Ar šādu Rozenkranca uzrunu sākās mūsu apmācības ordenī.
- Man nepatīk gari un tukši runāt, tāpēc es gribu, lai jūs uzdotu jautājumus, nevis klusētu un izliktos, ka viss notiekošais ir normāla padarīšana. Nekas te nav normāla padarīšana. Prasiet! teica Rozenkrancs.
Mēs abi ar Blumbergu saskatījāmies. Bija taču ļoti pierasts pie parastās skolas kārtības, kad skolotājs visu stundu kaut ko runā, bet klase klusē, cerot, ka šoreiz nevienu neizsauks. Tomēr šis laikam nebija tas gadījums.
- Nezinu, vai Kristofers piekritīs, bet es vispirms gribētu saprast, ko nozīmē visi šie portāli, pārcelšanās telpā un laikā. Manuprāt, tā ir galvenā atšķirība salīdzinājumā ar to mūsu ikdienišķo dzīvi, kādu dzīvojām līdz šim, ierunājās Kate.
- Jā, protams, es pamāju. Bet es tagad vairāk uztraucos par šķietami niecīgām lietām. Tās gan nemaz tik sīkas nav. Kas notiks, ja Kates mamma, Freimaņlcungs un visi pārējie atklās, ka esam pazuduši? Viņi taču uztrauksies, noteikti meklēs! Un tad pēc tam, kad pārradīsimies, mums vajadzēs kaut ko ticamu paskaidrot, kur bijām pazuduši. Varētu jau samelot, izdomāt kādas muļķības, jo patiesībai tāpat neviens neticēs, bet man nepatīk melot bez vajadzības.
- Ļoti jauki! Nav sliktu jautājumu, ir tikai sliktas atbildes. Abi šie jautājumi ir visai būtiski, un man būs prieks jums tos izskaidrot! sarosījās Rozenkrancs.
- Sāksim ar pašu galveno noslēpumainajiem portāliem, teleportācijām un ceļošanu laikā. Tas, ko vēlējās uzzināt Kristofers un kas jums abiem ir ļoti būtiski, izrietēs no atbildes uz Kates vaicāto.
Vispirms es atgādināšu jūs abi, tāpat kā cilvēces lielākā daļa, vēl pirms dažām dienām domājāt, ka visi
mēs un pasaule, kurā dzīvojam, esam kaut kas unikāls, vienreizējs, neatkārtojams. Savā ziņā tā ir svēta patiesība! Tik skaista kā mūsu pasaule, manuprāt, nav neviena cita. Jaunā ziņa ir tā, ka ne mēs, ne mūsu pasaule nebūt neesam vienīgie. Atceries, Kristofer, ko runājām Parīzē?
Kādam tu esi puteklītis Visumā, bet kādai mazai elementārdaļiņai tavas kreisās kājas papēdī tu esi liels, bīstams un neizzināms izplatījums. Šī ir pamatvērtība, kas jums jāiegaumē.
Otra lieta, kas, es ceru, jums tagad ir tikpat acīmredzama kā pirmā, kaut gan nepierasta un biedējoša vienlaikus blakus pastāv daudz realitāšu un pasauļu. Man pašam nepatīk, ka divdesmitajā gadsimtā Ēnu ordenis, izmantojot savas ietekmes sviras, ir radījis pasaulē maldīgu pārliecību, ka, iespējams, kaut kur tālu, tālu Visumā ir atrodamas planētas, uz kurām pastāv kādas mums nezināmas dzīvības formas.
Kļūda ir formulējumā “kaut kur tālu, tālu Visumā”. Tā ir apzināta maldināšana, jo novērš uzmanību no tā, kas notiek mums degungalā. Paralēlās pasaules, lai arī mums neredzamas, ir arī tepat uz mūsu planētas Zeme, kas <
gan, taisnības labad jāteic, ir krietni sarežģītāka sistēma nekā tas zilais, mums ierastais globuss, ko jums rāda ģeogrāfijas stundās. Es dzīvi uz Zemes tēlaini salīdzinātu ar radioviļņiem. Kad mēs nospiežam podziņu, skan viena radiostacija, ja mainām viļņu garumu, dzirdam nākamo, tad nākamo, tad vēl un vēl. Šo radiostaciju ir ļoti daudz, tomēr radio ēterā nav nekāda balsu jūkļa. Šīs radiostacijas cita citai netraucē un dzīvo paralēli. Kāpēc ar radio tā ir to jums, jaunie cilvēki, gan vajadzētu zināt.
- Manuprāt, tāpēc, ka radiostacijas raida katra savā frekvencē, izmantojot noteiktu viļņu garumu. Jūklis iestātos, ja visi raidītu vienā frekvencē. Es centos atminēties skolā dzirdēto, lai neizgāztos Rozenkranca acis.
- Tieši tā! Jums skolā tagad māca neiedomājami daudz noderīgu lietu, tikai cilvēki diezin kāpēc tās kūtri izmanto un nedarbina savu iztēli! iesaucās Rozenkrancs. Kā būtu, ja es teikšu, ka uz zemeslodes vienlaikus pastāv dažādas savstarpēji izolētas, bet vienlaikus tomēr cita no citas atkarīgas dzīves telpas, kas darbojas dažāda garuma viļņos? Tie gan nav jums no fizikas stundām pazīstamie vienkāršie elektromagnētiskie viļņi, kurus atklāja fiziķis Hercs. Tas notiek ļoti līdzīgi kā ar radiostacijām radiouztvērējā. Tikai šeit cilvēks var izvēlēties tikai vienu vilni to, kurā viņš piedzimis.
- Vēl pirms pāris dienām es teiktu, ka tas ir citāts no kāda fantāzijas romāna, kas nudien nav mana mīļākā lasāmviela, nopūtās Blumberga.
- Bet tagad laikam nāksies atzīt, ka tā nav nekāda fantastika? es piebildu. Tomēr kāpēc ir tā, kā ir?
- Šis ir jautājums, uz kuru man nav racionālas atbildes! Rozenkrancs nopūtās un pavēcināja rokas. Jau tajā vienkāršajā dimensijā, no kuras mēs nākam, ir pietiekami daudz nezināmā: kā cēlusies pasaule, kā radies cilvēks? Ticiet man, lielajā daudzdimensiju pasaulē viss kļūst vēl sarežģītāk.
Tik droši, cik varam paļauties uz savu prātu un ordenī uzkrāto pieredzi, mēs varam konstatēt paralēlās pasaules pastāv. Tikai nevienkāršosim! Nedomājiet, ka tāpēc Rīgai blakus uz cita viļņa kā spoguļattēlu atradīsiet vēl piecas tādas pašas Rīgas ar piecām Katēm un
Kristoferiem. Šīs paralēlās pasaules nav tādas pašas kā mūsējā, tās nekopē cita citu. Ēnu ordenis ari tagad ar visām savām zināšanām un lielo pieredzi nevar droši pateikt, kas kur atrodas. Mēs par to visu joprojām zinām diezgan maz varbūt vien dažas pamatlietas. Bet nenovirzīsimies no tēmas!
Ja jau paralēlās pasaules pastāv un to apliecina arī tas, ka šobrīd mēs atrodamies vienā tādā mazā paralēlā pasaulē, tad mums ir visas iespējas apšaubīt arī cilvēces tradicionālo izpratni par laiku. Laiks nav nogrieznis, pa kuru subjekts pārvietojas tikai vienā virzienā, atstājot aiz sevis piedzimšanu un visu to, ko līdzšinējā dzīvē pieredzējis. Jūs abi par to pārliecinājāties pirms pāris dienām. Protams, lai ceļotu laikā, nav vajadzīga nekāda milzu izmēra laika mašīna. Mans labais draugs Herberts Džordžs Velss pēc Ēnu ordeņa lūguma uzrakstīja to fantastisko stāstu par ceļošanu laikā. Toreiz tas bija nepieciešams, lai novirzītu cilvēces pārlieku lielo un nevaldāmo zinātkāri neauglīgā gultnē. Kā paši redzat, nekādas milzīgas laika mašīnas nav. Ir šie noslēpumainie portāli un pavisam nelielas teleportācijas ierīces, ko mēs saucam par teleportiem, Sāra jums pirmīt parkā nodemonstrēja tā darbību. Uzreiz jāpasaka portāli un tehnika nav cilvēku radīti. Arī mēs ordenī nezinām, kas, kad un kāpēc to visu ir iekārtojis. Mēs to esam atraduši un izmantojam tāpat kā Dornbušs un viņa aģenti. Es jau ari ļoti labprāt uzzinātu, kas to visu ir izgudrojis un kādā nolūkā. Varbūt kādreiz mums visiem kopā to izdosies noskaidrot.
Tagad par to jautājumu, ko uzdeva Kristofers, kurš droši vien pats ir lasījis, ka, objektiem pārvietojoties
dažādā ātrumā, arī laiks pārvietojas ātrāk vai lēnāk. To savos eksperimentos jau divdesmitajā gadsimtā pierādīja fiziķi, izmantojot precīzas laika mērīšanas ierīces, kas tika uzstādītas lidmašīnās. Jūs tolaik vēl nebijāt pat dzimuši.