“Droši vien tie domāti ventilācijai brīžos, kad pauris uzkarst,” es nodomāju.
Lai šis savādais portrets būtu pilnīgs, dīvainis turēja rokās vecas, celofānā ievīstītas šujmašīnas korpusu. Tieši korpusu, jo bija redzams, ka tai iekšā nekā nav.
- Vai brīvs? viņš jocīgi piesmakušā balsī vaicāja.
- Uhu! es pamāju ar sāpošo galvu, bet pie sevis nodomāju: “Vecais kretīns, vai tev tiešām tukšā autobusā vietas par maz, ka jābāžas virsū ar savām grabažām!” Dīvainais ar bizi apsēdās man pretī un labu brīdi knosījās tā, it kā dibenā viņam durtos mazas, bet asas saspraudītes. Es gan nekā tāda uz sēdekļa nemanīju. Varu jums to apzvērēt! Viņš ilgi tirināja kreiso kāju, smīnīgi blenzdams uz savu dzelteno un pamatīgi nomīņāto šņorzābaku. Un tad pēkšņi dīvainis zem deguna norūca: Autobusā tukšs ir tāpēc, lai mēs abi varētu aprunāties.
“Droši vien atkal kāds pedofils! Tūlīt piedāvās konfektes,” es secināju un turpināju klusēt. Mūsdienās pat bērnudārzā māca, ka ar svešiem onkuļiem sarunas autobusā uzsākt nedrīkst. “Vai varbūt vienkārši šizofrēniķis!” Zirgastainis saprotoši pasmaidīja un, par laimi, aizvērās, turpinot aplūkot savu nošķiebto zābaku. Tā klusējot, mēs braucām labu brīdi, līdz, autobusam šķērsojot lielo Valdemāra ielas un Senču ielas krustojumu, dīvainais ar bizi pēkšņi palēcās un, pieliecies man pie auss, teica:
- Redzu, tu neesi no runīgajiem puišiem, bet mani ir atsūtījis ordenis, lai paziņotu tev ne par ko nebrīnies! Pavisam drīz sāksies dīvainas lietas, bet tev jāsaglabā miers. Atceries! Lai kas arī notiktu, saglabā mieru! Ordenis par tevi parūpēsies.
“Kāds vēl ordenis? Droši vien onkulītis šorīt tā paagrāk izlaists no Tvaika ielas klīnikas!” es nodomāju un turpināju klusēt. Apspriesties ar jukušiem pedofiliem jau no paša rīta nav nekāds labais stils. Par laimi, nekāda turpinājuma mūsu sarunai nebija. Pat piedāvājuma panašķēties ar konfektēm ne.
- Tagad man laiks izkāpt, jo baidos, ka mūs izseko un var noklausīties! Bet mēs tiksimies drīzāk, nekā tu vari iedomāties! Zirgastainais piemiedza man ar aci, paķēra savu šujmašīnu un prom bija. Gaisā novējoja laba odekolona smarža, bet šoreiz pieturā autobusā burtiski iebruka vesels bars brauktgribētāju. Tā, itin kā patiesi kāds būtu visu tā sarīkojis, lai mēs autobusā varētu parunāties, un tagad, kad saruna bija beigusies, visi censtos atgūt nokavēto. Autobuss sakustējās, un pietura drīz vien izgaisa skatienam. Tikpat ātri kā dīvainais tips ar šujmašīnu no manas sāpošās galvas.
Tad pienāca arī mana pietura. Kad kāpu ārā no autobusa, ausīs pēkšņi ieskanējās viegli piesmakusī balss:
- Aizmirsu pateikt, ja gribi saliekt pulksteņrādītājus ar domas spēku, tad raidi domu strauji kā sitienu pa futbola bumbu. Lai satriektu jārīkojas spēji!
Godīgi sakot, es no izbīļa gandrīz palēcos kā vispār kāds kaut ko tādu varēja zināt?!
Pats dīvainākais bija tas, ka, ne palūkojoties ārā pa logu pieturā, ne atskatoties atpakaļ autobusā, dīvainā tipa caurajā hūtītē vairs nekur nebija. Resna kundzīte ar diviem iepirkumu tīkliņiem garlaikoti pētīja transporta kustības shēmu. Bariņš manu skolasbiedru no blakus klasēm, bioloģijas skolotāja Prēdele, saukta par Rozīni, tas arī viss. Tā nu es sāpošu galvu un pamatīgi apjucis tenterēju uz stundām.
Kā tās pagāja? Ar šo garlaicīgo stāstu nav vērts kavēt jūsu uzmanību. Paši esat skolā gājuši un labi zināt, kāda ir priekšpēdējā mācību gada diena, kad skolotāji visos priekšmetos steidz izlikt gala atzīmes. Tie audzēkņi,
kuriem viss kārtībā, nav parādu, neizdarītu darbu, sēž iespējami klusāk, lai pēdējā brīdī nenokaitinātu skolotājus un neuzrautos uz nepatikšanām. Savukārt tie, kuriem draud nesekmība, vai tie, kuru liktenis izšķiras starp zemāku un augstāku atzīmi, protams, cenšas, cik tik vien spēka, lai glābtu vai labotu, ko vēl var labot, burtiski spietojot ap skolotājiem nu, lūdzu, skolotāj! Ierasta ainiņa, vai ne?
Man šī luncināšanās ap skolotājiem riebjas. Es cenšos visas lietas kārtot laicīgi. Laikam aizmirsu pateikt, ka mācos tīri labi. Varbūt neesmu teicamnieks, tomēr zemākās atzīmes liecībā man šogad būs seši algebrā un septiņi ģeometrijā. Nu nepatīk man tā rēķināšana!
Nūjā, par to priekšpēdējo skolas dienu.
Es sēdēju stundās klusi un mierīgi, cenšoties neuzprasīties uz nepatikšanām. Laiks gāja, tomēr sajūta, ka šodien kaut kas nebūs īsti kārtībā, auga augumā. Pat ne tāpēc, ka bižainā Kate man iemeta ar dzēšamgumiju un rādīja mēli, bet es viņai neatbildēju tikai tādēļ, lai nepievērstu skolotājas uzmanību. Tā nu gan ir baigā kaza Kate, protams. Teicamniece! Visur bāž savu degunu! Un sūdzas klases audzinātājai par katru sīkumu. Tomēr stāsts jau nav par neciešamo bižaino Kati, bet gan par kņudošo nepatikšanu sajūtu, kas auga augumā, neraugoties uz to, ka skolas diena strauji tuvojās beigām.
Kad noskanēja pēdējais zvans, visi, protams, devās kur nu kurais. Es kopā ar bariņu klases zēnu posos aiziet uz Esplanādi palēkāt uz batuta. Bijām jau izgājuši uz ielas, kad pēkšņi atcerējos, ka joprojām neesmu paņēmis no sava garderobes skapīša sporta tērpu. Vecā galva! Atstāt
to skolā uz visu vasaru, protams, būtu pēdējā muļķība. Norunājis tikties ar puikām Esplanādē, devos atpakaļ uz skolu un kāpu lejup pa akmens trepēm puspagrabā uz mūsu garderobi, meklējot pa kabatām sava skapīša atslēgu. Labāk nebūtu to darījis!
Garderobē es uzrāvos uz skolas lielākā riebekļa Skaidas. Viņš tur bija kopā ar saviem pakalpiņiem Jaņķeli un Elvi. Skaida ir gadu vecāks par mani, tāds garš, pumpains lamzaks. Runā, ka viņa sencis esot ne īsti bijušais bandīts, ne īsti bijušais čekists. Biezais, no kura visi baidās. Par to, ka vecajam Skaidiņam nenoliedzami ir ietekme uz skolas vadību, varat būt droši. Par tādām ziepēm, kādas vāra Skaida, jebkurš cits jau sen no mūsu smalkās ģimnāzijas būtu ticis izslēgts. Bet papiņam maks ir pietiekami biezs, tāpēc dēliņš turpina krist visiem uz nerviem. Jaņķelis un Elvis mācās paralēlklasē. Tos divus varētu neņemt pārāk nopietni, bet aiz Skaidas muguras abi jūtas neaizskarami. Šī trijotne pamatā nodarbojas ar mazo puiku pazemošanu. Parasti viņi izvēlas augumā sīkākus. Iekausta, atņem naudu, iebāž ar galvu atkritumu urnā vai kādreiz garāmejot vienkārši tāpat iesper ar kāju pa dibenu un skaļi zviedz, kad mazais raudādams lokās uz grīdas. Man, par laimi, ar viņiem nav bijis nekādu attiecību, tomēr zinu vienatnē labāk šo kompāniju nesatikt. Dažiem maniem klasesbiedriem tas jau ir slikti beidzies.
Ak vai, šoreiz laikam bija mana reize. Ienākot garderobē, ieskrēju tieši lāča nagos! Cerēt uz to, ka mani te kāds paglābs skolas priekšpēdējā mācību dienā, kad garderobi tikpat kā neviens vairs neizmanto, būtu liels naivums.
- A, rekur atnācis īru bomža mazais bomzēns! Ei, sīkais lutausi! mani pamanījis, iebļaujas Jaņķelis.
Tas, ka mans tētis strādā Londonā, nevienam skolā nav īpašs noslēpums. Arī augumā neesmu padevies, un ausis man ir diezgan lielas. Mierinu sevi ar domu, ka vismaz ziemā var uz tām atbalstīt cepuri, lai tā nekristu uz acīm. Varētu jau mēģināt paskaidrot šim aunam, ka Londona atrodas Anglijā, nevis Īrijā, tomēr tas neko būtiski nemainītu. Tāpat mani tūlīt sitīs.
- Vai tu arī vasarā dosies uz Dublinu atejas mazgāt? ņirdz Elvis.
Turpinu neatbildēt un klusējot slēdzu vaļā skapīti, lai izņemtu maisiņu ar treniņtērpu. Kāda jēga runāt? Visticamāk, mana atbilde būs tikai ierosinājums tam, lai šo ķēmu acīs es pārvērstos par boksa bumbieri. Ar acs kaktiņu pamanu, ka garderobes durvīs pavīd Kates biželes. Bet varbūt man tas tā tikai izliekas, jo garderobē neviens neienāk. Es arī nemaz negribu, lai kāds redzētu, kā mani tūlīt pazemos, kur nu vēl mūsu klases meitenes.