apčamdījām, bet neko neatradām. Ja zeme ap stabu nav nesen rakta, tad ideja par to, ka vēstījums varētu būt paslēpts zemē pie staba, atkrīt. Ko mēs vēl neesam izdarījuši?
- Mēs nepaskatījāmies, kas ir uz staba! Tas ir apmēram trīs metrus augsts un trīsdesmit centimetru diametrā. Uz tā noteikti varētu uzlikt kaut ko nelielu un no lejas nepamanāmu.
- Kristofer, vai tu vari tur uzkāpt?
- Manuprāt, sētas žogs izturētu arī tavu svaru.
- Manu svaru? Bet varbūt tu vēlies dabūt pa kaklu?
- Blumberga, neaizmirsti, kas notika ar Skaidu!
- Neaizmirsti, ka es arī esmu no Ēnu ordeņa!
- Nu labi, tu mani pierunāji!
Uzkāpt stabā izrādījās samērā vienkārši. Sētas sieta acis bija pietiekami platas, lai tajās iebāztu pēdu. Stieple gan nedaudz liecās, tomēr tā noteikti izturētu arī daudz lielāku smagumu. Viens mirklis, un es ar roku varēju sasniegt staba augšējo virsmu. Diemžēl augstāk uzrāpties bija grūti traucēja dzeloņstieple.
- Vai tur kaut kas ir? no lejas skanēja nepacietīga Kates balss.
Uzmanīgi, lai nesadurtos un nesaplēstu drēbes, es sāku aptaustīt staba virsmu. Un, patiesi, mana roka kaut ko sajuta. Tas bija pielīmēts pie staba ar visuresošo līmlenti.
Paņēmu sainīti un uzmanīgi nokāpu no sētas. Melnā polietilēna maisiņā bija iepakots kaut kas ciets un plakans. Es to atplēsu, un no maisiņa izslīdēja neliela ierīce. Planšetdators, kabatdators, komutators? Kaut kas līdzīgs šīm ierīcēm, tomēr ne gluži.
- Kas tas tāds? Dators? Vai, kāds jocīgs! Neesmu tādu nekad redzējusi. Varbūt pagaidām, lai viņi atsūta lietošanas pamācību?
Tad pēkšņi es atcerējos, kur esmu šādu ierīci redzējis. Toreiz Ford busiņā ar izmisīgi gaudojošo dzinēju, Cēsu un Brīvības ielas stūrī. Rozenkrancs to izmantoja, lai atvērtu portālu. Šajā brīdī man pienāca īsziņa: “Ir tieši tā, kā tu domā, Kristofer! Zaļais taustiņš.” Kates mobilais klusēja.
- Kristofer, nevaru ciest, ka tu zini vairāk par mani, varbūt paskaidrosi? viņa teica.
- Neko daudz jau nezinu! Es tikai redzēju, kā Rozenkrancs ar šo ierīci atvēra portālu, un mēs vienā mirklī no Rīgas centra nokļuvām Parīzē ar visu veco Ford busiņu, radot neatrisināmu mīklu Latvijas un Francijas policijai.
- Kā tev šķiet, vai mums tas tagad jāizdara? vaicāja Blumberga. Manuprāt, viņa bija maķenīt nobijusies.
- Zini, vispār jau neviens mums neko nevar pavēlēt. Ja tu tagad pateiksi nē, varam arī braukt atpakaļ uz mājām.
- Kā tad! Izbraukājušies ar elektrisko vilcienu, nostaigājušies kā divi jefiņi pa mežu nez cik kilometru, meklējot slepeno vēstījumu. Es netaisos atkāpties, lai būtu kas būdams. Kates balsī ieskanējās spītīgs tonis.
Es paskatījos apkārt. Uz meža ceļa joprojām stāvējām mēs divi vien. Es nospiedu slēdzīti un atvēru ierīci tāpat, kā to dara, atverot klēpjdatoru. Iezaigojās neliels ekrāns un tastatūra ar vairākiem taustiņiem. Uz dažiem no tiem bija attēloti kaut kādi simboli, kuru nozīmi es, protams, nezināju. Citi gluži vienkārši bija krāsaini sarkani, dzelteni, balti…
- Vai tu arī zini, kurš taustiņš jānospiež?
- īsziņā bija teikts zaļais!
- Ko tad tu gaidi?
Es nospiedu zaļo podziņu. Kādu mirkli nekas nenotika, tad ekrāns iezaigojās.
- Kristofer, skaties! Kate pārsteigumā rādīja ar pirkstu uz sētu.
Bija jau arī ko brīnīties.
Vientulīgajā briežu audzētavas stiepļu žogā iezaigojās kaut kas līdzīgs zaļām puspavērtām durvīm.
- Mums laikam jāiet tur, es teicu.
- Bailīgi! Kristofer, es laikam pieķeršos tev pie rokas.
Mēs sadevāmies rokās un spērām soli zaļajā portālā.
Bija tā, it kā kāds neredzams spēks mūs iesūktu milzu putekļu sūcējā. Šoreiz tas nebija nepatīkami, tomēr vienalga pārāk dīvaini, lai šo sajūtu aprakstītu vārdos. Fakts bija tāds, ka vēl nupat mēs abi ar Kati stāvējām uz meža ceļa pie briežu dārza tīklotās sētas, bet nu, joprojām rokās sadevušies, vaļā mutēm mīņājāmies uz vecas, bet elegantas muižiņas lieveņa ko līdzīgu es reiz redzēju kādā Arsenāla filmā, kas bija uzņemta pēc Čehova stāstu motīviem. Saules pieliets pagalms, aiz tā parks un ezers, gaisā ziedu smarža. Smalki, vai ne?
- Kristofer, Kate ierunājās pirmā. Tas tomēr ir fantastiski! Kad pirmo reizi saskāros ar portāliem, turklāt nezinot, ka tādi vispār pastāv, protams, bija grūti kaut ko par tiem spriest. Šoreiz es koncentrējos, lai saprastu, kā tas notiek.
- Tālāk vari neko nesacīt, jo droši vien neko nesaprati. Tāpat kā es, bija mana kārta atzīties. Šī laikam ir lieta, ko nekad nevienam nevarēs izstāstīt tā, lai viņš nedomātu, ka runātājs pūš pīlītes.
- Tev taisnība, Kristofer, bet mēs laikam jau neesam atgādāti uz šejieni, lai tagad stāvētu no brīnumiem pavērtām mutēm kā tāds Ansltis un Grietiņa. Tā, par laimi, nav raganas mājiņa uz vistas kājas. Domāju, ka mums jāiet iekšā. Lai gan dāmām ir priekšroka, es tomēr šoreiz labprāt laistu tevi pirmo, Kristofer!
- Vai tas bija kāds neveikls citāts no labas etiķetes rokasgrāmatas? Izskatās, ka dāma baidās!
- Zini, es melotu gan, ja teiktu, ka nebaidos! Tu tomēr esi puisis, un tev vismaz piestāv izlikties, ka esi drosmīgāks par vārgu un neaizsargātu meiteni.
- Es ceru, ka tas nebija uzbrauciens, Blumberga! Ja jau tu tā saki, ko te lai piebilst? Ja jau mēs pirms mirkļa iegājām portālā, tagad laikam ir par vēlu drebināties, es noteicu un nospiedu apsūbējušo misiņa durvju rokturi. Lai gan muižiņa izskatījās mūžveca un tā vien šķita, ka durvis nav vērtas vaļā vismaz gadsimtu, no mana pieskāriena tās atvērās tā, it kā nepacietīgi būtu gaidījušas ciemiņus.
Mēs iegājām veclaicīgā, bet ļoti mājīgā, plašā zālē, kuras galvenais rotājums bija elegantiem kokgriezumiem apdarinātās koka kāpnes, kas veda uz ēkas otro stāvu.
- Kur tālāk? vaicāja Kate.
- Nezinu, parasti visās fantastikas filmās, ko esmu redzējis, šādos brīžos kāds iznāk pretī.
Un patiesi, kaut kur otrā stāva augstumos atskanēja klakstoši solīši. Tādi, kādus iespējams spert vienīgi sieviešu kurpēs ar spiciem un ļoti augstiem papēžiem.
- Sveiki, jaunie cilvēki! Prieks jūs atkal satikt, kaut nācēja vēl nebija redzama, mūs uzrunāja kaut kur
dzirdēta sievietes balss, un tad jau parādījās viņa sirmā kundzīte pelēkā kostīmā, kas toreiz Parīzē tik ļoti atgādināja labo feju. Ceru, ka es jums nešķietu kā tēls no sena un aizmirsta sapņa!
- Labdien, Sāra! mēs abi ar Kati atbildējām gandrīz vienlaikus.
- Jūs esat ieradušies tik neparasti ātri, ka jāatzīst mēs pat nebijām rēķinājušies, ka tā varētu notikt! Rozenkrancs gan uzstāja, ka jūs abi esot ļoti attapīgi, tomēr viņš tā dara vienmēr arī visbezcerīgākajos gadījumos. Droši vien esat izsalkuši pēc garās staigāšanas pa mežu un pārējiem piedzīvojumiem. Es labprāt jūs pacienāšu ar pusdienām, bet pēc tam izrādīšu šo jauko vietu un parādīšu jums jūsu istabas. Kamēr mēs izklaidēsimies, domāju, ka Gildensterns pagūs sagatavot visu, lai jūs varētu sākt apmācības.
Pusdienas! Tikai tagad atskārtu, ka esmu pamatīgi izbadējies. Pāris maizīšu brokastīs nudien bija ļoti sena pagātne.
Mēs devāmies uz ēdamistabu. Tā izrādījās neliela un ļoti mūsdienīgi iekārtota. Tai blakus atradās tikpat modema virtuves telpa, aprīkota ar visādiem smalkiem virtuves tehnikas paraugiem.