Protams, mēs mācījāmies apieties ar dažām vienkāršākajām tehniskajām ierīcēm, kuras ir Ēnu ordeņa rīcībā. Droši vien mūsdienu tehnoloģiju pētnieki daudz atdotu, lai tās iegūtu. Tomēr man būs jūs jāsarūgtina. Visi šie brīnumainie aparāti ir aprīkoti ar pašiznīcināšanās
programmu. Nonākuši svešās rokās, tie vienkārši pārstāj darboties.
- Nedomājiet, ka tāpēc varat tos zaudēt, kur vien ienāk prātā! mūs jau otrajā nodarbībā brīdināja Rozenkrancs. Daudzas no šīm ierīcēm mēs protam tikai lietot, nevis izgatavot ordeņa biedri tās savulaik ir atraduši slepenās glabātavās, pētot dažādas dīvainas telpas dimensijas. Iespējams, tie, kas to visu radījuši, atstājuši šīs ierīces ar zināmu nolūku tiem, kas šos dimensiju un laikeju labirintus vēlāk izmantos. Vienīgais, ko mēs protam izgatavot, ir ziņotājs aparāts, ko jūs abi sākumā noturējāt par mobilo telefonu. Protams, tas nav nekāds mobilais telefons. Tā ir ierīce, kas darbojas mūsu domu frekvencēs un barojas no smadzeņu enerģijas. Ar to var pārraidīt domas. Tās parādās uz saņēmēja ziņotāja ekrāna. Frekvences tiek īpaši kodētas tā, lai signāls, ko tu, Kristofer, noraidi Katei, nebūtu pieejams un saprotams citiem. Šai ierīcei ir vēl kāda īpatnība tā ir ieprogrammēta individuāli konkrētajam lietotājam. Jūs abi ar saviem aparātiem esat gandrīz kā salaulāti. Aparāts ir piesaistīts jums, tas vienmēr neuzkrītoši atgādinās, ka tas jāpaņem līdzi, brīdinās, ja kāds to mēģinās nozagt. Gadījumā ja, piemēram, nonākat situācijā, kad aparātu jums var atņemt, ar domu palīdzību jānoraida pašiznīcināšanās parole, un tas vienkārši pārstās darboties uz visiem laikiem. Vienīgais, ar ko tad jārēķinās kādu laiku jums nebūs sakaru ar Ēnu ordeni. Šādā situācijā gan uz mūsu dežūrpults pienāk trauksmes signāls, un tad mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu. Šī ir vienīgā ordeņa ierīce, kas tagad tiek nodota jūsu rīcībā. Kā redzējāt, tās funkcijas ir ļoti dažādas, bet pieeja tām jums tiks
dota vienīgi tad, kad būsiet sasnieguši attiecīgu sagatavotības pakāpi.
Mēs apguvām arī iemaņas darbam ar teleportu pildspalvai līdzīgo ierīci, kuru noklikšķinājusi mūsu acu priekšā pirmajā dienā šeit muižiņā izgaisa Sāra. Ar to tiešām var teleportēties no vienas vietas uz otru, tomēr, lai to iemācītos darīt droši un pareizi, nācās pamatīgi nostrādāties. Tas tikai Holivudas fantastikas filmās uz ekrāna norisinās šķietami vienkārši un bezrūpīgi, tomēr reālajā dzīvē ir krietni sarežģītāk.
- Nedrīkst teleportēties, kur pagadās un kā pagadās! Tas ir pirmais un svarīgākais teleportācijas likums, mums nemitīgi atkārtoja Rozenkrancs.
Drīz vien mēs pārliecinājāmies, ka viņam ir taisnība. Būtu diezgan stulbi teleportēt sevi uz Centrālo staciju tā, lai nonāktu uz sliedēm tieši zem elektrovilciena riteņiem. Prasme koncentrēt domu un skaidri formulēt galapunktu teleportācijas procesā ir ļoti svarīga. Teikšu atklāti, man no šiem koncentrēšanās treniņiem reizēm bija pat nelaba dūša tad jau mainīt servisā automobiļu riepas ir daudz vieglāk un vienkāršāk.
Mēs apguvām arī to, kāda ir atšķirība starp vienkāršu teleportāciju, kurā iespējams teleportēt vienīgi pašam sevi un savu apģērbu, un ceļošanu cauri portāliem. Tas nav gluži tas pats, kas lidot lidmašīnā ar bagāžu vai bez tās! (Es gan atšķirībā no Kates Blumbergas nekad mūžā neesmu lidojis ar lidmašīnu.) Ar portālu palīdzību ir iespējams pārvietoties ne vien telpā, bet arī laikā, ņemot sev līdzi visdažādākos priekšmetus vai, kā es jau to reiz pieredzēju, transporta līdzekļus. Vienīgi jāatrod piemērota lieluma portāls. Par tiem runājot, Portālu
teorija ir apmēram tikpat garlaicīga kā latviešu valodas gramatika ar tās neskaitāmajām definīcijām, likumiem un izņēmumiem. Iedzīt to visu galvā nudien ir viena ļoti nepatīkama nodarbošanās. Daudz interesantāk, protams, ir darboties ar portālu komutatoru, tomēr, nezinot teoriju, var izrādīties, ka tā nav nekāda spēļmantiņa, bet gan ierīce, kas, nepareizi lietota, var apdraudēt gan paša lietotāja, gan apkārtējo cilvēku dzīvību. Svarīgi ir pateikt arī to, ka portālu komutators un citas ierīces ir aprīkotas ar tā saukto pūļa apziņas bloķētāju, kas nepieciešamības gadījumā ļauj netraucēti tās izmantot ari ļaužu pilnās vietās. Ar staru lielgabalu Rozenkrancs gan man neļāva izšaut. Skopulis! Vien parādīja, kā ar to apieties, skarbi noburkšķot: Tu vēl esi pārāk mazs šai nodarbei. Gan jau arī tam pienāks laiks. Vispirms jāapgūst reizrēķins!
Pat skolā es nekad nebiju mācījies tik daudz un cītīgi, turklāt apmācību kursa noslēgumā mums abiem ar Kati vajadzēja nokārtot vairākas ieskaites. Kad beidzām to darīt, pienāca laiks teleportēties uz parasto dzīvi.
- Savas atzīmes uzzināsiet vēlāk, un par turpmākajiem rīkojumiem es jums ziņošu. Dzīvojiet kā parasti un gaidiet. Ko pieredzējāt, labāk gan nevienam nestāstiet, pārjums smiesies! Skatīsies uz jums, kā uz mani pirmajā tikšanās reizē skatījās Kristofers, uz atvadām nosmaidīja Rozenkrancs.
Ko lai te piebilst? Divdesmit dienās, kuras pavadījām Stārķu ligzdas muižā, mēs apradām dzīvot pasaulē, kurā neiespējamas lietas no fantāzijas filmām un grāmatām kļuva ikdienišķas un iespējamas. Varbūt tāpēc vissavādākais šajā pasākumā man šķita atgriešanās mājup. Starp citu, viss noritēja tieši tā, kā Rozenkrancs teica apmācību
sākumā. Laiks, kas Stārķu ligzdā ilga divdesmit dienu, normālajā pasaulē izrādījās nepilna diennakts. Ja atminaties, es ierados Centrālajā stacijā sestdien, 13. jūnijā, bez divdesmit minūtēm desmitos. Kad mācību kursa noslēgumā es teleportējos un attapos savā tukšajā dzīvoklī, izrādījās, ka ir svētdiena, 14. jūnijs, astoņi no rīta. Kā es to zinu? Pirmkārt, pie visām mājām uz mūsu ielas bija izkārti karogi sēru noformējumā, otrkārt, Freimaņkunga istabā vienmēr skan Latvijas Radio pirmā programma. Vecais vīrs nekad neizslēdz uztvērēju. Ja jau jums balss no radioaparāta saka: “Labrīt, ir astoņi no rīta, 14. jūnijs, sākam kārtējo ziņu izlaidumu,” tad jātic vien ir.
Drošības labad piezvanīju Katei.
- Viss kārtībā! viņas balss klausulē skanēja optimisma un enerģijas pilna. Man no mammas pienākusi īsziņa, ka esot aizkavējies Stokholmas reiss un viņa ielidošot Rīgā ap pulksten divpadsmitiem.
“Ir nu gan tā Blumberga īsta atombumba,” es nodomāju un devos gulēt, jo pēc mācībām Stārķa ligzdas muižā man bija sajūta, ka smadzenēm manā galvā no visa uzzinātā kļuvis pārāk maz vietas.
Turpmākajās dienās nekas īpašs nenotika. Strādāju autoservisā, brīvdienās aizbraucu uz Dzintariem pasauļoties. Mēģināju, protams, ari nopeldēties, bet ūdens jūrā bija stindzinoši auksts. Pavadīju diezgan skumīgus Jāņus pie Freimaņonkuļa Pārdaugavas drauga Jāņa viņa dārza mājiņā Saulkrastos. Nē, nebija jau slikti! Mēs kurinājām nelielu ugunskuru, bet tās abu veco vīru runas! Pašiem jau viņiem atcerēties senās dienas šķita gana aizraujoši, bet man to visu klausīties… Nu tā ne visai. Ja godīgi, dzīve pēc Stārķu ligzdas un visiem neticamajiem
pavasara piedzīvojumiem šķita pagarlaicīga. Likās, ka tagad, kad esmu uzzinājis tādus noslēpumus, kuri vairumam cilvēku pat sapņos nerādās, vajadzētu notikt kaut kam īpašam. Bet nekā īpaša nebija.
Vienīgais, ar ko mana dzīve atšķīrās no dzīves pirms visiem šiem notikumiem, bija tas, ka brīvajā laikā es diezgan cītīgi lasīju sarežģītas grāmatas un trenēju savu koncentrēšanās spēju. Jāatzīst, šajā ziņā apmācībās Stārķu ligzdā man īpaši labi neklājās. Blumbergai tas izdevās labāk nekā man. Te, mājās, man, protams, nebija nekādu īpašu Stārķu ligzdas trenažieru vai iekārtu, tomēr kaut ko šai ziņā iesākt varēju. Drīz vien zināju par savu istabu visu cik plaisu ir griestos, cik dēlu ir grīdā, cik vietās vecajām durvīm nolobījusies krāsa. Mēģināju paveikt arī ko sarežģītāku. Ar domu spēku raut cilvēkiem nost no galvas cepures pēc visa piedzīvotā šķita bērnišķīga nodarbošanās. Diez vai Ēnu ordenim tas patiktu, turklāt arī man pašam neliekas īpaši godīgi izmantot savas jaunās spējas, lai pazemotu vai aizskartu citus. Ari locīt vienīgā modinātājpulksteņa rādītājus būtu stulbi. Kā gan no rīta pamodīšos, lai ietu uz darbu?