Nolēmu sekot Rozenkranca ieteikumiem un apņēmos ar gribasspēka palīdzību iemācīties noturēt zīmuli perpendikulāri galdam, pats tam nepieskaroties. Biju redzējis šo triku arī kādā filmā un nezin kāpēc iedomājos, ka man tas izdosies. Sēdēju vakaros pie galda garas stundas, bet nodomātais padevās ne pārāk labi. Dažas sekundes zīmulis turējās, bet arī tad ne vienmēr. Rozenkrancs Stārķu ligzdā gan mūs brīdināja, ka sākumā sekmes nebūšot lielas. Tomēr nieka pāris sekunžu pat man šķita par maz, jo reizēm tā īsti nevarēja saprast, vai
tas, ka zīmulis turas vertikāli uz galda virsmas, pieskaroties tai tikai ar grafītu, nav sagadīšanās. Pirms iemācīties manipulēt ar cilvēkiem, ir jāiemācās pārvaldīt mazus un nekaitīgus priekšmetus, piemēram, sērkociņu kastīti, tāds bija viens no Rozenkranca apmācības principiem, un es to ievēroju.
Pēc Jāņiem piezvanīju Katei. Arī viņai nebija nekādu jaunumu par Ēnu ordeni.
- Varbūt mēs esam izgāzušies gala pārbaudījumos un Ēnu ordenis mūs vienkārši izbrāķējis? Blumberga minēja.
- Nūja, Portālu teorija nebija mūsu stiprākā puse. Man likās, ka Rozenkrancs pāris reižu uz mums pamatīgi sadusmojās, es skumji piekritu.
Vienojāmies, ka dzīvosim tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, un gaidīsim kādu ziņu.
- Ja tādas nebūs, vienalga taču kaut kas ir jādara, prātīgi sprieda Blumberga.
Pirmdien, 29. jūnijā, pēcpusdienā īsi pirms savas darba maiņas beigām autoservisā sajutu, ka manas džinsa jakas, kas tobrīd bija pakārta garderobes drēbju skapītī, kabatā novibrē ziņotājs. Jau atkal pateicu vibrē tā, it kā runa būtu par mobilo telefonu. Nekas tur nevibrēja! Es vienkārši sapratu, ka pienākusi ziņa. Pabeidzis mainīt motoreļļu kāda resna plikpaura Opel Omega, es noslaucīju rokas un devos uz garderobi. Tā ari bija. Ekrānā izlasīju paziņojumu: “Tiekamies pulksten 18 Vērmanes dārzā pie estrādes. Rozenkrancs.”
Te nu ari es nenocietos un nosūtīju ziņu Blumbergai: “Kate, vai ari tev jābūt Vērmaņdārzā?” Protams, vazāties kopā ar šo diezgan neciešamo skuķi, kam no enerģijas
pārpilnības, tā vien šķiet, reizēm nāk tvaiks pa ausīm, nebūtu nekādas nepieciešamības, bet, ja jau Ēnu ordenis mūs ir padarījis par tādiem kā partneriem gandrīz kā seriālos par policijas izmeklētājiem, tad lai nu tā būtu. Pēc brīža saņēmu ziņu: “Jā, Kristofer! Droši vien tāpēc jau Ēnu ordenis mūs salika kopā, ka es esmu enerģiska, bet tu diezgan liels bremze!” Te nu bija mana kārta nosarkt un atcerēties Stārķu ligzdā mācīto par nepieciešamību kontrolēt savas domas un koncentrēties uz galveno. Bet svarīgākais šobrīd bija tas, ka pulksten sešos tiekamies Vērmaņdārzā, nevis rudās Blumbergas bizes!
“Tieši tā. Koncentrējamies uz galveno!” pienāca vēl viena ziņa no Kates.
- Sasodīts, viņa ir iemācījusies lasīt manas domas, kamēr es ar zīmuli krāmējos! nopukojos un devos uz ģērbtuvi nomazgāties pēc netīrā darba.
Sešos pievakarē jūnija beigās Vērmaņdārzā parasti valda liela kņada. Cauri dārzam Centrālās stacijas virzienā plūst to cilvēku straume, kas, beiguši darbu, dodas mājup. Viņiem pretim nāk visi tie, kas pēc darba atgriežas pilsētas centrā. Mazi bērni te vizinās ar velomobiļiem, lielāki ar skrituļdēļiem un skrituļslidām. Uz soliņiem pie estrādes pulcējas šaha cienītāji un pensionāri, savukārt pašā estrādē notiek pēdējie priekšdarbi, lai sāktos vakara koncerti. Par laimi, pirmdienas, darba nedēļas sākums, ir klusākās dienas parkā. Rozenkrancu ar visu viņa smieklīgo bizi ieraudzīju sēžam uz soliņa pie ceriņkrūma jau pa gabalu. Blumbergas vēl nebija. “Sēžu trolejbusā! Korķis. Būšu pēc desmit minūtēm,” vēstīja mans ziņotājs.
Mēs sasveicinājāmies.
- Nu, kādi panākumi ar zīmuli? Iemācījies noturēt līdzsvarā? vaicāja Rozenkrancs.
Tad bija mana kārta atzīt, ka ne visai.
- Mēs ordenī izanalizējām tavas sekmes. Jāatzīst, ka tu vairākās jomās atpaliec no Kates. Tomēr nav jau arī tik slikti. Pārbaudījumus abi esat izturējuši. Es gan cerēju, ka jūsu abu vērtējumi būs augstāki, tomēr lai nu paliek, Rozenkrancs to pavēstīja tādā tonī, it kā mūsu vājās sekmes aizvainotu viņu personiski. Secinājums ir tāds, ka tu, Kristofer, īsti nenošķir savu gribēšanu koncentrēties no spējas koncentrēties. Tā ir diezgan tipiska parādība.
Es klusējot nodūru galvu. Kas man cits atlika? Taisnoties, ka es cenšos, bet man neiznāk?
- Nebozies tāpēc, Kristofer! Tu tiešām ļoti centies, bet tas nekam neder. Nelaime tā, ka tu ļoti gribi, bet mūsu gribai, ko pārprasti sauc arī par gribasspēku, patiesībā nav nekāda spēka un enerģijas. Tā vispār nav nekas. Dzejnieku un filozofu izdomājums! Spēks un enerģija ir mūsu domām, un tev ir jāiemācās koncentrēties uz galveno, attīrot to no visiem es gribu, es negribu; man patīk, man nepatīk. Lūk, vienkāršs piemērs! Cik daudzi cilvēki gan labprāt gribētu palīdzēt tiem ļaudīm, kuri šajā pasaulē cieš trūkumu un kuriem klājas slikti? Tomēr cik tad ir to, kas reāli palīdz? Ja katrs kaut nedaudz darītu šajā lietā, nekāda trūkuma taču nebūtu. Gribēšana ļauj mums fantazēt, bet īstā darīšana no tās nesākas. Vai saproti atšķirību?
- Vārdos jau tas izklausās vienkārši, man nācās atzīt.
- Bet darbos tas ir daudz grūtāk. Rozenkrancs mierinoši uzlika uz manas rokas savējo. Nepārdzīvo,
nākamajā apmācību reizē es tev parādīšu dažus īpašus koncentrēšanās paņēmienus. Jāatzīst, arī man pašam sākumā ar koncentrēšanos gāja diezgan švaki.
Tajā brīdī ar skaļu un priecīgu “Čau!” mums pievienojās Blumberga.
- Piedodiet, es iesprūdu korķī uz Akmens tilta, trolejbusam nokrita stanga, un vadītāja diezgan ilgi noķēpājās, līdz uzlika to vietā, viņa sacīja.
- Nu, tā gadās, kad jaunas dāmas tā vietā, lai trenētos ar domu spēku pārbīdīt sērkociņu kastīti, sadomājas, ka drīkst rakāties otra cilvēka domās. Tad reizēm ne vien trolejbusa stangas nelaikā krīt! Notiek arī daudz sliktākas lietas. Kristofera smadzenes tev nav nekāds drēbju skapis! diezgan indīgā tonī noteica Rozenkrancs.
- Jā, Blumberga! Tas nav godīgi! es nošņācos.
- Padomā, ja Kristofers vai kāds cits rakņātos tavā galvā, izokšķerētu tavus kvēlākos sapņus un lielākos noslēpumus, vai tev tas patiktu? piebilda Rozenkrancs.
- Turklāt tu vēl nudien nemāki to izdarīt tā, lai tam, kura domās tu ielūkojies, no tā nerastos problēmas. Tādas lietas Ēnu ordenī nav pieļaujamas.
Kate nosarka. Labu brīdi viņa klusēja un tad lēni noteica: Piedodiet! Man nebija nekāda ļauna nodoma. Nezinu, kā Kristoferam, bet mani visas šīs dienas mocīja neizturama ziņkārība un vēlme izmēģināt jaunās zināšanas. Es ceru, ka neesmu izdarījusi neko sliktu.
- Ziņkārība! Un ja nu Kristofers, kura domās tu rakājies, tevis dēļ zaudētu spēju koncentrēties un tagad staigātu apkārt kā tāds sautēts puķkāposts? Vai aizmirstu aizskrūvēt eļļas skrūvi dzinēja karteri un viņa klienta auto būtu pagalam? Cilvēka apziņa ir viena no