- Zinu, atkliedz garais pie stūres. Tagad turieties!
Pārkāpjot visus iespējamos satiksmes noteikumus,
riepām kaucot, mūsu busiņš izgriežas uz Brīvības ielas. Manuprāt, mēs izbraucam šo pagriezienu uz diviem riteņiem kā īstā gangsteru filmā! Paskatos atpakaļ un redzu sekotājus līdzīgu manevru veic arī melns Mercedes taksometrs. Pamanu, ka tajā tiešām sēž tie paši divi brūnajos kombinezonos, kuri pirmīt mani centās iedabūt dzeltenajā busiņā. Ir kāda lieta, kas mani iepriecina vairāk, aiz melnā taksometra mums seko ceļu policijas auto ar ieslēgtu bākuguni un sirēnu. Paldies Dievam, esam pamanīti!
- Nekavējoties samaziniet ātrumu un apstājieties! skaļrunī skan barga balss, bet neviens tai pat nedomā klausīt.
- Policija! es iesaucos.
- Piedod, bet taviem policistiem te rokas ir krietni par īsām! norūc tas ar zirgasti. Būtu labāk, ja viņi nemaisītos pa kājām, kamēr paši nav iekūlušies pamatīgās nepatikšanās.
Mežonīgā ātrumā patraucamies garām Dailes teātrim. Miera ielas krustojumā mūsu sekotāji gandrīz vai saduras ar tramvaju, bet pēc brīža jau atkal min mums uz pēdām. Mēs padrāžamies garām Jaunajai Ģertrūdes
baznīcai. Busiņa motors gaudo tā, it kā gatavotos eksplodēt. Tallinas ielas krustojumā luksoforā deg sarkanā gaisma, bet mums tā neeksistē. Busiņš traucas tālāk, atstādams aiz sevis pamatīgu dūmu vērpeti.
- Ver taču ātrāk vaļā portālu! Ar šo veco kleberkasti mēs no viņiem nekur tālu neaizmuksim! sauc garais pie stūres.
Dīvainis ar zirgasti jau kādu brīdi buras ap tādu kā nelielu planšetdatoru.
- Portāls būs aiz Brīvības un Cēsu ielas krustojuma. Centrā starp trolejbusa vadiem! Ceturtā papildjosla! Es iedarbināšu staru lielgabalu. Bez tā mēs no viņiem neatrausimies. Viņš nospiež kādu pogu uz vecās šujmašīnas korpusa. Tas pēkšņi iezaigojas zaļganā krāsā un sāk mirgot. No šujmašīnas tukšā vēdera izvirzās stobrs ar optisko tēmēkli. Zirgastainais pavērš to pret sekotājiem melnajā Mercedes taksometrā.
- Saki man, kad! viņš uzsauc pie stūres esošajam.
- Nesteidzies, es vēl neredzu portālu! Ā, beidzot tas parādījās, murmina kārnais šoferis.
Vai man jums jāsaka, ka biju pamatīgi pārbijies?
Tas pat nav īstais vārds!
Sēdēju, muti atpletis, un nesapratu pilnīgi neko! Kāds vēl portāls? Pašā Rīgas centrā! Izbrīnā pavēros pa busiņa priekšlogu. Ja kāds no jums nekad mūžā nav redzējis Brīvības un Cēsu ielas krustojumu, tad varu teikt, ka Cēsu iela ir tāda maza, slīpi ejoša ieliņa Brīvības ielas kreisajā pusē to var redzēt, ja brauc ārā no centra Juglas virzienā. Bet Brīvības iela ir liela un plata trīs joslas vienā pusē, divas otrā -, pilna ar trolejbusiem, autobusiem un vieglajām automašīnām. Vai zināt, ko es pēkšņi
ieraudzīju Brīvības ielas vidū? Ceturto joslu estakādi, kas ved stāvus augšup debesīs uz tādu kā sarkani zaigojošu… Pat nezinu, kā lai to nosauc! Ja šī josla atrastos uz zemes, varbūt to varētu dēvēt par tādu kā iebrauktuvi tunelī.
- Velns lai parauj! Tu atkal dzen mani tajā sasodītajā sarkanajā portālā! Vai neko labāku nespēji atvērt? iebļāvās kārnais. Kad aizskaitīšu līdz trīs, šauj!
Busiņa motors izmisīgi ierēcās, automašīnai traucoties augšup pa ceturto Brīvības ielas papildjoslu tieši debesīs. Sarkanais, zaigojošais aplis strauji tuvojās.
Viens, diiivi… trīs!
Šajā brīdī atskanēja mežonīgs dārdiens, nez no kurienes uzradās žilbinoša gaisma tik spoža, ka, šķiet, uz brīdi zaudēju redzi. Tad es jutu, kā mēs kaut kur kūleņojam, krītam. Tā bija ļoti nepatīkama sajūta, tomēr dīvainākais bija tas, ka viss notika kaut kā ļoti lēni. Gandrīz kā palēninātā filmā. Tad mana apziņa laikam uz kādu brīdi kaut kur aizpeldēja un es atslēdzos.
Otrā nodaļa Parīze. Marsa laukums
- Atjēdzies, mazais, viss kārtībā, mēs esam drošībā! kā caur miglu dzirdēju zirgastainā vīrieša balsi.
“Mēs laikam nupat cietām avārijā!” es nodomāju.
- Kristofer, ver vaļā acis un beidz baidīties! Nav nekādas avārijas, un ar tevi viss ir kārtībā! zirgastainais uzstājīgi teica, purinot mani aiz pleca.
Es lēnām pavēru acis. Spožā pavasara saule bija nezin kur pazudusi. Tās vietā debesis klāja pelēki mākoņi, bet gaiss bija sutīgi tveicīgs. Velk uz negaisu teiktu Freimaņkungs. Mēs abi ar zirgastaino nezin kāpēc vairs nebraucām grabažīgajā busiņā, bet gan mierīgi sēdējām kādā lielā parkā uz soliņa. Ar šo parku tomēr kaut kas īsti nebija kārtībā. Es tikai nekādi nespēju saprast, kas tieši.
Pirmā lieta, kas šķita savāda, bija tā, ka parks bija ļoti liels, bet tā platie celiņi grantēti. Sakiet man, kur jūs Rīgā esat redzējuši parku ar grantētiem celiņiem un ģeometriski precīziem apstādījumiem? Nu nav Rīgā tāda parka! Mums visi celiņi ir klāti ar asfaltu, bruģi vai plāksnītēm. Pat Vērmaņdārzs! Protams, arī te ziedēja puķes
un auga koki, tomēr tie noteikti nebija tādi kā Rīgā pelēki gludeniem stumbriem, lapas kā kastaņām. Gandrīz kā kastaņām…
- Bet kur palicis mūsu šoferis? es nezin kāpēc ievaicājos.
- Gan jau parādīsies. Gildensterna kungam nepatīk sarkanie portāli. Viņa kaulainā rumpja molekulārā struktūra tajos īsti labi neiekļaujas.
- Nūja, kā tad! Viņa atomi ir iesprūduši kaut kur virs Cēsu un Brīvības ielas krustojuma, mēģināju būt asprātīgs.
- Tev ir gandrīz vai taisnība, bet nu vairs ne!
Šajā brīdī atskanēja pamatīgs plunkšķis no mūsu soliņam blakus esošās strūklakas. Gaisā, nikni pēkšķot, uzspurdza iztraucēta meža pīle.
- Gildensterns materializejies! iesmējās zirgastainais.
Un tur viņš tiešam bija! Nelielajā baseinā aiz klinteņu krūmu iežogojuma sēdēja mūsu busiņa šoferis. Protams, ja par mūsu varētu saukt pirms dažām minūtēm Rīgas centrā aizdzītu kleberkasti. Viņš bija slapjš un nikns kā lapsene.
- Kā es nevaru ciest šos sarkanos portālus! Kaut tie sadegtu zilās liesmās! par Gildensternu nosauktais šķendējās, un, ticiet man, tā tas turpinājās labu brīdi.
- Varbūt beigsi varkšķēt un kāpsi ārā no baseina? visbeidzot ievaicājās zirgastainais.
Šoferis purpinādams viņam paklausīja.
- Mums laiks iepazīties. Šo kungu slapjajās biksēs sauc Gildensterns, es esmu Rozenkrancs, un manas bikses ir sausas, tomēr tā nav mūsu galvenā atšķirība.
- Ļoti patīkami! Pasveiciniet no manis princi Hamletu! nepaliku atbildi parādā. Man nepatīk, ka mani āzē ar šādām muļķībām.
- Nē, tās nav nekādas muļķības! iebilda par Gildenstemu nosauktais. Pirms sākām kalpot ordenim, mēs abi bijām ceļojoši aktieri, lieli Šekspīra cienītāji. Ordenī mums piešķīra šos vārdus. Man jau gan labāk būtu paticis Otello.
- Jā, jā! pamāju ar galvu. Es savukārt esmu padomnieks Polonijs, spēlēju šo pašu izrādi otrajā sastāvā, laikam tāpēc līdz šim neesam tikušies. Tagad, kad esam jauki parunājuši par Šekspīra Hamletu, uz kuru bijām skolas ekskursijā Valmieras teātrī un kuru pēc tam es atšķirībā no skolas biedriem izlasīju ari grāmatā, mēs varētu arī draudzīgi šķirties. Ziniet, mani mājās gaida Freimaņkungs, un jūs abi esat man pietiekami apnikuši.
- Nu tad, kā mēdz teikt jūsu pusē, pūkainu taciņu! Slāj vien pa labi un tad taisni uz priekšu! Tas allaž ir īsākais ceļš, norūca tas ar zirgasti.