos laikos bija. Šķiet, šoreiz ir tava kārta izrādīt erudīciju, jo es no šīs tā sauktās instrukcijas nesaprotu pilnīgi neko! teica Kate.
- Varbūt tas ir kāds rēbuss, lai mūs pārbaudītu?
- Kristofer, tu esi ģeniāls! Varbūt tad arī pasaki, kas tas ir par rēbusu.
- Ja nu tā nav domuzīme? Varbūt tur rakstīts Ciemupe mīnus divi?
- Izcila teorija! Bet kāds no tās labums?
- Zini, Blumberga, varbūt pati ari pakustini smadzenes?
- Kristofer, es tiešām tās kustinu tā, ka bizes šūpojas, bet man nepielec!
- Pieņemsim, ka tas ir parastais rēbusu veidošanas paņēmiens, kad jāizmanto nevis viss vārds, bet kāda tā
daļa. Ar skaitli tad tiek dots slēpts norādījums, cik burtu no šī vārda jānoņem nost.
- Ja vadāmies pēc šāda skaidrojuma, varbūt pateiksi ari to, ko, tavuprāt, nozīmē Ciemuvai -emupe?
Šajā brīdī vilciens piestāja Jaunogres stacijā.
- Nē, Kate, te būs kas cits. Manuprāt, Ciemupe mīnus divi ir otrā pietura pirms Ciemupes.
- Izklausās loģiski. Es neko labāku izdomāt nevaru. Re, pie sienas ir shēma! Ja tev taisnība, tā, manuprāt, ir Ogre.
- Varbūt man nav taisnība, bet Ogre būs pēc pāris minūtēm. Ko darīsim?
- Teorētiski mēs varam braukt līdz Ciemupei, kā lika Rozenkrancs, bet, ja reiz atradām zem sola instrukciju, tad, visticamāk, mums nav jābrauc uz Ciemupi.
- Bet ja nu šim mīnus divi ir cits izskaidrojums?
- Kāds?
Šajā brīdī vilciens samazināja gaitu un nozvārojās uz pārmijām. Skaļrunī atskanēja sievietes balss: Ogre. Nākamā pietura Pārogre.
- Es jau domāju, domāju! Kate uz mani nikni paskatījās.
Vilciens apstājās.
- Kas būs būs! viņa iesaucās. Kāpjam ārā!
Kate pielēca kājās, parāva mani aiz rokas gluži kā
profesionāls cīkstonis, un mēs abi metāmies uz durvīm. Vēl pēc brīža mēs stāvējām uz perona un noraudzījāmies pakaļ aizbraucošā elektrovilciena pēdējam vagonam.
- Ko tālāk?
- Ja man nebija taisnība, nākamais vilciens uz Ciemupi droši vien būs pēc kādas stundas.
Šajā bridi es atkal manīju jocīgo sajūtu kabatā. Nebija šaubu, pienākusi jauna ziņa no Ēnu ordeņa!
“Apsveicu! Esat atrisinājuši ari šo miklu. Dodieties cauri pazemes tunelim un uzmanīgi skatieties apkārt!”
Tādu pašu ziņu saņēma ari Kate.
- Ja jau esam iepinušies šajā afērā, tad turpināsim?
- Kristofer, tu taču netaisies doties uz otru peronu un kāpt vilcienā, lai brauktu atpakaļ uz Rīgu?
- Laikam jau ne!
- Droši vien tuneli mums atstāta vēl kāda ziņa, tikai kur tieši? Pats zini, kādi mēdz būt tuneļi.
Par laimi, Ogres dzelzceļa tunelis bija neparasti tīrs un kārtīgs, izlikts ar krāsainām flīzēm. Tā sienas nebija apķēpātas ar grafiti vai aplīmētas ar sludinājumiem. Kaut ko pamanīt nevajadzētu būt nekādām grūtībām.
- Skaties, Kristofer! Tur pie kolonnas kaut kas ir piestiprināts ar līmlenti. Tāda pati bija vilcienā!
- Nūjā, bet paskaties, Kate, tas ir tikai bieza papīra gabals, un kas uz tā rakstīts? “Jēzus tevi mīl”! Tā drīzāk ir kādas svētdienas skolas reklāma.
- Jā, bet tunelī nekā cita nav!
- Iziesim pa to vēlreiz.
Mēs izstaigājām tuneli trīs reizes abos virzienos. Nekādus citus slēptus ziņojumus ieraudzīt neizdevās.
Kate norāva no kolonnas biezo papīra gabalu ar uzrakstu “Jēzus tevi mīl”, mēs izgājām no tuneļa un apsēdāmies gājēju ielas skvēriņā uz soliņa.
- Es nešaubos, ka tas domāts mums, teica Kate, purinot biželes. Paskaties, te pat viens ar zīmuli apakšā uzvilcis divus burtiņus K Katei un Kristoferam. Tikai ko
lai ar to iesāk? Tu taču neapgalvosi, ka tas atkal ir rēbuss un viņi mūs tagad sūta uz baznīcu?
- Nē. Droši vien Ogrē ir vismaz kādas piecas baznīcas. Ej nu saproti, kurā Jēzus mūs mīlēs vairāk. Diezin vai mums vajadzīga baznīca. Šī norāde ir pārāk nekonkrēta. Manuprāt, uzraksts šoreiz ir tikai acu aizmālēšanai. Šajā pilsētā laikam ir ļoti kārtīgi sētnieki, ja reiz stacijas tunelis ir tik tīrs. Kārtīgs sētnieks novāktu no sienas jebkuru pielīmētu papīru, tomēr, ja reiz uz tā rakstīts “Jēzus tevi mīl”, kurš tad to plēsīs nost?
- Vispār jau loģiski, Kate pamāja ar galvu. Tam, kas to pielīmēja, taču bija jābūt drošam, ka papīrs nostāvēs līdz mūsu atnākšanai. Tomēr kas šajā ziņojumā slēpjas?
Tā mēs sēdējām labu brīdi, grozot papīru, bet neko nevarējām izdomāt. Šoreiz Kate izrādījās attapīgāka.
- Paga, paga! viņa teica. Ja uzrakstam nav nozīmes, tad viss slēpjas papīrā!
- Varbūt neredzamā tinte, kas jāpasilda, lai kļūtu izlasāma? Gandrīz kā vecos romānos! es ieminējos.
- Neredzamā tinte? Diezin vai! Mums taču nav, kur pasildīt papīru! Tas, kurš atstāja ziņojumu, to labi zināja. Es domāju, viss slēpjas pašā papīrā. Tas ir aizdomīgi biezs.
Kate ar savu spico nadziņu sāka urbināt papīra malu. Un viņai izrādījās taisnība. Tas, ko mēs uzskatījām par vienkāršu papīra gabalu, izrādījās maskēta aploksne, ko veidoja divi ļoti rūpīgi un nemanāmi ar maliņām kopā salīmēti papīri. Kate veikli aturķēja vienu aploksnes malu un izvilka no tās karti.
- Tu esi nevis Kate Blumberga, bet īsts Ogists Dipēns!
- Tad varbūt pievērsīsimies kartei?
Septītā nodaļa sekojot kartei
Vai kādreiz mūžā esat mēģinājuši orientēties pēc kartes? Es to nebiju darījis nekad. Ari Katrīna ne. Skolā mums it kā māca ģeogrāfiju, bet tagad nācās atzīt, ka, saskaroties ar reālu karti, šīs zināšanas nekam nederēja. Pagāja krietns brīdis, līdz mēs sākām tajā kaut ko saprast.