- Lasīju gan! Bet, ja pareizi sapratu, laika starpība tur bija pārāk niecīga, lai to varētu sajust. Dažas sekundes desmitdaļas atompulkstenī! Cilvēkam tas nudien neko praktisku nedod, es iebildu.
- Ar tavu muti tagad runā tipisks modernās civilizācijas praktiķis! iesmējās Rozenkrancs. Pasaki vēl, ka ar šādu eksperimentu palīdzību, visu mūžu pavadot īpašā lidojuma režīmā, savas dzīves ilgumu mēs varētu pagarināt tikai par nieka desmit minūtēm. Tā ir! Tomēr ņem vērā šie eksperimenti tiešām notika tajā pasaules daļā, kurā mēs visi dzīvojam un kura atbilst tai uztverei un zināšanu līmenim, kāds arī jums bija vēl pirms dažām dienām. Mūsu realitātes robežās laika ritējuma starpība ir sekundes desmitdaļas, kas, starp citu, reizēm nemaz nav tik maz, bet dažādās realitātēs laika ritējuma ātrums var atšķirties pat ļoti būtiski, taču kas ir pats interesantākais cilvēka iekšējais pulkstenis to parasti nejūt.
Toreiz Parīzē, Kristofer, tu trāpīgi piesauci Stīvena Hokinga teikto par dažādajām dimensijām, no kurām citas ir tik mazas, ka tās var ielikt bikšu kabatā. Tā patiesi ir, bet pastāv arī tādas salīdzinoši nelielas dimensijas, kuras nekādā kabatā neiebāzt. Laiks salīdzinājumā ar mūsu realitāti tur rit desmitiem reižu ātrāk. Stunda mūsu pasaulē ir desmit stundas tajā pasaulē. Atliek atrast pareizo dimensiju un prast to izmantot. Nu, piemēram, šī,
kurā mēs tagad atrodamies ar visu šo skaisto muižiņu. To te iedabūt bija īsts ordeņa meistarstiķis.
Par to, ka šī dimensija ir ļoti maziņa, salīdzinot ar mūsējo, jūs pārliecinājāties pie akāciju dzīvžoga. Gaidītās lapotnes vietā jūsu rokas iegrima tādā kā dīvainā, amorfa masā, kas nebija ne slapja, ne sausa tā vispār bija nekāda. Tā tad ari bija mūsu pašreizējās dimensijas robeža. Izsist tajā caurumu nav iespējams. Pat tad ne, ja kāds sadomātu to kalt ar pneimatisko āmuru.
Gandrīz tāpat kā grāmatā par Mazo Princi, kurš dzīvoja uz tik mazas planētas, ka tur varēja augt tikai viena puķe, šajā dimensijā ir tieši tik daudz vietas, lai izvietotu šo burvīgo muižiņu ar visu parku, ierīkotu mākslīgo sauli, vēju, nakti ar visu Mēnesi debesīs. Muižiņu uz šejieni pārcēlām no Velsas. Jaunie saimnieki to vienkārši gribēja nojaukt, bet nevarēja taču laist zudumā tik skaistu celtni! Ēnu ordenis to pārpirka. Iepriekšējie īpašnieki vēl tagad domā, ka muižu iegādājušies kaut kādi traki amerikāņi, kas to aizveduši uz Ameriku, lai uzslietu kaut kur Arizonā. Lai tik domā! Laika ziņā divdesmit dienas šeit ir apmēram līdzvērtīgas vienai dienai mūsu pasaulē, tāpēc neuztraucieties neviens jūs nemeklēs un nevienam nebūs jāmelo. Ari es nevaru ciest melus! Kates mammai, kura šobrīd ir Stokholmā, aizkavēsies lidmašīna, savukārt Freimaņkungs baznīcā sastaps kādu bērnības draugu. Pēc dievkalpojuma viņi abi dosies uz Āgenskalnu, kur šī drauga mazajā dzīvoklītī Mazajā Nometņu ielā nopļāpās līdz rītam. Abi būsiet mājās pirms viņiem. To es jums garantēju!
- Rozenkranc, mēs runājam tikai mazu bridi, tomēr tu jau vairākas reizes esi teicis Ēnu ordenis izdarīja to
un to, lai aizvestu cilvēci pa nepareizām pēdām. Kāpēc cilvēkiem nedrīkst atklāt to, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir krietni vien sarežģītāka, nekā mums šķiet? ievaicājās Blumberga.
- Redzi, pirmajos gadu simtos pēc ordeņa dibināšanas par to nebija jāuztraucas. Dzīve pasaulē bija tik grūta, ka nevienu šādi portāli un paralēlās realitātes neinteresēja. Par tām labākajā gadījumā stāstīja pasakas nu kaut vai tā par garo pupu, kuras zari pasakas varonim kalpoja *
par kāpnēm uz debesīm. Kari, dažādas epidēmijas tā ir tipiska Eiropas vēsture. Bet tad deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē līdz ar zinātniski tehniskās revolūcijas rītausmu viss sāka strauji mainīties. Radās aizvien jaunas tehnoloģijas, arvien vairāk cilvēku vairs nestrādāja no tumsas līdz tumsai, muguru neatliekuši. Radās brīvais laiks, līdzekļi un iespēja darīt to, kas interesē pašu. Tam visam vēl jāpievieno lielā dzimstība un straujais iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē. Domāju, ka paralēlās realitātes un portāli, ja vien kāds tos nopietni meklētu, tiktu atklāti jau divdesmitā gadsimta sākumā. Atklātu bet kas notiktu tālāk? Ceļojumi šajās realitātēs un laikā nudien nav ekskursija uz Kanāriju salām. Padomājiet paši, kā cilvēki uzvedas! Ja nu militāristi nolemtu, ka ar šādu portālu palīdzību varētu, piemēram, iekarot kaimiņvalsti? Iedomājieties, viņu valdība neko par portāliem nezina, mēs caur tiem vienā mirklī ievedam viņu galvaspilsētā savu karaspēku, un lieta darīta. Vai vēl ļaunāk ja nu kāds ķertais sadomātu kādā no mazajām spirālveida dimensijām uzspridzināt savu sasodīto atombumbu? Tās visas, protams, var daudz izturēt, bet katrai lietai un vietai ir sava izturības robeža. Ja to pārkāps
tāpat vien, lai redzētu, kas notiks, sāksies ķēdes reakcija. Iznicinot šādu mazu pasaulīti, neizbēgami bojā ies arī lielās dimensijas to neviens nevarēs apturēt. Nē, cilvēki šajā attīstības līmenī nav tiesīgi saimniekot citās realitātēs. Lai viņi vispirms tiek galā ar savu pasauli! Šī iemesla dēļ Ēnu ordenis laiku pa laikam piespēlē cilvēcei dažādas viltus teorijas un spēļmantiņas lidojošos šķīvīšus, vīrus melnā, hadronu reaktorus. Lai cilvēce iemācās vispirms kādus simt gadiņus padzīvot bez kariem, tad jau redzēs, ko tālāk darīt.
- Rozenkranc, Sāra pirmīt runāja kaut ko par spoku un citiem neradījumiem. Iznāk, ka šīs paralēlās pasaules arī ir apdzīvotas un tie nebūt nav cilvēki? es šāvu laukā nākamo jautājumu.
- Šis jautājums ir pietiekami sarežģīts, nokremšļojās Rozenkrancs. Nekad neesmu slēpis, ka Ēnu ordenis nebūt nezina visu. Paralēlajās dimensijās patiesi ir savi iemītnieki daži no tiem ir gluži nejauki, lai neteiktu pēdējie draņķi. Par tiem, kurus mēs pazīstam, un to, kā ar tiem apieties, es jums iedošu izlasīt īpašu rokasgrāmatu, bet ir lietas, par ko ordeņa gudrākie eksperti jau simtiem gadu lauza galvu. Reizēm ir sajūta, ka šajās dimensijās kāds ar mums rotaļājas kā ar maziem bērniem. Ja esam uzvedušies labi, saņemam kādu dāvaniņu, atklājam kaut ko jaunu. Ja neesam izpildījuši mājas darbu, mūs ieliek kaktā. Nelaime vien tā, ka nekad jau nevar zināt, kas bijis uzdots. Katrā ziņā kāda noslēpumaina saprāta klātbūtne tur ir nojaušama. Varbūt tie, kas senatnē visu šo radījuši, laiku pa laikam nāk savu veidojumu pārbaudīt. Bet, ja reiz sākām runāt par uzdevumiem, jums arī būs uzdevums! Apmācību sākumā visi jaunie ordeņa biedri iziet
īpašu treniņu, kas attīsta vērīgumu. Bez tā mūsu darbā nevar iztikt. ŠI vecā muiža ir kā radīta, lai trenētu vērīgumu. Apskatiet to šovakar kārtīgi rit no rīta septiņos pēc brokastīm sāksim!
Devītā nodaļa tās nav spēlītes!
Tas, ko mēs abi ar Kati Blumbergu piedzīvojām un uzzinājām turpmākajās divās apmācību nedēļās Stārķu ligzdas muižā, ir garš un diezgan garlaicīgs stāsts. Neesmu jau es nekāds Andrejs Upīts, lai visu to aprakstītu. Nedomājiet nekādu lielo noslēpumu tur nav! Rozenkrancs mūs mācīja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ļoti daudz laika tika veltīts dažādiem vērību attīstošiem vingrinājumiem, sākot no šķietami elementārā cik pakāpienu ir trepēm, kas ved uz Stārķu ligzdas muižas otro stāvu, un kurš no šiem pakāpieniem čīkst, un beidzot ar īpašiem testiem mācību labirintā, kur bieži vien sliktā apgaismojumā vajadzēja prast uztvert katru niansi, lai piefiksētu vissīkākās detaļas. Tās Rozenkrancs pēc tam atprasīja lielā stingrībā.