- Šis laikam ir dzelzceļš, un te varētu būt stacija, bez īpašas pārliecības teica Kate.
- Pieņemsim, ka tev taisnība, es viņai piekritu.
- Tādā gadījumā mēs esam kaut kur šeit, Kate iebakstīja ar pirkstu kartē. Un, visticamāk, mums jāatrod ceļš līdz vietai, kura iezīmēta ar krustiņu.
- Viss jau būtu labi, ja šajā kartē tiktu norādīti ielu nosaukumi! es nopūtos. Ja nu tomēr esam nepareizajā sliežu pusē, tad mēs aiziesim galīgi šķērsām.
- Nē, manuprāt, tomēr mēs esam pareizajā vietā. Skaties, šīs divas noteikti ir upes. Tā viena, kas ietek otrā, ir Ogre, bet šī te ir Daugava. Ja iesim nepareizajā virzienā, mēs drīz vien atdursimies pret Daugavu.
- Ceru, ka tev taisnība! Un vēl vairāk ceru, ka mēs neredzēsim Daugavu.
Ja bijām visu sapratuši pareizi, mūs gaidīja pamatīga iešana. Kartē raugoties, tā vien šķita, ka krustiņš ir ievilkts kaut kur ārpus pilsētas robežām. Ielu plāns tajā bija attēlots visai skopi un bez nosaukumiem, bet vieta pie krustiņa izskatījās diezgan savādi pie tās bija iezīmētas trīs stilizētas eglītes, brieži un sēta. Sēžot skvēriņā, mēs tā arī netikām gudri, ko tas varētu nozīmēt. Kate pat minēja, ka varbūt tas ir kāds jauns privātais zooloģiskais dārzs, kas atvērts kaut kur mežā, bet es par tādu neko nebiju lasījis.
Mēs iegājām blakus esošajā pārtikas veikalā un nopirkām lielu minerālūdens pudeli. Tas izrādījās prātīgi darīts, jo saule, kas no rīta slēpās aiz pelēkiem mākoņiem, beidzot bija atcerējusies ir taču vasara! Karsēja pamatīgi. Uzreiz vienojāmies, ka turpat uz kartes pierakstīsim ielu nosaukumus un centīsimies iegaumēt ceļu, lai neapmaldītos un neaizietu nezin kur gluži kā Ansītis un Grietiņa no pasakas.
Nācās iet diezgan ilgi. Tas, kas uz nelielā papīra gabaliņa atradās dažu centimetru attālumā, dzīvē izrādījās pamatīgs gabals. Sekojot kartei, mēs nonācām pie krustojuma, kura kreisajā pusē aiz sētas varēja redzēt bērnudārza pagalmu. Redzētais deva pārliecību, ka tiešām ejam pareizajā virzienā, jo kartē tajā vietā bija iezīmēts mazs bērnu grabulītis. Krustojumā labu brīdi lauzījām galvu, kurp iet tālāk. Spriežot pēc kartes, bija divi varianti. Viens: ejot uz priekšu, kā mēs noskaidrojām, pa Brīvības ielu, nākamajā krustojumā pagriezties pa kreisi un turpināt mūsu garo gājienu pa trotuāru. Šim variantam bija būtisks trūkums. Ceļš nepārprotami attālinājās no krustiņa kartē un veda uz mērķi ar pamatīgu līkumu.
Taisnākais ceļš savukārt neizskatījās diez cik pievilcīgs, jo, kā rādīja karte, veda caur mežu. Ļāvu Katei izvēlēties, kā iet, klusībā cerot, ka viņa dos priekšroku drošākajam variantam. Man par brīnumu, Kate visai noteikti paziņoja, ka netaisās iet ar līkumu, kas kartē gan izskatās kā maza cilpiņa, bet dzīvē ir vismaz piecu kilometru vērtē.
Tā mēs gājām. Garām noplukušām, no baltiem ķieģeļiem mūrētām garāžām, pie kurām beidzās asfalts un sākās mežs. Augšup pa smilšainu celiņu kalniņā, kur mums uzglūnēja izsalkušu dunduru bars. Par laimi, Ogres piepilsētas mežs tomēr izrādījās diezgan patīkams. Pēc kādu divdesmit minūšu gājiena mēs atdūrāmies pret milzīgu, apmēram trīs metru augstu stiepļu sētu. Aiz tās tālumā varēja redzēt bariņu briežu. Tā droši vien bija briežu audzētava. Mūsu bažas, ka ejam nepareizi, izzuda. Kate izvilka no kabatas karti. Spriežot pēc tās, mums tagad bija jāpagriežas pa kreisi un jāiet pamatīgs gabals gar sētu. Tā vien šķita, ka šo vietu savām pastaigām ir iecienījuši vietējo suņu saimnieki. Vispirms mēs satikām divas meitenes ar mopsi. Tad pretī nāca veca kundzīte ar resnu taksi. Suns uz mums nikni rēja. Visbeidzot pretī cilpoja liels bokseris, kurš izrādījās ļoti draudzīgs un gribēja spēlēties. Nekas gan viņam no tā neizdevās, jo no meža iznāca arī suņa saimnieks un bokseris negribīgi devās līdzi vīrietim. Protams, es jums te varētu gari un plaši stāstīt par to, cik jauki kokos dziedāja putni, kā smaržoja mežs, sētas otrā pusē esošā pļava un grāvis, bet tad es būtu Jancis no Baltās grāmatas, nevis Kristofers.
Drīz mēs sasniedzām iežogotās briežu audzētavas stūri. Stāvējām nelielā uzkalniņā. Augstā stiepļu sēta te pagriezās deviņdesmit grādu leņķī, un bija redzams, ka
tā ir nebeidzami gara. Savu mūžu nebiju redzējis tik garu žogu. Mēs padzērāmies ūdeni, Kate izvilka no kabatas karti, un mēs labu bridi to pētījām. Spriežot pēc tās, līdz krustiņam mums vēl bija ko iet minūtes desmit.
- Interesanti, kā mēs uzzināsim, ka esam nonākuši īstajā vietā? domīgi sprieda Kate. Negribētos staigāt visu dienu gar šo nebeidzamo žogu un meklēt kādu slepenu vēstījumu. Man jau tagad kājas sāp. Labi vēl, ka negājām pa apkārtceļu, tagad nebūtu veikuši pat pusceļu.
Es uzmetu aci kartei un pēkšņi pamanīju kaut ko tādu, kam iepriekš nebijām pievērsuši uzmanību. Paskaties, vietā, kurā mēs atrodamies, kartē virs sētas ir skaitlis simt četrdesmit septiņi.
- Tas droši vien kaut ko nozīmē! sparīgi iesaucās Blumberga. Tu jau mums esi lielais rēbusu meistars.
- Njā! es domīgi novilku. Atklāt Katei, ka parasti neatminu vismaz pusi rēbusu un pareizo atbildi uzzinu žurnāla nākamajā numurā, tagad būtu kaut kā stulbi. Domīgi uzmetu aci sētai, bet nekāda spīdoša ideja man galvā nenāca.
- Bet ja nu simt četrdesmit septiņi vienkārši nozīmē staba kārtas skaitu no šī briežaudzētavas stūra? ievaicājās Kate.
- Pietiekami stulbi un vienkārši, lai izrādītos, ka tā varētu būt patiesība. Tas nozīmē, ka mums jāiet līdz simt četrdesmit septītajam stabam, un tur vajadzētu būt kaut kam, kas mums jāatrod. Varbūt soļojam?
Mēs devāmies ceļā, rūpīgi skaitot stabus. Ticiet man, tas ir diezgan riebīgs darbs. Jau pie divdesmit trešā staba mēs sajaucām skaitu un nācās sākt visu no sākuma. Tas
nebija patīkami un droši vien turpinātos vēl nezin cik ilgi, bet, par laimi, ceļš gar sētu bija smilšains, un man ienāca prātā pie katra desmitā staba ar kāju novilkt zemē svītru. Pāris reižu mēs kļūdījāmies ar skaitu, bet tagad vismaz nebija jāiet atpakaļ nezin cik lielu gabalu.
Un te nu tas bija. Kartē atzīmētais simt četrdesmit septītais stabs visā savā godībā. Liels, pamatīgs, kārtīgi zemē ierakts. Blenzām uz to jau minūtes piecpadsmit, bet nekādu slepenu ziņojumu atrast nespējām. Ja tas bija kāds joks, tad mēs abi jutāmies pamatīgi izāzēti.
- Kristofer, varbūt tas ir ierakts zemē pie staba? kodīdama bizes galu, teica Kate.
- Man tas arī ienāca prātā, bet paskaties ap stabu. Te visur aug kaut kāda asa zāle un galīgi neizskatās, ka šogad te kāds kaut ko būtu racis. Varu jau, protams, pamēģināt un pakārpīt zemi, bet man tas nešķiet īpaši gudri.
- Varbūt mēs nepratām pareizi saskaitīt? Varbūt šis ir simt četrdesmit sestais stabs?
- Ja gribi, aplūko blakus esošos stabus. Var jau būt, ka arī esam kaut ko sajaukuši, bet diezin vai kļūda ir lielāka par pāris stabiem uz vienu vai otru pusi.
Arī rūpīga blakus stabu apskate neko nedeva. Atradām vien dažus skrāpējumus, kas, visticamāk, radušies, taisot šo sētu. Ne miņas no apslēpta vēstījuma!
- Diezin vai tas ir kāds joks! dusmīgi teica Kate.
- Visticamāk, mēs paši kaut ko neesam pamanījuši.
Viņa nolauza nelielu, nokaltušu grāvmalas bērza zariņu un sāka kaut ko zīmēt smiltīs.
- Tā te būs mūsu stabs! Kate teica, uzvilkusi divas līnijas. Mēs to apskatījām no visām pusēm, iztaustījām,