- Nebrīnieties! Diezin vai jums patiktu ēst tādā ēdamzālē, kāda te bija, pirms šo muižiņu pārņēma ordenis. Nokvēpusi tumša, briesmīgiem svečturiem, neērtiem, čīkstošiem ozolkoka krēsliem, kas droši vien domāti punduriem, milzīgu galdu. Kronis visam bija ar malku kurināma plīts, kas turklāt dūmoja īstas piecpadsmitā gadsimta šausmas! Ordenim vispār ir raksturīgi tas, ka mēs ļoti cienām vēsturi, tomēr savā darbā izmantojam
pirmrindas tehnoloģijas, kas pārējai cilvēcei būs pieejamas tikai kaut kad nākotnē. Tāpēc, lai mums piedod senatnes cienītāji, arī šī senā muižiņa savu sākotnējo izskatu saglabājusi tikai no ārpuses.
Sārai piemita apbrīnojama spēja runāt vienu, bet darīt ko citu. Kamēr viņa stāstīja, uz galda parādījās galda piederumi, salāti, maize, dārzeņu šķīvis, šķēlītēs sagriezta kūpināta gaļa, jogurts, biskvīti, sula, maize. Ticiet man, ir tik ļoti patīkami, ja kādreiz pašam nav par to jādomā. Kopš mamma nomira, man nav, kas uzklāj galdu. Pusdienas, vakariņas un brokastis es parasti gatavoju sev pats. Freimaņkungs kādreiz uzvāra kādu zupu, bet tas ir reti. Ja tā padomā, kamēr mamma bija dzīva, es pat maizi īsti nepratu nogriezt.
Mēs paēdām, palīdzējām Sārai novākt galdu, viņa salika traukus mazgājamā mašīnā un izrādīja, kur virtuvē kas glabājas.
- Pie mums galvenokārt valda pašapkalpošanās. Mans uzdevums ir rūpēties, lai jums netrūktu ēdiena, bet jūsu ziņā ir paēst un novākt savus traukus.
- Kāpēc mēs esam tikai trijatā? ievaicājās Kate.
- Man šķita, ka mācības šeit… nu kā lai to pasaka… būs tādā kā skolā. Varbūt ne gluži parastā skolā vai ne tik pārspīlētā kā Cūkkārpas akadēmijā no grāmatas par Hariju Poteru, bet tomēr.
- Par to parasti brīnās visi, kas šeit nonākuši. īpaši tagadējā jaunā paaudze, kas izaugusi ar Hariju Poteru. Atšķirībā no izdomas pilnas fantāzijas grāmatas, te tomēr ir īstā dzīve. Studentu ir ļoti maz, lai neteiktu, ka jūs šobrīd esat vienīgie. Tikai tā šķiet, ka ordenis uzņem daudz jauno. Notiek pamatīga atsijāšana, un ļoti daudzi
neiztur pārbaudījumus. Šī, protams, ir mācīšanās, bet tās nav mācības ikdienišķā nozīmē kā skolā, stundās, klasēs. Studenta pārbaudījumi sākas vēl ilgi pirms tam, kad viņš par to uzzina. Mums ir savi atlases eksperti. Ticiet vai ne, bet viņi rūpīgi sekoja līdzi arī jums abiem jau kopš dzimšanas. Ordenī diemžēl vai par laimi nevar darboties kurš katrs. Tas ir tāpat kā ar sportu vai dziedāšanu. Daudziem patīk dziedāt, braukt ar velosipēdu, peldēt un skriet, bet tas nenozīmē, ka jebkurš var kļūt par olimpisko čempionu vai operas solistu. Vārdu sakot, mēs ordenim meklējam tādus darbiniekus, kuriem būtu ne tik daudz īpašas prāta spējas, cik prasme šo prātu likt lietā. Tādus, kuri pēc savas emocionālās struktūras un dotumiem nepiederētu pie tā cilvēku tipa, kas tiecas pēc īpašām spējām un zināšanām, lai, tās iemantojuši, sagrābtu varu vai milzīgu bagātību. Jebkurš pieredzējis ordeņa augstākās pakāpes biedrs mierīgi varētu kļūt par lielvalsts prezidentu vai miljardieri. Tikai viņš to nekad nedarītu, ja vien nesaņemtu ordeņa pavēli un tas nenotiktu visas cilvēces interesēs. Mums ir savs kodekss. Kad pienāks laiks, jūs par to uzzināsiet.
- Izklausās iespaidīgi, bet Sāra, es tomēr nesaprotu! Vai tiešām mani jau no bērnības kāds ir nemitīgi novērojis? ievaicājās Kate.
- Nē, tas galīgi nenozīmē, ka tev, Kate, vai Kristoferam kāds svešinieks visu laiku staigātu pa pēdām un vērotu jūs kā vecās spiegu filmās. Tas nu gan būtu par traku vaktēt un pierakstīt visas jūsu palaidnības! Tomēr laiku pa laikam jūs abi tikāt neuzkrītoši pārbaudīti, lai noskaidrotu, vai mums derat. Tikai jūs to nenojautāt. Tas ir visu pārbaužu galvenais noteikums. Teiksim
tā mēs radām īpašas situācijas un skatāmies, vai jūs pareizi reaģējat. Ticiet man, no tūkstošiem potenciāli derīgo pāri paliek tikai daži. Pārējie to pat neuzzina. Iesim labāk, parādīšu jūsu istabas! Tās ir otrajā stāvā. Pēc tam iziesim nelielā pastaigā un aplūkosim muižiņas gleznaino parku. Muižu, starp citu, sauc par Stārķu ligzdu, un tā ir īsts četrpadsmitā gadsimta būvniecības meistarstiķis. Te savulaik pat mitinājās īsts spoks! Nācās viņu piespiedu kārtā pārcelt uz vietu, kur tam jau sen pienācās būt.
- Vai tas nozīmē, ka arī spoki pastāv? Nu bija mana kārta izbrīnīties.
- Diemžēl ne tikai viņi vien! Mēdz gadīties arī daudz nepatīkamāki radījumi. Spoki salīdzinājumā ar viņiem šķiet kā mazi, mīļi suņuki, nopūtās Sāra, ieslēdza trauku mazgājamo mašīnu, un mēs visi kopā devāmies apskatīt mūsu istabas un muižiņas apkārtni.
Par istabu man nav daudz, ko stāstīt. Gulta, galds, naktslampiņa. Stārķu ligzdas apkārtne toties atgādināja vecmeistara gleznu. Dīķis pilns ūdensrozēm, tā vidū neliela saliņa ar tējas namiņu. Skaists parks ar veciem kokiem, ziedošiem košumkrūmiem un svaigi pļautu mauriņu, tenisa korti, baseins. Acīmredzot ordeņa biedri prata novērtēt komfortu. Mēs gājām pa grantētu parka celiņu, un tad Sāra negaidot ievaicājās: Nu, jaunieši, muiža, protams, ir skaista, kā jau visas vecās un labi uzturētās muižas, bet vai jūs visā šajā apburošajā ainavā esat pamanījuši arī ko neparastu?
- Es tieši gribēju vaicāt, pirmā ierunājās Kate. Pirmīt, kad mēs nācām gar briežu aploku, apkārt spindzēja dunduri un visādi citi mošķi, bet te nav neviena.
Vai nav acīga tā Blumberga?
- Nav slikts novērojums, pamāja ar galvu Sāra.
- Un ko tu par to domā, Kristofer?
- Godīgi sakot, te ir tik labi, ka es nedomāju neko. Kamēr Kate nepateica, ka te nav dunduru, es pat to nepamanīju. Ja nu man jāatbild, tad es teiktu, ka arī putni nečivina un vējš pūš tā jocīgi gandrīz nemanāmi, vienmērīgi, kā no ventilatora.
- Jā, bet tas nebūt nav pats dīvainākais, kas šajā parkā ir. Nāciet man līdzi! Sāra pamāja ar roku un nogriezās no grantētā celiņa uz mazas, tikko pamanāmas taciņas zālienā.
Mēs viņai sekojām un pēc dažiem metriem nonācām pie mežonīga akāciju dzīvžoga. Sāra apstājās.
- Pamēģiniet iebāzt tajā roku! viņa teica. Droši, tas nebūs nekas sāpīgs vai nepatīkams.
Mēs abi pastiepām roku. Nebija nekādu akāciju zaru vai lapotnes. Sajūta bija tāda, it kā mūsu rokas iegrimtu kādā savādā masā. No malas tas izskatījās apmēram tā kā reklāmās, kur rāda, ka cilvēks izkāpj no televizora ekrāna. Tikai šis nebija nekāds datorefekts tās bija mūsu rokas. Dziļāk par elkoni tās žogā iedabūt nevarēja. Likās, ka ir kāds pretspēks, kas stumj roku atpakaļ.
- Kas tas tāds ir, Sāra? mēs abi vienlaikus vaicājām.
- To visu jūs tūlīt uzzināsiet. Pienācis laiks mācībām, atbildēja Sāra. Ejiet pa celiņu atpakaļ uz muižu, Rozenkrancs jūs jau gaida Rožu kabinetā! Jums laiks pieņemties gudrībā, bet man vēl jānokārto dažas citas lietas. Tāpēc atvainojiet, nepavadīšu.
To pateikusi, Sāra izvilka no rokassomiņas kādu aparātiņu garena smaržu flakona lielumā, nospieda podziņu un… izgaisa. Mēs palikām stāvot vaļā mutēm.
Astotā nodaļa skolotājs Rozenkrancs
- Kā jūs abi pēdējo dienu laikā esat pārliecinājušies, pasaule nemaz nav tik vienkārša, kāda tā izskatās. Pareizāk sakot, tā tikai šķiet vienkārša. Patiesība ir daudz sarežģītāka. Tas, ko esat piedzīvojuši, jums pašiem vēl pirms dažām dienām šķistu vistīrākā fantastika, bet arī tagad, pieļauju, abi īsti nezināt, kam no redzētā ticēt, kam ne. Ēnu ordenis mani ir norīkojis par jūsu skolotāju. Smalkāk gan būtu teikt mentoru, bet šis vārds latviešu valodā, pateicoties krievu bandītfilmām, laikam vairāk asociējas ar policijas līdzdalību. Es neesmu nekāda policija, nebūšu arī skolotājs vārda parastajā nozīmē, tomēr centīšos, lai jūs apgūtu visu to, ko zinu es. Gribu, lai jūs saprastu, ka esmu par jūsu sekmēm un panākumiem atbildīgs ordeņa priekšā. Atgādinu arī saskaņā ar līgumu, ko abi esat parakstījuši, jums ir tiesības izstāties no šīs spēles, ja vien paši to vēlaties un jūtat, ka slepenas brālības un noslēpumi tomēr nav jūsu stiprā puse.